Tad atskanēja šāviens un baismīgs kliedziens. Pametu skatienu atpakaļ un ieraudzīju, ka viens no vanagiem nekustīgi sastindzis un piespiedis plaukstas sejai un pa viņa pirkstu starpām plūst asinis. Viņa biedri metās sāņus, un neveiksmīgais karotājs nokrita uz ceļiem, tad uz vēdera un palika guļam bez dzīvības.
Kītons bija atradis zemē padziļu ieplaku, ko aizsedza kupls irbuleņu krūms un koka sakņu režģis, kas tagad mūs šķira no vanagiem. Bultas spindza virs mūsu galvām, un viena, krizdama no koka, saskrambāja man potīti. Ievainojums nebija dziļš, bet neticami sāpīgs.
Tad Harijs Kītons izdarīja kaut ko ļoti muļķīgu. Piecēlies kājās, viņš apzināti tēmēja uz pašu aktīvāko uzbrucēju. Vienlaikus ar pistoles šāvienu lingas raidīts akmens izsita ieroci viņam no rokām un aizmeta to krietni patālu uz smilšainās zemes. Satvēris cietušo roku, Kītons paslēpās aizsegā un berzēja sasisto, ievainoto pirkstu.
Tad Kristiāna palīgi aurodami un kaukdami metās mums virsū kā nelabie no elles dziļumiem; izveicīgos, gandrīz kailos augumus svarīgākajās vietās sargāja ādas bruņas. No metāla bija vienīgi spīdošās vanagu maskas un, protams, īsie, spīdošie ieroču asmeņi viņiem rokās.
Mēs ar Kītonu metāmies bēgt kā brieži no uguns. Skrējām ātri, par spīti mugursomām un smagajiem apmetņiem. Iztēlē jaušamais nazis pie rīkles bija spēcīgs stimuls slēpto enerģijas rezervju iedarbināšanai.
Vairāk par visu šīs bēguļošanas laikā mani mocīja apkaunojošā doma par to, cik nesagatavoti esam bijuši šādam brīdim. Par spīti visam, ko tikām runājuši, par spīti manai pašpārliecībai, izrādījās, ka atbildīgajā brīdī esam pilnīgi nevarīgi un pret šo rūdīto karotāju primitīvajām iemaņām bezspēcīga bija pat mūsu 38. kalibra pistole. Meža apstākļos mēs bijām bērni, naivi puišeļi, kas sagribējuši spēlēt karinu.
Ja man būtu lemts tikties ar Kristiānu vaigu vaigā, viņš bez piepūles būtu samalis mani miltos. Stāties viņam pretī ar akmens šķēpu, ķeltu dunci un visaptverošu niknumu būtu tikpat bezcerīgi kā vienkārši uzkliegt viņam.
Zeme iegrima man zem kājām, un Kītons ierāva mani vēl vienā "tranšejā". Pacēlis šķēpu, pavērsos pret vienu no vanagiem, kurš lēkšodams skrēja mums klāt.
Turpmākie notikumi bija pavisam dīvaini.
Uzbrucējs apstājās, un, kaut gan sejas izteiksme zem dzeltenās putna maskas nebija saskatāma, ikviena viņa saspringtā ķermeņa kustība pauda piepešas izbailes. Viņš strauji atkāpās, un es pēkšņi sajutu visapkārt vēja brāzmas.
Apkārtne satumsa, gaisma upes pusē apdzisa, it kā debesis piepeši būtu pārņēmis melns negaisa mākonis. Koki ap mums sāka drebēt un raustīties, zari čīkstēja, lapotās galotnes trīcēja un satraukti šalca. Ap vanagu, kurš bija grasījies mums uzbrukt, šķita plūstam un lokāmies kaut kādi spokaini miglas vāli. Iekliedzies viņš metās atpakaļ pie saviem biedriem.
No zemes pacēlās lieli putekļu stabi. Upes ūdens šļācās gaisā, it kā dziļumā cīnītos milzīgi zemūdens nezvēri. Koki ap mums gandrīz drudžaini raustījās, un atlūzušie zari krakstēdami krita zemē. Gaiss bija kļuvis auksts, un spokainajā miglā, kas, par spīti spēcīgajam vējam, pletās visapkārt, peldēja un šaudījās ņirdzīgi, rēgaini apveidi.
Kītons izskatījās pārbiedēts līdz nāvei. Uz degungala un uzacīm viņam veidojās sīki ledus kristāliņi. Viņš neganti drebēja un centās dziļāk paslēpties savā motociklista ietērpā. Ari es drebēju, un mana dvaša salti garoja, apsarmojušās skropstas grauza acis. Kokus pārklāja balta kārtiņa, un ledus kristāli apsniga ar smalkām sniega pārslām. Dīvaini smiekli un pārdabisku garu gaudas nošķīra šo meža daļu no visas dabiskās pasaules.
Klabošiem zobiem Harijs Kītons izstomīja: Pie velna, kas tas ir?
Draugs, es teicu un pārliecināts izstiepu roku.
