- Katrs Citzemietis ir citādāks, viņš atbildēja. Ciltsbrālis stāsies tam pretī. Iznākums nav pasakāms. Ne jau pārliecība par veiksmi liek mums priecāties par tavu ierašanos šai valstībā. Tā ir cerība uz veiksmi, kas mūs spārno. Bez tevis šī valstība novītīs kā noplūkta puķe.
- Nu tad pastāsti man par meiteni, es teicu. Sorthalans patiešām izskatījās ļoti noguris. Arī Kītons nemierīgi grozījās un žāvājās. Vienīgi kareivis šķita spirgts un modrs, taču viņa skatiens bija pievērsts kaut kam tālumā un acis pauda vienīgi šamaņa domas un gribu.
- Par kuru meiteni?
- Par Gvivenetu.
Sorthalans atkal paraustīja plecus un papurināja galvu. Vārdam nav nozīmes.
Kā Gvivenetu bija saukusi Kuš ara? Mēģināju meklēt piezīmēs.
Bet Sorthalans atkal papurināja galvu.
- Meitene, kas radīta no naidā dzimušas mīlestības, mēģināju paskaidrot, un šoreiz zintnieks saprata.
Paliecies uz manu pusi, viņš uzlika roku man uz ceļgala un kaut ko skaļi sacīja savā valodā, jautājoši lūkodamies uz mani. Tad, itin kā atcerējies, viņš pagrieza galvu uz kareivja pusi, un tā tukšais skatiens atdzīvojās.
- Meitene ir kopā ar Citzemieti.
- Es zinu, atbildēju un piemetināju: Tāpēc es viņam sekoju. Man meitene jādabū atpakaļ.
- Meitene ar viņu ir laimīga.
- Nav vis!
- Meitene pieder viņam.
- Nav taisnība. Viņš man to nolaupīja…
Sorthalans izskatījās pārsteigts un izbrīnījies. Es turpināju: Viņš man to nolaupīja, un man tā jādabū atpakaļ.
- Ārpus šis valstības viņas dzīve nav iespējama.
- Es domāju, ka ir iespējama. Dzīve kopā ar mani. Viņa pati izvēlējās tādu dzīvi, bet Kristiāns rīkojās pret viņas gribu. Es negribu piesavināties viņu kā īpašumu. Es vienkārši viņu mīlu. Un viņa mīl mani, par to es nešaubos. Pieliecos viņam tuvāk. Vai tu zini viņas dzīvesstāstu?
Sorthalans aizgriezās un iegrima dziļās domās; manas ziņas viņu bija satraukušas.
Es neatlaidos: Viņu izaudzināja tēva draugi. Viņa apguva meža prasmes un gudrības, iemācījās lietot ieročus. Vai es pareizi stāstu? Tā viņa auga, līdz izauga par sievieti, un visu šo laiku viņu apsargāja Nakts Mednieki. Tad viņa pirmoreiz iemīlējās, un Nakts Mednieki aizveda viņu atpakaļ uz viņas tēva zemi, ielejā, kur viņš bija apglabāts. Tik daudz es zinu. Meitenes tēva gars savienoja viņu ar Ragaino dievu. Tik daudz es zinu. Bet kas notika pēc tam? Kas notika ar to, kuru viņa mīlēja?
Viņa pirmoreiz iedegās mīlestībā pret kāda cilts vadoņa dēlu, kurš bija pilns apņēmības saukt viņu par savu. Dienasgrāmatas vārdi skaidri rindojās manā atmiņā. Bet varbūt šis leģendas variants ir pārāk nesens, lai Sorthalans pazītu tā detaļas?
Sorthalans negaidīti strauji pagriezās pret mani, un acis viņam kvēloja; man šķita, ka aiz kuplās bārdas slēpjas smaids. Varēja redzēt, ka viņš ir ļoti satraukts. Nekas nav noticis, līdz tas notiek, viņš caur Fremtonu teica. Es nebiju sapratis meitenes lomu. Tagad es saprotu. Tavs uzdevums ir vieglāks, Ciltsbrāli!
- Kādā veidā?
- Viņas dēļ, Sorthalans atbildēja. Viņa ir bijusi Citzemieša varā, bet tagad viņa atrodas aiz upes. Viņa nepaliks pie Citzemieša. Viņa radīs spēku izbēgt…
- Un atgriezties meža malā!
- Nē, Sorthalans papurināja galvu, kamēr Fremtons izrunāja vārdus. Viņa dosies uz ieleju. Viņa dosies pie baltā akmens, kur apglabāts viņas tēvs. Viņa zinās, ka tas ir vienīgais ceļš, kā tikt brīvai.
- Bet viņa nezinās, kā tur nokļūt! Tēva dienasgrāmatā bija pieminētas Gvivenetas skumjas par to, ka viņa nespēj atrast ieleju, kura elpo.
