Stundu pēc krēslas iestāšanās no stāvās ldints nokāpa Urskumugs, lai dotos pāri upei un sekotu Kristiānam. Vispirms par tā tuvošanos liecināja zaglīgu kustību skaņas mežā, un Sorthalans nodzēsa lāpu. Augstu virs upes mirdzēja pusmēness sirpis, un skaidrajās debesīs sāka parādīties pirmās zvaigznes. Pulkstenis varēja būt apmēram deviņi; koku aizsegā tumsa sabiezēja agrāk.
Urskumugs parādījās starp kokiem, lēni virzīdamies uz priekšu un savādi šņākuļodams klusajā vakara gaisā. Mēs paslēpušies vērojām, kā milzīgais, kuilim līdzīgais briesmonis aiziet līdz ūdens malai un noliecas pacelt kādu no beigto vanagu ķermeņiem. Tas ieurbās mironī ar ilkņiem un pārsteidzoši līdzīgi cilvēkam pietupās, lai izsūktu beigtā mitago iekšas. Atlikumu zvērs iemeta upē un, dobji ierūkdamies, pārlaida skatienu krastam. Labu brīdi tā spīdošie redzokļi bija pievērsti mums, taču šajā pustumsā tas noteikti neko nevarēja saskatīt.
Tomēr cilvēka sejas baltā maska šķita mēnesgaismā mirdzam, un varu apzvērēt, ka lūpas sakustējās, kā dodamas nedzirdamu ziņu… it kā tur smaidīdams klusi runātu mana tēva gars.
Tad zvērs izslējās stāvus un iebrida ūdenī, pacēlis milzīgās rokas virs pleciem un turēdams tajās savu mezglainam stumbram līdzīgo ieroci. No ērkšķu zariem veidotie ragi drīz aizķērās pretējā Ierasta kokos, bet pēc dažiem paklusiem ņurdieniem mēs vairs nedzirdējām skaņu no Urskumuga puses. Tikai apmēram pēc stundas mežā atskanēja ripojošu akmeņu dārdi un šļaksti, tiem ieveloties upē.
Pietauvotais kuģis trokšņaini šūpojās, cīnīdamies starp straumi un nostiepto tauvu. Nopētīju to uzmanīgāk. Tam bija vienkārša, bet eleganta konstrukcija; iegrime bija neliela, tomēr kuģī pietika vietas cilvēkiem divdesmit, kas varētu patverties zem ādas pārklājiem, ja kuģi ar tiem nosegtu laika apstākļu dēļ. Kuģim bija viena, vienkārši uzvilkta bura, lai tas varētu peldēt, vēja dzīts, bet bija ari rupji veidoti dulli un divi airu pāri gadījumam, ja laiks būtu rāms.
Visvairāk manu uzmanību piesaistīja kuģa priekšgalā un pakaļgalā izgrebtās ērmīgās figūras. Tās manī izraisīja pazīšanas un šausmu tirpas, modinādamas kaut ko no slēptām, neapzinātām atmiņām, kuras jau sen biju apspiedis sevī. Platas sejas, šauras acis, bumbuļveida lūpas, neparasti vaibsti savdabīgs mākslas veids, nepazīstami, bet neaizmirstami tēli.
Sorthalans izraka bedri ugunskuram un ar savu krama ierīci pielaida uguni sausajai malkai. Viņš izcepa uz iesma divus baložus un vienu meža sloku, tomēr visi šie putni bija pārāk kaulaini, lai apmierinātu kaut vai manu kāri pēc gaļas, nemaz nerunājot par mums visiem trim.
Šoreiz mēs nesākām sarežģīto sazināšanās un nesaprašanās rituālu. Sorthalans ēda klusēdams un vērodams mani, tomēr šķita, ka viņš vairāk nodevies pats savām domām. Es mēģināju runāt pirmais. Pastiepis roku tai virzienā, kur bija nozudis mitago pirmtēls, es teicu: Urskumugs.
Sorthalans paraustīja plecus. Urshucum.
Gandrīz tādu pašu vārdu bija minējusi Kušara.
Mēģināju vēlreiz. Ar pirkstiem cenzdamies atdarināt kustību, es teicu: Es dzenos pa pēdām uth guerig. Vai jūs viņu pazīstat?
Sorthalans bridi košļāja kumosu un raudzījās mani, tad nolaizīja no pirkstiem putnu taukus. Pēc tam viņš pastiepa roku un ar diviem lipīgiem pirkstiem saspieda kopā manas lūpas.
Lai ko nozīmēja viņa vārdi, žests bija nepārprotams: "Ciet klusu un ēd," un tā es ari darīju.
