- Man jāiet. Atvaino, bet es citādi nevaru.
Pamanīju, ka viņam mugurā smags, ūdensnecaurlaidīgs
apmetnis un kājās izturīgi zābaki ar biezām zolēm. Jāiet? Ko tas nozīmē jāiet?
- Atvaino, Stīv. Es tur neko nevaru darīt. Viņš runāja klusi, it kā šai mājā būtu vēl kāds, ko skaļas balsis varētu pamodināt. Blāvajā rīta gaismā viņš izskatījās vēl vairāk izmocīts nekā iepriekš, un acis viņam bija savilkušās šauras man šķita, ka tajās vīd ciešanas vai bažas. Man uz vairākām dienām jāaiziet. Tev te viss būs kārtībā. Es lejā atstāju sarakstu ar norādījumiem, kur dabūt maizi, olas un visu pārējo. Es nebūšu prom ilgi, tikai dažas dienas. To es apsolu…
Viņš izslējās taisni un devās uz durvīm. Dieva dēļ, Kris, kurp tu dodies?
- Uz vidieni, viņš atbildēja un vairāk neko neteica; pēc tam es dzirdēju viņa smagos soļus nodunam lejup pa kāpnēm. Pāris mirkļu es nekustīgi gulēju, cenzdamies sakārtot domas, tad piecēlos, uzvilku rītasvārkus un devos lejā uz virtuvi. Kristiāns bija jau aizgājis. Pakāpos atpakaļ līdz kāpņu logam un redzēju, kā viņš iziet no pagalma un aši dodas dienvidu takas virzienā. Galvā viņam bija cepure platām malām un rokā gara, melna nūja; uz viena pleca viņš bija neveikli uzmetis nelielu mugursomu.
- Kur ir vidiene, Kris? es noprasīju savādajam stāvam, kas strauji attālinājās, un vēl ilgi lūkojos uz to vietu, kur
viņš bija pazudis skatienam.
* * *
- Kas te notiek, Kris? es noprasīju viņa tukšajai guļamistabai, nemierīgi klizdams apkārt pa māju; Gviveneta, es savā visgudrlbā nospriedu, viņas zaudējums, viņas aiziešana… Cik maz var uzminēt no vārdiem "viņa ir prom"! Un visā mūsu vakarvakara sarunas gaitā viņš nereiz vairs nebija pieminējis savu sievu. Es biju atgriezies Anglijā, domādams sastapt dzīvespriecīgu jaunu pāri, bet tā vietā sastapu nervozu, izmocītu brāli, kurš dzīvo mūsu dzimtas māju nolaistajās atliekās.
Līdz pēcpusdienai es jau biju samierinājies ar gaidāmo vientulību, jo, lai kurp Kristiāns būtu devies (turklāt es itin labi nojautu, kurp), viņš bija skaidri pateicis, ka aiziet uz ilgāku laiku. Gan mājā, gan pagalmā bija pietiekami daudz darāmā, un šķita, ka labākais, ko varu iesākt, ir sākt atjaunot Ozolmājas seju, piešķirot tai jaunus vaibstus. Uzrakstīju būtiskāko remontdarbu plānu un nākamajā dienā devos uz tuvāko pilsētiņu, lai pasūtītu nepieciešamos materiālus, galvenokārt dēļus un krāsu, kas bija dabūjami pietiekami lielā daudzumā.
Atjaunoju veco pazīšanos ar Raiopu ģimeni un daudzām citām apkaimes ģimenēm, ar kurām man savulaik bija draudzīgas attiecības. Atlaidu nolīgto virēju, jo uzskatīju, ka varu pietiekami labi gādāt par sevi pats.
Un, visbeidzot, aizgāju uz kapiem: tas bija īss, vēss, pieklājības diktēts apmeklējums.
Pagāja pēdējās augusta dienas, un sākās septembris; vakaros un agri no rītiem gaisā skaidri bija jaušams saltums. Man ļoti patika šis gadalaiks, šī vasaras pāreja rudenī, kaut arī tā allaž saistījās ar domām par atgriešanos skolā pēc vasaras brīvlaika un tās nebija nekādas mīļās atmiņas.
Drīz vien es pieradu, ka esmu mājās viens pats, un, kaut arī palaikam devos garākās pastaigās gar meža malu, vērodams, vai uz ceļa vai aizaugušo sliežu uzbēruma neparādīsies Kristiāns, pēc pirmās mājās pavadītās nedēļas es vairs neraizējos par viņu un biju itin ērti pieskaņojies jaunajai dzīves kārtībai veicu dažādus būvdarbus mājas pagalmā, nokrāsoju ēkas ārējās koka daļas, gatavodamies ziemai, un uzraku lielo, sen nekopto dārzu.
Vienpadsmitajā dienā pēc manas atgriešanās šo ierasto darbu gaitu pārtrauca tik dīvains starpgadījums, ka pēc tam, domādams par to, es vairs nevarēju aizmigt.
Gandrīz visu pēcpusdienu es biju pavadījis Hobhērstas pilsētiņā un pēc vieglas vakara maltītes sēdēju istabā, lasīdams avīzi; ap pulksten deviņiem, kad dzīros celties, lai dotos ierastajā vakara pastaigā, itin kā izdzirdu suņa rejas nē, drīzāk gaudošanu. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka atgriežas Kristiāns, bet pēc tam attapos, ka mums taču nemaz nav suņu.