Freya tomēr bija ieradies pie manis.
Kītons paskatījās uz mani cauri apsarmojušām skropstām un pārvilka plaukstu pāri sejai. Visu apkārtni sedza ledus un sniega baltums. Gaisā peldēja iegareni, rēgaini apveidi, kas brižiem pieslīdēja mums klāt un ieskatījās mums sejā; rēgiem bija viltīgas izteiksmes un dzēlīgi zibošas acis. Citi apveidi bija tikai neskaidri virpuļi, kas, slīdēdami garām, izraisīja gaisā dobjus būkšķus un dīvainus trokšņus.
Vanagi kliegdami bēga. Redzēju, kā vienu no viņiem neredzams spēks pacēla gaisā, salocīja uz pusēm, tad sagrieza vērpetē un spieda, līdz no nedzīvā ķermeņa sāka pilēt lipīgs šķidrums… bet ķermenis joprojām karājās gaisā, neredzamu roku turēts. Atlikušās driskas tika iesviestas upē un pazuda zem mirdzošās ūdens virsmas. Cits vanags tika aizlidināts uz otru krastu, kur pēc ķepurošanās un nevarīgas raustīšanās gaisā triecās pret resna, nolauzta zara stumbeni. Nezinu, kas notika ar pārējiem, bet kliegšana turpinājās vēl vairākas minūtes, un poltergeista parādības nemitējās.
Beidzot iestājās klusums. Gaiss kļuva siltāks, baltā kārtiņa izgaisa, un mēs ar Kītonu sākām enerģiski berzēt nosalušās rokas. Mums klāt piepeldēja vairāki gari, rēgaini apveidi caurspīdīgi miglas tēli, kas tikai drusku atgādināja cilvēkus. Tie karājās gaisā virs mums, skatījās lejup, matiem lēni, spokaini peldot ap galvām. Rokas tiem trīcēja, un garie, tievie pirksti itin kā stiepās, itin kā tvēra kaut ko ap sevi. To spīdošās acis bija vērstas pret mums un zinoši, visgudri zibēja virs platajām, ņirdzīgajām mutēm. Kītons pārbiedēts raudzījās šajās būtnēs. Viens no rēgiem pastiepās un ieknieba Kītonam degunā, un viņš pārbīlī iesmilkstējās; tūlīt pēc tam atskanēja spokainu smieklu šalts. Smiekli bija tarkšķīgi, netīkami, tajos skanēja ļaunums, un tie šķita nākam nevis no apkārtējo rēgu lūpām, bet no visām pusēm kā neredzamas meža atbalsis.
Pēc tam atmirdzēja gaisma zeltaina, izkliedēta gaisma, un, tās apspīdēts, upē parādījās kuģis. Rēgi ap mums joprojām drebēja un raustījās, savādi smiedamies. Tēli, kas bija kaili, šķita pārtopam dūmos, citi aizpeldēja projām un paslēpās koku ēnās, zaru un sakņu spraugās un iedobēs, joprojām pievērsuši mums savus vērīgos skatienus.
Ieraudzījis kuģi, Kītons skaļi ievilka elpu. Es lūkojos uz to, juzdams dziļu atvieglojumu. Pirmoreiz kopš šī ceļojuma sākuma man ienāca prātā sudraba ozollapas amulets, un es iebāzu roku mitrajā kreklā, izvilku medaljonu un pacēlu to pretī vīrietim, kurš no kuģa lūkojās uz mums.
Šeit, platajā upē, kuģis iederējās daudz labāk nekā tur, šaurajā Spītniecē pie mūsu mājas. Tā bura bija ļengani nokārusies. Tas izpeldēja no ēnas, un garais, apmetnī tērptais virs izlēca krastā, paņēma tauvu un piesēja to pie saknes stumbeņa. Gaisma staroja no lāpas kuģa priekšgalā. Tā acīmredzot bija radījusi mānīgo iespaidu, it kā mirdzētu pats vīrs. Šoreiz viņam galvā nebija spožās bruņucepures ar smalki izstrādāto virsdaļu, un mēs ar Kītonu noskatījāmies, kā viņš nosviež apmetni, pasniedzas pēc spožā gaismekļa un iesprauž to upes krasta smiltīs; kad viņš gāja tai garām, gaismas stari apņēma vareno, plecīgo stāvu.
Pienācis klāt, viņš pasniedzās un palīdzēja mums piecelties kājās.
Sorthalan! viņš skaļi teica un atkārtoja to vēlreiz, ar dūri iesizdams sev pa krūtīm. Sorthalan!
Viņš pastiepa roku pēc amuleta, kas karājās man kaklā, pieskārās tam un pasmaidīja cauri kuplajai bārdai. Tas, ko viņš sacīja pēc tam, skanēja plūstoši, līdzīgi Kušaras valodai, bet svešie vārdi man nebija pazīstami. Un tomēr es neizskaidrojamā veidā sapratu, ka viņš saka: Es gaidīju, kad tu ieradīsies.