Mēs ar Kītonu paēdām brokastis, tas ir, iemocījām pa saujai ūdenī iejauktu auzu pārslu. Šis vienkāršais rituāls, kad laiks tiek atbīdīts malā par labu īsai maltītei un pārdomām, kaut kā patīkami uzmundrināja un deva enerģiju gaidāmajai dienai.
Atsākām iet pa romiešu būvēto ceļu, tad atgriezāmies mežā, kur caur biezajiem krūmājiem veda dabiski izveidojusies taka. Kurp tā mūs aizvedīs, man nebija ne jausmas, bet, ja upe met līkumus tā, kā rādīts Ealdvulfa zīmētajā kartē, mums vajadzētu kaut kad nonākt pie tās.
Apmēram dienu vai pat ilgāk nebijām manījuši ne zīmes no Kristiāna un baidījāmies, ka esam pilnīgi pazaudējuši viņa pēdas. Tagad mums vienīgā cerība bija atrast vietu, kur šķērsojām upi. Tur mums ar Kītonu acīmredzot uz laiku vajadzēs šķirties un papētīt Spītnieci abos virzienos.
- Tātad tu nedomā sekot saksieša padomam? jautāja KItons.
- Man vajag Gvivenetu, nevis kaut kāda māņticīga nekristieša svētību. Nešaubos, ka viņš gribēja labu, bet es taču nevaru ļaut Kristiānam aiziet tik tālu priekšā…
Atmiņā atkal uznira tēva dienasgrāmata…
Esmu bijis projām deviņdesmit dienu, kaut gan Ozolmājā aizritējušas tikai divas nedēļas…
Un Kristiāns, atkal Kristiāns, kura vecīgais izskats man sagādāja tādu triecienu!
Man būtu gribējies pēdējo piecpadsmit gadu laikā pabūt kopā ar tevi.
Un viņš bija aizgājis no mājām apmēram pirms astoņiem mēnešiem!
Katra diena, ko Kristiāns ieguva, aizsteigdamies man priekšā, varbūt nozīmēja nedēļu vai mēnesi. Varbūt dziļmeža vidienē, aiz uguns tās valstības vidienē, ko Kušara bija nosaukusi par Lavondisu, ir vieta, kur laikam vairs vispār nav nozīmes. Kad brālis šķērsos šo robežu, viņš aizies no manis pārāk tālu, nokļūs pasaulē, kas man tikpat sveša kā Kušarai Londona. Tad man vairs nebūs nekādu cerību viņu atrast.
Šī doma manī izraisīja dīvainas tirpas. Tā mani šausmināja. Tā bija uznirusi nelūgta, it kā visu laiku būtu kaut kur klusībā gaidījusi īsto bridi. Un es atcerējos, ko Kušara tika teikusi par Lavondisu:
Vieta, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku.
Doma par Kristiāna ieniršanu bezlaika valstībā kā skaudra, stindzinoša bulta ieurbās manā sirdī, un es sapratu, ka man ir taisnība.
Nedrīkst zaudēt nevienu stundu, nedrīkst izšķiest vējā nevienu mirkli…
ZINTNIEKS
Drīz pēc aiziešanas no villas mēs šķērsojām robežu starp divām meža zonām. Apkārtne kļuva klajāka, un mēs iegājām plašā, gaišā izcirtumā. Garā zāle bija rasas pilna, un to klāja tīmekļi, kas mirgoja un trīsēja vieglajā rīta vējā.
Izcirtuma vidū slējās liels, varens kastaņkoks ar milzīgu un blīvu lapotni, kas sniedzās līdz zemei.
Tomēr izrādījās, ka otrā pusē šis pats koks ir satriecoši zaudējis savu krāšņumu. To bija neizprotami apsēdušas slimības un parazīti. Lapotne bija nobrūnējusi un apkaltuši, un no meža pāri izcirtumam bija atvijušās resnas vīnstīgu un parazītaugu virves, kas pārņēmušas varenos zarus.
Brīžiem koks nodrebēja, un visam šim resno stīgu mudžeklim līdz pat meža malai pārskrēja spēcīgi viļņi. Zemi viscaur klāja sapinušās saknes un tīteņi, un no šī paklāja gaisā slējās savādi, lipīgi taustekļi, kas šūpojās un itin kā gaidīja laupījumu.
Kastaņkoki Lielbritānijas ainavā bija samērā nesena parādība par vietējiem kokiem tie bija kļuvuši tikai pirms dažiem gadsimtiem. Kītons domāja, ka esam izkļuvuši cauri viduslaiku mežam un tagad ieejam pirmatnējākā mežu joslā. Drīz vien viņš norādīja uz jaušamo lazdu un gobu pārsvaru ainavā, kurā ozoli, oši un staltie, tradicionālie dižskābarži bija redzami arvien retāk.
