Mūs bija pamodinājis attāls, spalgs šāviena troksnis.
Sorthalans, apmetnī ietinies, vēroja mūs mazliet piemiegtām acīm, kuru skropstās vīdēja rasas mitrums. Viņa seja bija rāma un neizteiksmīga. Billijs Fremtons nekur nebija redzams.
- Kaut kur šāva, Kītons teica.
-Jā, es dzirdēju.
- Mana pistole…
Apskatījām vietu, kur mums bija uzbrukuši vanagi, tad nometām savus rupjos apmetņus. Nosaluši, cietajā guļvietā nospiestiem sāniem, mēs metāmies skriet uz upes pusi.
Kītons to ieraudzīja pirmais un pasauca mani. Apstājušies pie koka, skatījāmies uz viņa pistoli, kas bija pakārta tieva zara galā. Viegli pieskāries ierocim, Kītons paostīja stobru un pārliecinājās, ka šaujamais tikko ir lietots.
- Viņš iekārtojis to tā, lai pistole neaizietu līdzi upē, Kītons teica. Pagriezāmies un lūkojāmies tekošajā ūdenī, taču nekur neredzējām ne asiņu pēdas, ne pašu kareivi.
- Viņš zināja, Kītons teica. Zināja, kas viņš ir. Zināja, ka viņa dzīve nav īsta. Un izbeidza to ar pašcieņu.
Varbūt es sapņoju. Nu skaidrs! Pamodīšos, un viss būs atkal kārtībā.
Nezinu, kāpēc, bet labu bridi jutos bezgala skumjš un nomākts, turldāt mani pārņēma neprātīgs niknums uz Sorthalanu, kurš, manuprāt, bija radījis cilvēcisku būtni tikai tāpēc, lai to izmantotu un aizsviestu. Protams, īstenībā jau Billijs Fremtons bija tikpat nereāla būtne kā šie rēgi, kas peldēja koku lapotnēs ap mūsu naktsmītni.
IELEJA
Mums tomēr nebija laika ilgi sērot par Fremtona nāvi. Kad atgriezāmies apmetnē, Sorthalans jau bija saritinājis izklātās ādas un devies uz savu nelielo kuģi, lai sagatavotos prombraukšanai.
Pacēlu savu mugursomu un šķēpu un pamāju kuģiniekam atvadu sveicienu, ar pūlēm pasmaidīdams.
Bet tad kāda roka mani pastūma uz priekšu, un es aizstreipuļoju uz upes pusi. Arī ICītons tāpat tika pagrūsts kuģa virzienā, un Sorthalans mums kaut ko uzsauca, ar zīmēm rādīdams, lai mēs kāpjam kuģī.
Rēgi ap mums riņķoja kā nemitīgs vējš, un biežie pirkstu pieskārieni sejai un kaklam bija reizē kaitinoši un nomierinoši. Sorthalans pastiepa roku, lai palīdzētu mums iekāpt, un mēs klupdami apmetāmies kuģa vidū uz rupji tēstiem sēdekļiem. Arī kuģa iekšpuse viscaur bija klāta ar uzkrāsotām, izgrebtām vai vienkārši ieskrāpētām sejām un zīmēm varbūt tās stāstīja par ģimenēm, kuras toreiz devās ceļā kopā ar pirmo kuģinieku. No kuģa priekšgala mums pretī lūkojās lāča seja savaikstīta, ar savādi slīpām acīm un diviem resniem ragiem; kopskats lika domāt drīzāk par kādu jauktu dievības tēlu, nevis par parastu lāci.
Piepeši bura, skaļi noplandīdamās, attinās vaļā. Sorthalans apstaigāja kuģi, nostiprinādams takelāžu. Kuģis vienreiz sašūpojās, tad izslīdēja upes vidū, apgriezās apkārt un sāka peldēt projām pa straumei. Bura piepūtās un izstiepās, virves čīkstēja un krakstēja, un kuģis spēcīgi nosvērās uz sāniem. Sorthalans stāvēja pie garenās stūres, ietinies apmetnī, un viņa skatiens tagad bija pievērsts aizai, kas priekšā kļuva arvien dziļāka. No ūdens virsmas mums uzšļācās sīku lāsīšu šalts, atvēsinādama mūs no galvas līdz kājām. Saule vēl bija pie paša apvāršņa, un stāvās ldintis meta garu, tumšu ēnu pāri krāčainajai upei. Rēgi peldēja gar krasta kokiem un pār upi mūsu priekšā, un sīkie vilnīši vizēja spokainas gaismas atspīdumos.
Pēc Sorthalana norādījuma mēs ar Kītonu iekārtojāmies dažādās vietās pie takelāžas. Drīz iemācījāmies, kā nostiept stingrāk vai palaist vaļīgāk buru, lai pilnvērtīgi izmantotu rīta vējus. Upe vijās un līkumoja caur aizu. Mēs traucāmies uz priekšu pa ūdensceļu ātrāk, nekā spētu skrejošs cilvēks.
