Tas bija tik nepārprotams britu armijas kareivis no pirmā pasaules kara gadiem, ka es pirmajā brīdī nespēju ticēt savām acīm. Vidē, kur pierasts redzēt senatnes cilvēkus ar bruņām un šķēpiem, tik pazīstams un saprotams skats likās pilnīgi neiespējams.
Tad viņš ierunājās vēlreiz, joprojām stomīgā balsī, kurā varēja dzirdēt koknejieša akcentu.
- Vai drīkst nākt pie jums? Šite, zēni, ir nāvīgi auksts!
- Nāc vien, Kītons aicināja.
- Beidzot! priecīgi noteica mūsu nakts viesis un panāca vēl vairākus soļus uz mūsu pusi. Tad es ieraudzīju viņa seju…
To ieraudzīja arī Kītons!
Dzirdēju Hariju Kītonu izdvešam pārsteiguma saucienu. Lūkojos no viena uz otru un spēju tikai pateikt: Ak Dievs!
Kītons atrāvās no sava dubultnieka. Kareivis neko nemanīja. Ienācis mūsu apmetnē, viņš enerģiski saberzēja rokas. Kad viņš man uzsmaidīja, es mēģināju smaidīt pretī, bet mulsums par sastapšanos ar mana ceļabiedra nepārprotamu kopiju droši vien nebija noslēpums.
- Man likās, ka te smaržo pēc cāļa.
- Tas bija balodis. Bet viss apēsts.
Koknejietis paraustīja plecus. Neko darīt. Bet baigi gribas ēst. Nav man nekā, ar ko medīt. Viņš pēc kārtas paskatījās uz mums. Varbūt ir kāds smēķis?
-Diemžēl nav, mēs gandrīz reizē atbildējām. Viņš vēlreiz paraustīja plecus.
- Neko darīt, viņš atkārtoja, tad seja itin kā atplauka.
- Mani sauc Billijs Fremtons. Vai esat noklīduši no savas vienības?
Mēs nosaucām savus vārdus. Fremtons notupās pie ugunskura, kas tagad dega spožās liesmās. Pamanīju, ka mums tuvojas Sorthalans; apmetis loku, viņš nostājās atnācējam aiz muguras. Fremtons, šķiet, šamaņa klātbūtni nemanīja. Viņa zēniskā seja, dzirkstošās acis un gaišo matu vilnis veidoja pilnīgu Harija Kītona jaunības dienu tēlu bez apdeguma rētas.
- Es taisos atpakaļ uz frontes līniju, Fremtons teica.
- Man, redz, ir tāds kā sestais prāts. Jau no zēna gadiem, kad dzīvoju Londonā. Vienreiz apmaldījos Soho, un man bija tikai četri gadi. Un re, ka atradu ceļu uz Mailendu. Laba virziena izjūta. Tā ka ar mani jums būs droši. Turieties kopā ar mani, un jūs nepazudīsiet.
Bet jau to teikdams, viņš rauca pieri un itin kā noraizējies skatījās uz upes pusi. Nākamajā brīdī viņš pameta skatienu uz mani, un es redzēju viņa acīs itin kā bailes, itin kā paniku un neizpratni.
- Paldies, Billij, es teicu. Mēs ejam uz meža vidieni. Augšā tajā klintī.
- Sauc mani par Kapli. Tā mani sauc visi puikas.
Kītons skaļi iesēcās un nodrebinājis. Abi vīri cieši ieskatījās viens otrā, un Kītons nočukstēja: Kaplis… Fremtons. Mēs kopā gājām skolā. Bet šis taču nav viņš! Tas bija resns, tumšiem matiem…
-Jā, jā, Kaplis Fremtons, mūsu viesis atsaucās un pasmaidīja. Turieties kopā ar mani, zēni! Gan mēs tiksim atpakaļ frontē. Es tak pazīstu šos mežus kā savu kabatu.
Tātad vēl viens mitago. Kamēr viņš runāja, es vēroju viņa seju. Viņš arvien biežāk skatījās apkārt un šķita kļūstam arvien nemierīgāks, viņa iekšējā panika acīm redzami auga. Kaut kas nebija tā, kā vajag, un viņš to saprata. Ja citus mitago var kaut kādā mērā uzskatīt par dabisku meža daļu, Kaplis Fremtons bija nedabisks. Es nojautu, kāpēc, un pačukstēju savu domu Kītonam, bet Kaplis stīvi skatījās ugunskurā un arvien neskanīgāk atkārtoja: Turieties kopā ar mani, zēni!
- Sorthalans radīja viņu no tavas apziņas.
- Kamēr es biju aizmidzis…
Jā. Sorthalanam nebija tādu spēju kā mazajai Kušarai, un tāpēc viņš bija iespiedies Harija Kītona slēptajās atmiņās un tur sameklējis pēc iespējas nesenāku mitago formu. Ar maģijas vai sev piemītošu psihes spēku zintnieks apmēram stundā bija izveidojis šo mitago un atvedis to uz mūsu apmetni. Viņš bija piešķīris tam Kītona vaibstus un devis tam vārdu no skolas gadu atmiņām. Tātad bronzas laikmeta burvis runās ar mums caur Billija Fremtona mitago.