Sorthalanam, šķiet, varēja būt gadu piecdesmit, viņa seja bija grumbu izvagota, taču mati vēl pavisam melni. Viņa apģērbs bija vienkāršs audekla krekls un ribotas ādas bruņas, kas šķita itin sekmīgi kalpojam savam mērķim. Kājās viņam bija garas bikses, sasietas ar audekla sloksnēm. Apavi bija šūti no ādas. Jāteic, viņš izskatījās diezgan bezkrāsains, jo visi šie apģērba gabali bija vienādā, vienmuļi brūnā tonī. Atšķīrās vienīgi viņa kaklarota, kas bija darināta no dažādu krāsu kauliem. Smalki izstrādāto bruņucepuri viņš bija atstājis kuģī, tomēr neiebilda, kad Kītons atnesa to pie ugunskura un pārlaida pirkstus pāri skaisti atainotajām kara un medību ainām.
Itin drīz Kītonam ienāca prātā, ka sudraba zīmējums bronzā uz šīs bruņucepures varbūt attēlo paša Sorthalana dzīvi. Tas sākās virs pieres daļas kreisajā pusē un itin kā turpinādamies aptvēra virsdaļu, pēc tam pārgāja uz laukumu virs smalki izstrādātā vaigu aizsarga. Vēl bija palikusi brīva vieta pāris jauniem gravējumiem.
Zīmējumā bija attēlotas laivas vētrainā jūrā, mežiem apaugusi upes grīva, apmetne, gari, draudīgi stāvi, rēgi un uguns, un, visbeidzot, vientuļš kuģis ar vīrieša stāvu priekšgalā.
Kītons neteica ne vārda, bet varēja redzēt, ka šis meistarīgais mākslas darbs atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu.
Sorthalans apņēma sev apkārt novilkto apmetni un, šķiet, dzīrās laisties vieglā snaudā. Kītons sabikstīja ugunskuru un piemeta kvēlošajām oglēm vēl vienu pagali. Vajadzēja būt tuvu pusnaktij, un arī mēs mēģinājām likties gulēt.
Tomēr mans miegs bija ļoti saraustīts, un vienubrīd, pašā nakts melnumā, es sadzirdēju Sorthalana balsi, kas kaut ko klusi čukstēja. Atvēris acis, piecēlos sēdus un ieraudzīju, ka viņš apsēdies blakus cieši aizmigušajam Kītonam un uzlicis roku tam uz galvas. Vārdi izklausījās kā dziedošs rituāls. Uguns tik tikko dega, un es piemetu tai malku. Liesmu gaismā ieraudzīju, ka Sorthalana seju viscaur klāj sviedru lāses. Kītons sagrozījās, bet nepamodās. Paskatījies uz mani, Sorthalans pacēla brīvo roku pie lūpām, un es uzticējos viņam.
Pēc brīža klusie, dziedošie vārdi apklusa. Sorthalans piecēlās kājās, nokratīja apmetni un aizgāja līdz upei, kur noliecās noskalot seju un rokas. Tad viņš notupās zemē, skatīdamies naksnīgajās debesīs, un viņa balss kļuva arvien skaļāka; svešās valodas svelpjošās, aprautās skaņas atbalsojās tumsā. Kītons pamodās un piecēlās sēdus, berzēdams acis. Kas te notiek?
- Es nezinu.
Kādu brīdi mēs vērojām Sorthalanu, un mūsu neziņa auga. Pastāstīju Harijam Kītonam, ko Sorthalans darījis ar viņu, taču Kītons neizrādīja ne bailes, ne ziņkāri.
- Kas viņš tāds ir? Kītons prātoja.
- Šamanis. Burvis. Zintnieks.
- Tie sakši viņu sauca Freya. Es nodomāju, ka tas ir kāds vikingu dievs vai kaut kas līdzīgs.
- Dievs radās no stipro atmiņām, es prātoju. Varbūt Frejas agrīnā forma ir burvis vai burve.
- Pārāk sarežģīti prātojumi tik agrai stundai, Kītons nožāvādamies teica, un nākamajā brīdi mēs abi pārsteigti satrūkāmies, jo mežā aiz muguras saklausījām troksni. Sorthalans palika turpat, kur bijis, notupies upes malā, bet tagad klusēja.
Mēs ar Kītonu piecēlāmies kājās un ieskatījāmies tumsā. Čaboņa kļuva arvien dzirdamāka, un drīz no meža iznira cilvēka stāvs. Tas bridi vilcinājās un mazliet šūpojās no vienas puses uz otru; ugunskura gaisma tik tikko apspīdēja nācēja augumu.
- Sveiki! atskanēja vīrieša balss, diezgan nedroša un neskaidra. Vārds izklausījās gandrīz kā "Eiki!".
Uzsaucis sveicienu, viņš pienāca tuvāk, un mēs ieraudzījām jaunu cilvēku. Viņš vēl atradās Sorthalanam līdzi nākušo rēgu un miglaino apveidu joslā, un tie itin kā skubināja viņu iet uz priekšu, kaut gan atnācējs pats to lāgā negribēja darīt. Tobrīd es ievēroju vienīgi viņa formastērpu. Protams, tas bija noskrandis un bez bruņojuma, bez mugursomas un šautenes. Aizsargkrāsas virsjaka pie kakla bija atpogāta. Bikses viņam bija pārāk vaļīgas un ap stilbiem apsietas ar audekla kājautiem. Uz jakas piedurknēm bija redzama viena atsevišķa zīmotne.