Ar sava starpnieka palīdzību Sorthalans bija mums izstāstījis pats savu leģendu. Tas vairāk par visu liecināja par šī cilvēka spēku. Un tomēr arī viņa spēks bija ierobežots;
viņš nespēja panākt to, ko bija panākusi Kušara. Un šķita, ka ari viņš ir mani gaidījis, tāpat kā shamiga, kā bruņinieks un saksiešu ģimene.
- Kāpēc viņš priecājas, ka esmu atnācis? es jautāju. Tagad bija Fremtona kārta mēmi kustināt lūpas, un pēc brīža viņš sacīja skaļi:
- Ir jāiznīcina Citzemietis. Tas ir svešs radījums. Tas posta meža valstību.
- Man šķiet, ka tu pats esi pietiekami spēcīgs, lai iznīcinātu jebkuru, es teicu.
Sorthalans pasmaidīja un papurināja galvu, un sekoja atbilde ar koknejieša akcentu:
- Leģenda ir skaidra. Tikai Ciltsbrālis var nogalināt Citzemieti vai arī iet bojā pats. Tikai Ciltsbrālis.
Leģenda ir skaidra? Beidzot biju dzirdējis vārdus, kas apstiprināja manas augošās aizdomas. Es pats esmu kļuvis par leģendas daļu. Kristiāns un viņa brālis, Citzemietis un viņa Ciltsbrālis, darbojas lomās, ko piešķīra mīts varbūt jau kopš laika pirmsākumiem.
- Tu mani gaidīji, es teicu.
- Mana valstība gaidīja, Sorthalans atbildēja. Es nejutos drošs, ka tu esi Ciltsbrālis, bet redzēju, kādu iespaidu uz tevi atstāja ozola lapa. Sāku vēlēties, kaut tā būtu.
- Es tieku gaidīts. -Jā-
- Lai izpildītu savu leģendas daļu.
- Lai izdarītu to, kas jādara. Lai atbrīvotu mūsu valstību no svešā. Lai atņemtu viņam dzīvību. Lai izbeigtu postīšanu.
- Vai parasts cilvēks var būt tik varens?
Sorthalans iesmējās, bet viņa runātājs palika nopietns
un teica: Citzemietis nav vienkāršs, viņš nav vienkāršs cilvēks. Viņš nav piederīgs…
- Ari es neesmu…
-Bet tu esi Ciltsbrālis. Tu esi svešinieka gaišā puse. Postītāja ir tumšā. Kopš sargātājs tika aizvilināts uz meža malu, svešinieks ir ienācis ļoti dziļi.
- Kāds sargātājs?
- Uršukums. Urshuca bija visvecākie no Citzemiešiem, bet viņi cieši saauga ar šo zemi. Tas Uršukums, kuru tu redzēji, vienmēr tika sargājis ieeju liesmurunātāju ielejā, bet tas tika aizsaukts uz mežmalu. Šajos mežos ir daudz burvestības. Balss aizsauca viņu projām. Sargātājs aizgāja, un valstības vidiene kļuva pieejama. Citzemietis posta šo vidieni. Vienīgi Ciltsbrālis var viņu apturēt.
- Vai arī iet bojā.
Sorthalans uz to neatbildēja. Caururbjošās, pelēkās acis mani uzmanīgi vēroja, it kā joprojām meklētu apstiprinājumu tam, ka es esmu īstais cilvēks, kuram lemts izpildīt mīta lomu.
Es jautāju: Bet kā tas var būt, ka Uršukums vienmēr ir sargājis tos… Kā viņš teica? …liesmurunātājus? Mans tēvs taču radīja Uršukumu. No šejienes, un es piesitu sev pie galvas. No savas apziņas. Tāpat kā tu tikko radīji šo cilvēku.
Fremtons nekā neizrādīja, ka būtu sapratis manus nežēlīgos vārdus. Viņš skumīgi vēroja mani, tad atkārtoja zintnieka teikto: Tavs tēvs tikai izsauca sargātāju. Viss, kas ir šajā valstībā, vienmēr te ir bijis. Uršukums tika izsaukts uz valstībās malu un pārvērsts tāpat, kā to agrāk bija pārvērtis Sions.
Tas man neko neizteica.
- Kas bija Sions?
- Liels valdnieks. Šamanis. Spēka valdnieks. Viņš prata izrīkot gadalaikus tā, lai pavasaris sekotu vasarai un pēc tam vasara sekotu pavasarim. Viņš varēja dot cilvēkiem spēku lidot kā piekūniem. Viņa balss bija tik skaļa, ka aizskanēja līdz debesīm.
- Un viņš pārvērta Uršukas?
