Ilgāku laiku vērodams, es apjautu, ka šī karotāju rinda stiepjas krietnā garumā pa klints nogāzi augšup. Piepeši parādījās masīvais, apmetni tērptais Kristiāns, vezdams aiz pavadas zirgu ar melniem iemauktu rotājumiem! Pār dzīvnieka muguru, šķiet, pārmests bija sievietes stāvs. Saulē iemirdzējās sarkani mati… jeb vai tas būtu manas pārkarsētās iztēles izmisuma māns?
Pirms paguvu apdomāties un prātīgi apsvērt savu rīcību, biju jau pilnā kaklā izkliedzis Kristiāna vārdu pāri aizai, un, kamēr atbalss aizdimdēja virs ielejas un pamazām izgaisa tālumā, visa kolonna apstājās un pārsteigumā skatījās uz manu pusi. KItons izmisis skaļi ievilka elpu.
- Nu gan nostrādāji! viņš čukstus izgrūda.
- Es gribu, lai viņš zina, ka es sekoju! es atcirtu, tomēr jutos samulsis par to, ka vairs nespēju izjust pārsteigumu. Kaut kur jābūt takai uz leju, sacīju un sāku virzīties pa brikšņiem tālāk gar kraujas malu.
KItons mani aizturēja un norādīja pāri aizai. Četri vai pieci stāvi bija nošķīrušies no pārējiem un kāpa lejup pa kraujo nogāzi, aši zibēdami starp kokiem.
- Vanagi, teica KItons. Es saskaitīju sešus. Laikam seši arī ir. Jā, skaties!
Mazais pulciņš strauji virzījās lejup, un kāpēji nevērīgi turēja ieročus, jo ik pa laikam vajadzēja tverties pie kāda krūma vai koka, lai neieslldētu upē.
Šoreiz Kitons man sekoja, un mēs steidzāmies caur mežu gar kraujas malu, uzmanīgi skatīdamies zem kājām, lai mūs nepazudinātu kāds slīdošs akmens vai viltīga sakne.
-Kur ir taka?
Ar katru mirkli mans satraukums auga, un vanagi, kāpdami lejup, pazuda no skatiena. Nepilnas stundas laikā viņi būs pie upes un droši vien mūs tur sagaidīs. Mums jātiek tur pirmajiem!
Biju tā aizrāvies, meklēdams taku, pa kuru kāpis lejup mans brālis, ka pirmajā bridi pat nepamanīju priekšā melnus, drebošus apveidus.
Zvērs strauji un izteiksmīgi saslējās, izpūzdams dvašu ar spēcīgu un trīsošu šņācienu; dobjais pūtiens šķita apdullinoši skaļš, un degunā iesitās pretīga smaka. Kītons uzdrāzās man virsū, tad iekliedzās un atstreipuļoja atpakaļ.
Urskumugs šūpojās no viena sāna uz otru, tā mute kustējās, un izķēmotie baltie vaibsti, kas atgādināja cilvēku, no kura es tik ļoti tiku baidījies, sašķiebās greizā smīnā virs ilkņota zvēra vaibstiem. Lielais šķēps, ko tas turēja rokā, likās gatavots no vesela koka stumbra.
Kītons pazuda brikšņos, un es klusi manījos viņam līdzi. Mirkli šķita, ka milzīgais radījums nemaz mūs nav pamanījis, bet tad tas mūs sadzirdēja un sāka dzīties pakaļ. Tas līkumoja starp kokiem, kustēdamies ar tādu pašu apbrīnojamu noteiktību un asumu kā iepriekš. Kītons metās uz vienu pusi, es uz citu. Urskumugs apstājās, piešķieba galvu un ieklausījās. Tā krūtis cēlās un krita, asās ķermeņa spalvas saslējās stāvus, visapkārt sakarinātie ērkšķu zari čaukstēja, zvēram kustoties uz vienu vai otru pusi. Ilkņi blāvajā gaismā spīdēja kā gaiši, spilgti plankumi. Zvērs pastiepās, nolauza lielu koka zaru un centās ar to šķirt sev brikšņos ceļu, joprojām cenzdamies ieklausīties.
Tad pēkšņi zvērs pagriezās un sev raksturīgajā gaitā, salicis, gāzelēdamies devās atpakaļ uz aizas pusi. Tur tas brīdi stāvēja un cieši raudzījās pāri ielejai uz Kristiāna zirgu un karotāju kolonnu. Pēc tam briesmonis ielidināja nolauzto zaru bezdibenī, paskatījās atpakaļ uz mani un piešķieba galvu.
Varu apzvērēt, ka tas vēroja katru manu kustību, kamēr es zaglīgi kāpos atpakaļ uz vietu, kuru tas apsargāja. Varbūt zvērs bija slims vai ievainots. Es gandrīz skaļi iekliedzos, kad manam plecam negaidot pieskārās Kītona roka. Pamādams klusēt, viņš man norādīja uz tās šaurās takas sākumu, kura veda lejup no kraujas.
Piesardzīgi skatīdamies apkārt, mēs sākām kāpt lejup pa šo taku. Pēdējo reizi uzmetot skatienu sava tēva mitago, redzēju virs kraujas melno, draudīgo stāvu, kas raudzījās tālumā un viegli šūpojās; nāsis tam drebēja, elpas vilcieni skanēja paklusi, rāmi un domīgi.