- Viņa steigsies uz uguns pusi, Sorthalans teica. Ieleja ved uz to vietu, kur deg uguns. Uzticies man, Ciltsbrāli! Tikusi pāri upei, viņa ir tuvāk savam tēvam nekā jebkad agrāk. Viņa atradīs ceļu. Tev jābūt tur, lai viņu sagaidītu un stātos pretī viņas vajātājam!
- Bet kas notika pēc šīs sastapšanās? Stāstos tam jābūt pateiktam!…
Sorthalans iesmējās un, satvēris mani aiz pleciem, viegli sapurināja. Nākotnē tajos būs pateikts viss. Pagaidām stāstam nav beigu.
Stāvēju un apjucis klusēju. Harijs KItons itin kā neticīgi grozīja galvu. Tad Sorthalanam ienāca prātā vēl kaut kas. Viņa skatiens aizslīdēja tālumā, un viņš atslābināja savu spēcīgo tvērienu. Fremtons atkārtoja viņa vārdus: Bet trijiem, kuri seko, vajadzēs atkāpties.
- Trijiem, kuri seko?
- Citzemietis, postīdams šo valstību, sapulcināja ap sevi vīru pulku. Arī Ciltsbrālim ir savi vīri. Bet, ja meitene dodas uz ieleju, tad tu varēsi satikties ar viņu labākā veidā, un šiem trijiem uz laiku vajadzēs atkāpties. .
Viņš pagāja man garām un raidīja saucienu tumsā. Kītons piecēlās kājās ar raižpilnu mulsuma izteiksmi sejā. Sorthalans teica vārdus savā valodā, un mums apkārt kā spilgts, mirguļojošs plīvurs savilkās dīvaino rēgu loks.
No nakts tumsas iznāca trīs stāvi, un tos apspīdēja rēgu izstarotā gaisma. Tie tuvojās nedrošā solī. Pirmais nāca rojālists, pēc tam bruņinieks. Aiz viņiem, turēdams gar sāniem zobenu un vairogu, soļoja līķim līdzīgais vīrs no kapa zem lielā akmens. Viņš turējās atstatu no pirmajiem diviem un izskatījās pēc spokainas mīta parādības, ko radījušas drīzāk šausmas nekā cerība.
- Tu viņus atkal satiksi citreiz, Sorthalans man teica. Manī uzbangoja izbrīns, ka neesmu pat dzirdējis viņus kāpjam lejā pa klints nogāzi. Taču sajūta, ka mums seko, bija saglabājusies visu laiku, un to bija radījušas nevis aklas bailes, bet gan skaidra apzināšanās.
Nezinu, kāda saruna norisinājās starp šamani un karotājiem, bet šie trīs vīri, kuri varbūt citā stāstā būtu nākuši man līdzi, iegāja atpakaļ meža tumsā un pazuda no mūsu skatiena.
Mitago tēlā, kurš sēdēja mums līdzās, uz īsu bridi atgriezās Billija Fremtona apziņa. Kareivja Fremtona apziņa. Kareivja acis mazliet iemirdzējās, un viņš pasmaidīja.
- Derētu drusku nosnausties, zēni. Rit priekšā garš ceļš, kamēr tiksim līdz līnijai. Jāpaguļ, lai ir spēks kaulos.
- Vai tu varēsi aizvest mūs uz vidieni? KItons jautāja savam dubultniekam. Vai pratīsi atrast ieleju ar balto akmeni?
Likās, Fremtons ir pilnīgā nesaprašanā.
- Nu, pie velna! Ko tu tur mels, veco zēn? Būšu ļoti priecīgs, ja tikšu līdz ierakumiem un dabūšu vienu kārtīgu šķīvi ar vēršgaļas konserviem…
Taču runādams viņš rauca pieri, drebēja un skatījās apkārt. Neziņa un satraukums pārņēma viņu arvien vairāk, un viņš sāka mežonīgi trīcēt. Kaut kas nav labi… viņš nočukstēja, skatīdamies uz mums.
- Kas nav labi? es jautāju.
- Visa šī vieta… Man šķiet, ka es sapņoju. Nedzirdu šāvienus. Kaut kā nejūtos labi. Viņš saberzēja vaigus un zodu ar pirkstiem, kā mēdz darīt nosalis cilvēks, lai pastiprinātu asinsriti. Te kaut kas nav kārtībā, viņš vēlreiz noteica un paskatījās uz naksnīgajām debesīm un vēja šūpotajām lapotnēm virs galvas. Man šķita, ka viņa acīs iemirdzas asaras. Tad viņš atkal pasmaidīja. Varbūt man sev jāiekniebj. Varbūt es sapņoju. Droši vien drīz pamodīšos. Nu skaidrs! Pamodīšos, un viss būs atkal kārtībā.
To teicis, viņš pavilka uz savu pusi Sorthalana apmetni un, kā bērns saritinājies šamanim blakus, drīz aizmiga.
Arī man izdevās kādu laiciņu pagulēt. Šķiet, Kītonam tāpat. Neilgi pirms rītausmas mēs abi piepeši pamodāmies. Pirmā bālā gaisma jau atsedza skatienam upi.