Piecēlos un izgāju pagalmā; biezēja mijkrēslis, un ozolu audzes jau bija saplūdušas pelēki zaļganā masā, tomēr vēl bija pietiekami gaišs. Es saucu Kristiāna vārdu, taču neviens neatsaucās. Gribēju jau atgriezties pie savas avīzes, bet tad no tālīnā meža iznāca kāds cilvēks un sāka soļot uz manu pusi. īsā ādas pavadā viņš turēja tik milzīgu suni, kādu es nekad vēl nebiju redzējis.
Pie mūsu pagalma vārtiem viņš apstājās, un suns sāka rūkt; tas uzlika ķepas uz sētas un tādējādi izslējās gandrīz tikpat garš kā tā saimnieks. Mani tūdaļ pārņēma satraukums, un es bažīgi raudzījos te uz tumšā dzīvnieka izplesto, elsojošo rīkli, te uz dīvaino cilvēku, kurš suni turēja aiz pavadas.
Viņa vaibstus bija grūti saskatīt, jo uz sejas viņam bija uzkrāsoti tumši raksti un ūsas nokārās krietnu gabalu pāri zodam; mati biezā ērkulī sedza galvvidu; mugurā svešajam bija tumšs vilnas krekls un tam virsū ādas kamzolis, kājās viņam bija piegulošas, rūtotas bikses, kas sniedzās mazliet pāri ceļiem. Kad viņš piesardzīgi ienāca pa vārtiem, es ievēroju viņa rupjās, pašdarinātās sandales. Pār plecu viņam karājās primitīva izskata loks un bultu saišķis, kuru saturēja vienkārša, pie jostas piesieta aukla. Tāpat kā Kristiāns viņš rokā turēja nūju.
Ienācis pa vārtiem, viņš brīdi vilcinājās un vēroja mani. Suns nemierīgi mīņājās viņam blakus, šaudīdams mēli un paklusām rūkdams. Es nekad nebiju redzējis tādu suni tik pinkainu un tumšu, ar šauru, garu purnu kā vācu aitu sunim, bet ar tādu ķermeni kā lācim (vismaz tā man tobrīd likās); tiesa, kājas tam bija tievas un garas kā dzīvniekam, kura uzdevums ir dzīt pēdas un medīt.
Vīrietis man kaut ko teica, un, kaut gan vārdi man šķita pazīstami, to nozīmi es nesapratu. Nezināju, ko darīt, tāpēc papurināju galvu un atbildēju, ka nesaprotu. Vīrietis atkal brīdi vilcinājās, tad atkārtoja teikto, un šoreiz viņa balsi skanēja apslāpētas, bet skaidri jaušamas dusmas. Turklāt viņš sāka nākt uz manu pusi, raustīdams suņa pavadu, lai neļautu tam pārlieku lauzties uz priekšu. Gaisma debesis kļuva arvien bālāka, un izskatījās, ka svešinieka stāvs tuvodamies kļūst arvien pelēkāks. Suns vērās manī ar alkatīgu skatienu.
Ko jūs gribat? es uzsaucu, cenzdamies runāt stingri, kaut gan patiesībā vislabprātāk būtu meties atpakaļ mājā. Vīrietis atradās desmit soļu no manis. Viņš apstājās, ierunājās atkal un šoreiz ar roku, kura turēja nūju, izdarīja kustības, kas atgādināja ēšanu. Tagad man kļuva skaidrs.
Es enerģiski pamāju ar galvu. Pagaidiet tepat! es teicu un atgriezos mājā, lai paņemtu sivēna gurna gabalu, ar kuru man būtu pieticis vēl četrām dienām. Sevišķi liels tas nebija, bet šķita, ka viesmīlības parādīšanai būs pietiekami labs. Iznesu pagalmā gaļas gabalu, puskukuli maizes un krūzi alus. Svešais bija notupies zemē, un suns gulēja viņam blakām kā man likās, pierimis diezgan nelabprāt. Kad es mēģināju viņiem tuvoties, suns ierūcās un pēc tam ierējās tā, ka man neganti salēcās sirds un es gandrīz nosviedu savas veltes zemē. Vīrietis uzkliedza sunim, tad sacīja kaut ko man. Noliku ēdamo zemē turpat, kur stāvēju, un atkāpos atpakaļ. Biedējošie svešinieki piegāja noliktajam ldāt un atkal notupās zemē, lai ieturētos.
Kad vīrietis paņēma gaļas gabalu, es ievēroju, ka viņa roku klāj rētas, kas stiepjas pāri paugurainajiem muskuļiem visos virzienos. Jutu ari viņa smaku, pirmatnīgu un kodīgu sviedru un urīna dvakas sajaukumu ar vecas gaļas smirdoņu. Man kļuva nelabi, tomēr es paliku stāvam uz vietas un vēroju, kā svešais ar zobiem plēš gaļu, steidzīgi rīdams lielus kumosus. Suns nenovērsa skatienu no manis.