Neatceros grūtāku un baismīgāku ceļojuma daļu par šo kāpienu lejup uz upes ieleju. Neskaitāmas reizes es zaudēju satvērienu un sāku šļūkt lejup pa asiem akmeņiem un mezglainām saknēm klāto stāvo nogāzi, un no bojāejas mani paglāba tikai instinktīvi, krampjaini tvērieni zemes izciļņos un reizēm Kītona palīdzīgā roka. Es savukārt tikpat bieži glābu no kritiena viņu. Kāpām cieši blakus, rokām gandrīz saskaroties, lai jebkurā brīdi būtu gatavi zibenīgam tvērienam.
Zirgu mēsli, riteņu grambas un pie vēju izšķobīto koku stumbriem piesieto virvju paliekas liecināja, ka ari Kristiāns pārcietis šo briesmu pilno kāpienu varbūt pirms dažām stundām, varbūt dienu iepriekš.
Mēs vairs neredzējām vanagus, kuri bija devušies mums pretī. Apstājāmies un ieklausījāmies nomācošajā klusumā, dzirdējām vienīgi putnu čivināšanu un varbūt reizi vai divas ļoti tālas balsis: Kristiāns ar savu pulku jau bija gandrīz nokļuvis pie iekšienes valstības robežām.
Lejupkāpiens ilga vairāk nekā stundu. Beidzot nogāze kļuva lēzenāka un taka dabiskāka; tā veda lejup uz plašu, zaļu meža joslu, kuras lapotņu paklājs pletās zem mums un vietumis ļāva saskatīt platās upes viļņus; virs mums draudīgi slējās pelēkā aizas siena, noslēpdama skatienam visu pārējo.
Beidzot tikuši līdzenā vietā, mēs jutām draudīgu klusumu un neredzamu, pētošu acu skatienu. Pamežs te bija rets. Apmēram simt jardu tālāk traucās upe, taču cauri klusā meža ēnainajai pustumsai tā nebija saskatāma.
Viņi jau ir šeit, Kītons nočukstēja. Viņš bija sažņaudzis saujā savu pistoli. Notupies aiz kupla irbuleņu krūma, viņš sāka cieši lūkoties upes virzienā.
Es aizskrēju līdz tuvākajam kokam, un Kītons man sekoja; drīz viņš mani apsteidza un tuvojās upei. Virs galvas trokšņaini aizlaidās putns. Pa labi no mums biezoknī nemierīgi aizčabēja kāda dzīvnieka, varbūt jauna briedēna, soļi. Redzēju tā gareno muguru un dzirdēju straujo elpas šņākoņu.
Gan zaglīgām kustībām, gan straujiem pārskrējieniem no koka uz koku mēs nonācām sausajā, mazliet smilšainajā upes krastā, kur lazdu un gobu līkumotās saknes veidoja neskaitāmas bedres un alas tās mēs izmantojām aizsegam. Upe šeit bija apmēram četrdesmit jardu plata, dziļa un krāčaina. Tās vidus spoži mirdzēja, bet malu stipri apēnoja krastmalas koku aizsegs. Un, tā kā bija vēla pēcpusdiena, arī otrs krasts pamazām tinās ēnā. Apkārtne izskatījās draudīga un nomācoša.
Varbūt vanagi tomēr vēl nav tikuši līdz šejienei? Vai varbūt viņi mūs vēro no pretējā krasta pustumsas?
Vajadzēja tikt pāri upei. Kītonam tas šobrīd šķita bīstami. Viņš apgalvoja, ka jāpagaida līdz rītausmai. Nākamo nakti mums katram pēc kārtas jāpaliek sardzē. Vanagiem noteikti jābūt kaut kur tuvumā, un viņi vienkārši gaida uzbrukumam piemērotāko brīdi.
Es Kītonam piekritu. Pirmoreiz jutos priecīgs par to, ka viņš paņēmis līdzi pistoli. Šaujamierocis mums vismaz var dot taktiskas priekšrocības, atbaidīt ienaidnieku un turēt drošā attālumā, kamēr esam tikuši pāri upei.
Biju kavējies šajās dīkajās domās ne vairāk kā desmit minūtes, kad viņi devās uzbrukumā. Es tupēju pie upes, pa pusei gobas stumbra aizsegā, un raudzījos, vai pretējā krasta pustumsā nepamanīšu kādu kustību. Kītons piecēlās un uzmanīgi aizgāja līdz ūdens malai. Tad izdzirdu viņa apslāpēto kliedzienu un bultas švīkstoņu, pirms tā iekrita ūdenī patālu no krasta. Kītons metās skriet.
Uzbrucēji jau bija pārnākuši mūsu krastā un metās mums virsū strauji un negaidīti, dīvainiem līkloču skrējieniem un lēcieniem. Divi turēja rokās lokus, un kokā man līdzās ietriecās otra bulta, kas salauzta nokrita zemē. Metos pakaļ Kītonam, cik aši vien spēdams. Spēcīgs trieciens pa muguru aizsvieda mani uz priekšu, un, pat neatskatījies, es aptvēru, ka mugursoma izglābusi man dzīvību.