- Bija desmit mazāki valdnieki, Sorthalans teica. Tie baidījās no Siona spēka pieaugšanas, tāpēc nostājās pret viņu. Bet tie tika sakauti. Sions ar burvības palīdzību pārvērta tos meža zvēros. Viņš izraidīja tos uz zemi, kur tikko beidzās visgarākā ziema. Tā zeme ir šī vieta, kuru reiz klāja ledus. Ledus izkusa, un meži atgriezās, un Uršukas kļuva par šī meža sargātājiem. Sions tiem tika devis gandrīz nemirstību. Tāpat kā koki, Uršukas auga, bet nevīta. Katrs no tiem devās uz upi vai zemes ieleju un tur uzbūvēja savu pili, lai apsargātu ceļu, kas ved jaunajā mežā. Tie kļuva zemei tuvi, kļuva draugi tiem, kuri ieradās apmesties šajā zemē, medīt un dzīvot no tās.
Uzdevu dabisku jautājumu: Ja Uršukas bija cilvēku draugi, kāpēc šis viens viņu pārstāvis ir tik mežonīgs? Tas vajā manu brāli: arī mani tas neprātodams nogalinātu, ja vien tam izdotos mani noķert.
Sorthalans pamāja ar galvu, un Fremtona lūpas tik tikko kustējās, atkārtojot sava radītāja vārdus:
- Ieradās cilvēki, kuriem līdzi bija liesmurunātāji. Liesmurunātāji spēja pārvaldīt uguni. Tie spēja izsaukt uguni no debesīm. Tie varēja izstiept pirkstus pret austrumiem, un austrumos izplatījās liesmas. Tie varēja iespļaut ugunī, un tā pārtapa kvēlošās oglēs.
Liesmurunātāji atnāca un sāka dedzināt mežus. Uršukas par to ļoti saniknojās.
Saruna uz brīdi pārtrūka, jo Sorthalans piecēlās kājās, aizgriezās un nakts tumsā ar iespaidīgu strūklu nolaida ūdeni.
Tonakt, kad ieradās Kristiāns, viņam arī līdzi bija cilvēki, kas pārvaldīja uguni, nočukstēja Kītons. Ari es tos nebiju aizmirsis. Biju nosaucis tos par neolīta pārstāvjiem. Tie izskatījās paši primitīvākie no Kristiāna pavadoņiem, bet tiem acīmredzot piemita psihiskas spējas pārvaldīt uguni un liesmas.
Varēju labi iztēloties konkrēto vēsturisko pamatu, no kura izveidojušās leģendas par Urskumugu un liesmurunātājiem. Gara acīm redzēju laiku, kad strauji atkāpās un beidzās ledus laikmets. Ledus bija izveidojies līdz pat Anglijas vidienei. Vairākus gadsimtus, kamēr tas atkāpās, klimats saglabājās auksts, ielejās pletās viltīgi purvāji, kalnu nogāzes bija kailas un sasalušas. Pamazām radās priedes, mūsdienu lielb Bavārijas mežu priekšteces. Tad sāka iesakņoties pirmie lapu koki gobas, vilkābeles, lazdas, vēlāk liepas, ozoli un oši, atstumdami mūžzaļos mežus uz ziemeļiem un veidodami blīvo, zaļo lapukoku mežu, kas daļēji saglabājies līdz pat mūsu dienām.
Tumšajā, tukšajā telpā zem zaļo lapotņu jumta skraidīja vilki, lāči un kuiļi, klajumos un ielejās ganījās brieži, kas, plūkdami zāli, reizumis uzkāpa augstajās kalnu mugurās, kur mežs bija retāks un krāšņus pudurus veidoja vilkābeles un kazenāji.
Bet lapu mežos, kas pletās arvien tālāk uz aukstajiem ziemeļu apgabaliem, atgriezās cilvēki. Un tie sāka mežus izcirst. Tie izmantoja uguni. Bija vajadzīga liela prasme, lai iekurtu uguni, kontrolētu to un izveidotu klajumu apmetnei. Un vēl jo lielāka prasme bija vajadzīga, lai turētos pretī meža tieksmei atjaunoties un atkal pārņemt iekarotās platības.
Notika sīva cīņa par saglabāšanos, izdzīvošanu. Mežs izmisīgi pretojās un centās paturēt noteicošo lomu uz zemes. Cilvēks un uguns apņēmīgi rīkojās, lai to nepieļautu. Šī pirmatnējā meža dzīvnieki kļuva par tumšajiem spārniem, tumsas dieviem; pašu mežu sāka uzlūkot par dzīvu, just un rīkoties spējīgu būtni, kas rada rēgus un garus un raida tos pret vārgajiem cilvēku dzimuma iekarotājiem. Stāsti par Urskumugu, meža sargātāju, bija savijušies ar bailēm no svešiniekiem, jauniem iekarotājiem, kuri runā citās valodās un nes līdzi citas prasmes.
Nepiederošie.
Un vēlāk cilvēki, kuri bija izmantojuši uguni, laika gaitā tika uzlūkoti gandrīz par dievībām, par "liesmurunātājiem".
- Kā beidzas leģenda par Nepiederošo? es jautāju Sorthalanam, kad viņš atkal apsēdās pie ugunskura. Zintnieks paraustīja plecus ļoti mūsdienīgs žests! un savilka apmetni ciešāk, sasiedams priekšpusē rupjās auklas. Viņš izskatījās noguris.