Kļuva vēsāks, un es biju priecīgs par savu lietus apmetni. Ainava ap mums liecināja par pakāpenisku gadalaiku maiņu vispirms lapotnes kļuva tumšākas, tad skrajākas. Drūmajā, šķietami bezgalīgajā aizā iestājās auksts, vēls rudens. Klinšu virsotnes bija tik augstu, ka uz tām gandrīz neko vairs nevarēja saskatīt, tomēr brīžiem, samiedzis acis pret spilgtajām debesīm, augšā manīju kādu kustību. Paretam aiz muguras upē smagi un skaļi ievēlās kāds milzīgs klinšakmens, spēcīgi sašūpodams kuģi. Sorthalans tikai pasmīnēja un paraustīja plecus.
Šķita, ka kuģi arvien ātrāk uz priekšu rauj spēcīga straume. Lidojām pāri krācēm; Sorthalans prasmīgi darbojās ar stūri, un mēs ar Kītonu, dullos iekrampējušies, centāmies noturēties savā vietā. Vienreiz piebraucām bīstami tuvu aizas sienai, un tikai prasmīga apiešanās ar buru paglāba mūs no nelaimes.
Sorthalans, šķiet, nemaz neuztraucās. Viņa rēgainie pavadoņi tagad drūzmējās virs mums un aiz mums tumši un draudīgi, un tikai retumis no tiem izšāvās līkumota gaismas svītra, kas uzvijās augšup un pazuda rudenīgajā mežā virs kraujas.
Kurp mēs braucam? Par atbildi uz šo jautājumu Sorthalans ikreiz tikai pastiepa pirkstu uz augšu, pretī plakankalnei upes vidienes pusē.
Izpeldējām saulē, un upe iemirdzējās žilbinošā, spožā zeltā. Rēgi drūzmējās mums priekšā, veidodami drūmu aizsegu, kuram cauri spiedās blāvi saules stari. Atkal nonākuši ēnā, izdvesām pārsteiguma saucienu, jo ieraudzījām priekšā milzīgu akmens cietoksni, kas slējās pašā ūdens malā un pilnīgi saplūda ar klints sienu labajā pusē. Skats patiesi bija iespaidīgs: torņi, tornīši, roboti mūri, kas itin kā paši kāpa augšup pa klinti. Sorthalans novirzīja kuģi uz upes pretējo pusi un skubināja mūs paslēpt galvu tā iekšpusē. Drīz vien sapratu, kāpēc. Pret kuģi un ūdeni mūsu tuvumā triecās vesela bultu krusa.
Kad bijām tikuši drošā attālumā, Sorthalans man lika izvilkt īsās koka šautras no kuģa korpusa, un tas bija grūtāk, nekā varētu likties.
Aizas malās redzējām vēl citus neparastus skatus, un pats interesantākais bija milzīgs, aprūsējis metāla veidojums, kas pēc formas atgādināja cilvēku.
-Talojs! Kītons izdvesa, kad mēs strauji traucāmies tam garām, burai skaļi plandoties vējā. Simt vai vairāk pēdu augstais milzis bija sadauzīts pret klintīm un daļēji pazudis kokos. Viena roka tam bija izstiepta pāri upei, un, braukdami caur milzīgās plaukstas ēnu, mēs nevilšus gaidījām, ka tā teju teju nolaidīsies lejup, lai mūs sagrābtu. Taču šis Talojs bija nedzīvs, un skumīgā, aklā seja drīz palika mums aizmugurē.
Manī uzbangoja mokošas bažas, un es atkārtoti jautāju angļu valodā: Pie joda, Sorthalan, kurp mēs īsti braucam?
Tagad Kristiāns jau atrodas no mums daudz jūdžu, daudz dienu attālumā!
Izskatījās, ka upe met līkumu ap plakankalni. Arī mēs bijām nobraukuši daudzas jūdzes, un diena gandrīz bija galā. Sorthalans spēji piebrauca krastā, pietauvoja kuģi un iekārtoja apmetni. Vakars bija auksts un ļoti vējains. Satupušies ap ugunskuru, mēs vairākas stundas nosēdējām klusēdami un tikai pēc tam laidāmies guļus.
Arī nākamajā dienā turpinājās tāds pats biedējošs ceļojums pāri akmeņainiem sēkļiem un nebeidzamām krācēm, apkārt virpuļojošiem atvariem, no kuriem mums pretī šāvās neticami lielas zivis sudrabotām mugurām.
Un vēl viena diena uz upes, vēl viena diena, vērojot drupas, dažādus apveidus un primitīvas darbošanās zīmes uz tuvējām klintīm. Reiz pabraucām garām alu iemītnieku apmetnei. Ķeburainie koki bija nocirsti, atsedzot klints virsmu, un reibinoši augstajā sienā bija izraktas un izveidotas gandrīz divdesmit alas. Kad braucām tām garām, lejup lūkojās ziņkāras sejas, taču vairāk nekas nebija saskatāms.