Šajā mežā bija jaušama citāda gaisotne tāda kā tumšāka, drūmāka, smagnējāka. Ari gaiss te bija smagāks un asāk oda pēc pūstošām lapām un mēsliem. Putnu balsis šķita vairāk apslāpētas. Koku lapotnes trīsuļoja pūsmās, kuras mēs nejūtām. Pamežs ap mums bija krietni tumšāks, un saules stari, kuriem izdevās izlauzties cauri biezajam lapu jumtam, caururba mežu pārsteidzoši spilgtos, dzeltenos kūļos, un negaidītie atspīdumi puskrēslā uz krītošām lapām vai koku mizas radīja iespaidu, ka mums visapkārt pulcējas sveši stāvi, kas mūs klusēdami vēro.
Visur, kur vien skatījāmies, redzējām trūdošu koku stumbrus. Daži vēl slējās stāvus, balstīdamies pret saviem kaimiņiem, bet vairums bija krustām šķērsām sakrituši zemē, apauguši ar vīteņaugiem un sūnām un kļuvuši par iecienītu vietu kukaiņu kolonijām.
Vairākas stundas mēs pavadījām šīs nebeidzamās puskrēslas gūstā.
Tad sāka līt. Mainīgie gaismas laukumi ap mums izgaisa pavisam, un mēs virzījāmies pa slapjo pamežu apgrūtinošā pustumsā. Kad lietus pārgāja, no kokiem joprojām neciešami pilēja lāses, bet vismaz palaikam atkal uzzibēja pa gaismas staram vai laukumam.
Jau labu bridi bijām dzirdējuši upes troksni, paši to neaptverdami. Pēkšņi Kītons, kurš gāja pa priekšu, apstājās un, saraucis pieri, pagriezās atpakaļ. Dzirdi?
Tagad es saklausīju tālīno upes šalkoņu. Ūdens čalas skanēja kaut kā neparasti, it kā tās caustrāvotu atbalsis un skaņa nāktu no lielas tālienes.
- Upe, es teicu, bet Kītons pikti papurināja galvu.
- Nē! Ne jau upe… Balsis!
Piegāju viņam tuvāk un bridi mēs abi stāvējām klusēdami.
Un tiešām! Vīrieša balss, kuru nupat biju noturējis par atbalsi, un pēc tam žēlabains zirga zviedziens, tad tālīna rūkoņa un klaudzoņa, it kā pa nogāzi lejup veltos akmeņi.
Kristiāns! es iekliedzos un, pagrūdis nost Kītonu, metos skriešus. Viņš klupdams steidzās man pakaļ, un mēs lauzāmies caur krūmiem, līkumojām starp cieši saaugušajiem kokiem un ar nūjām sparīgi dauzījām ērkšķu režģus, kas aizšķērsoja mums ceļu.
Kaut kur priekšā ieraudzīju gaismu, un mežs pamazām kļuva retāks. Gaisma bija blāva un zaļgana, pagrūti saskatāma. Es drāzos uz priekšu, juzdams, cik ļoti traucē mugursoma. Izskrēju no pameža, un tikai drudžains lēciens pa labi un izmisīgs tvēriens pie mezglainas koka saknes pasargāja mani no kritiena uz galvas lejup aizā, kas piepeši pavērās manā priekšā.
No mugurpuses pieskrēja Kītons. Es izslējos un, izstiepis roku, pēdējā brīdī noturēju viņu uz vietas, jo arī viņš nebija aptvēris, ka zeme zem kājām tūdaļ beidzas un nākamais solis nestu viņu lejup pāri stāvai klints nokarei, pretī mirdzošajai upes lentei, kas vijās pusjūdzi zem mums.
Atkāpāmies drošākā vietā, tad atkal pievirzījāmies tuvāk bezdibenim. Neviena taka no šejienes lejup neveda, tas bija redzams pavisam skaidri. Pretējā krauja nebija gluži tik stāva, un nogāze bija itin bagātīgi apaugusi kokiem. Izdēdējuši un žuburaini tie izmisīgi turējās pie katras dzegas un izciļņa. Klints augšdaļā mežs pletās ievērojami biezāks.
Es atkal izdzirdu tālīno, dobjo balss skaņu. Šoreiz, pētīdams aizas tālāko malu, pamanīju, ka tur kaut kas kustas. Lejup slīdēja akmeņi, tie ripoja caur retajiem krūmiem un ar skaļu šļakstu ievēlās upē.
Tad parādījās kāds vīrietis, kurš vilka aiz pavadas zirgu; dzīvnieks cēlās pakaļkājās un pretojās, jo augšup acīmredzot vajadzēja kāpt pa ļoti šauru taku.
Aiz zirga parādījās vēl citi stāvi, zibēja atspīdumi uz metāla un ādas piederumiem. Viņi vilka un stūma vairākus dzīvniekus, kas nesa kravu un manāmi pretojās šādam ceļam. Pa to pašu nogāzi augšup tika vilkti rati; tie slīdēja, viens ritenis nogāja no takas un uz brīdi iestrēga. Ap to bija jaušama kņada un rosība, vīri klaigāja un izkliedza komandas.