- Es zinu par viņu, Kītons teica. Jā. Tēvs stāstīja. Par viņiem visiem. Viens bija Ierakumu Sems. Un vēl viņš stāstīja par kādu koknejieti, kaprāli to viņš sauca par Ellīgo Hariju. Esot bijis vīrs uz goda. Nogādājis vienu grupu noklīdušu kareivju no Sommas upes Francijā taisni līdz viņu ciemam Skotijā.
- Tik nesena mitago forma… es klusi sacīju. Jutos pārsteigts. Tomēr varēju iedomāties, ka ierakumos pārdzīvotās šausmas un apjukums varbūt palīdzējušas radīt sava veida "cerību mitago", tēlu, kurš spētu pārliecinoši vadīt, dot jaunu spēku un cerību, atjaunot apjukušajos, pārbiedētajos kareivjos drosmi.
Tomēr, paskatoties uz mūsu jauno paziņu, šo steigā radīto varoņtēlu, es redzēju viņā vienīgi apjukumu un neziņu. Viņš bija radīts noteiktam mērķim, un šis mērķis bija valoda, nevis mīts.
Sorthalans piegāja viņam klāt, notupās zemē un viegli uzlika roku uz pleca. Fremtons mazliet sarāvās, tad paskatījās uz mani. Viņš priecājas, ka tev bija drosme nākt šurp.
- Kas priecājas? es nesaprašanā jautāju un tad sapratu, kas notiek. Sorthalana lūpas kustējās, taču neizdeva ne skaņu. Viņa mēmās runas laikā Fremtons uzrunāja mani, un viņa koknejieša dialekts šajā senajā stāstā izklausījās pavisam neparasti. Viņš sāka aprakstīt vārdos uz Sorthalana bruņucepures iegravētos notikumus.
- Viņu sauc Sorthalans, un tas nozīmē "pirmais kuģinieks". Sorthalana tautas zemei tuvojās barga vētra. Šī zeme atrodas tālu. Vētru nesa jauna burvība un jauni dievi. Pati zeme atraidīja Sorthalana tautu. Tolaik Sorthalans vēl bija gars, kas mājoja vecā priestera Mithana gurnos. Mithans redzēja nākotnē tumšo mākoni, bet nebija neviena, kas vestu ciltis pāri visai zemei un jūrai uz aizjūras mežainajām salām. Mithans bija pārāk vecs, lai viņa gari veidotu jaundzimušo sievietes vēderā.
Viņš atrada lielu laukakmeni, virs kura stiepās ūdens izgrauzta vaga. Viņš ielaida savu garu akmenī un novietoja akmeni augstā virsotnē. Akmens auga divus gadus, un tad Mithans nogrūda to lejā no virsotnes. Akmens pāršķēlās, un tā iekšienē saritinājies gulēja mazs bērns. Tā piedzima Sorthalans.
Mithans baroja bērnu ar vienīgi viņam zināmām lauka un meža zālēm. Kad Sorthalans bija izaudzis par vīru, viņš aizgāja no savvaļas un atgriezās pie savām ciltīm, un katrā ciltī izvēlējās noteiktas ģimenes. Katra ģimene uzbūvēja laivu un ar ratiem aizveda laivas pie pelēkās jūras.
Pirmais kuģinieks veda viņus pār jūru un gar salas piekrasti, meklēdams klintīs un tumšajos mežos, un upju grīvās drošu vietu, kur apstāties. Viņš atrada niedrēm apaugušas purvainas zemes, kur mājoja meža zosis un irbes. Kuģotāji piekļuva zemei pa daudziem kanāliem un drīz atrada dziļāku upi, kas tecēja caur salu, līkumodama starp mežainiem kalniem un stāvām aizām.
Cita aiz citas laivas pietauvojās malā, un ģimenes izkāpa upes krastā, lai tur veidotu savas ciltis. Dažas izdzīvoja, dažas ne. Tas bija ceļojums pasaules tumšajās vietās, daudz briesmīgāks ceļojums, nekā viņi iepriekš būtu spējuši iedomāties. Zeme bija apdzīvota, un turienieši no savām slēptuvēm nāca virsū atbraucējiem ar šķēpiem un akmeņiem. Viņi piesauca zemes garus, upes garus un visas dabas kopīgos garus un raidīja tos pretī atbraucējiem. Bet vecais priesteris bija labi apmācījis Sorthalanu. Viņš iesūca ļaunos garus savā ķermenī un sāka valdīt pār tiem.
Drīz uz upes palika tikai pirmais kuģinieks, un viņš devās uz ziemeļiem, un zemes gari devās viņam līdzi. Viņš vienmēr kuģo pa upēm un gaida aicinājumu no savām ciltīm, un viņš vienmēr ir gatavs kopā ar saviem pavadoņiem, šiem senajiem spēkiem, steigties palīgā.