Trešajā dienā Sorthalans ar prieka saucienu izstiepa roku uz priekšu. Paskatījos pāri kuģa malai, spilgtajā saulē piemiedzis acis, un redzēju, ka upei pāri stiepjas augsts, apdrupis tilts, kas savieno abu krastu klinšu virsotnes.
Sorthalans pievirzīja kuģi krastam vidienes pusē, satina buru un ļāva, lai nelielais kuģis peld pa straumi, līdz tas nonāca otrā augstās akmens būves pusē. Mums pārslīdēja liela, plaša ēna. Tilta milzu apmēri lika bijībā aizturēt elpu. Uz tā malām bija iegrebti dzīvnieku apveidi un ērmīgas sejas. Balsta stabus veidoja pati klints. Tilts acīm redzami drupa un ira, un tieši tobrīd, kad kāpām krastā, kāds milzīgs, par mani divreiz lielāks akmens atdalījās no augstās velves virs mums un pēc mēmā, baisā lejupkritiena pazuda ūdenī ar tādu šļakstu, ka samērcēja mums visiem apģērbu.
Gandrīz tūdaļ pat sākām kāpt augšup. Izrādījās, ka šķietami grūtais ceļš ir daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, jo klints sienā bija daudz rupji tēstu atbalsta stabiņu rokām un kājām. Sorthalana gaistošie, mainīgie pavadoņi nemitīgi vijās mums apkārt, un es aptvēru, ka tie mums īstenībā palīdz, jo mugursoma un šķēps piepeši likās vieglāki nekā iepriekš.
Tad spēji atjaunojās mugursomas sākotnējais svars. Arī Kītons pārsteigts nosēcās. Viņš riskantā pozā atradās uz stāva stabiņa trīssimt jardu virs upes vai pat augstāk, un neredzamie palīgi piepeši bija atkāpušies. Sorthalans rāpās tālāk, kaut ko mums saukdams savā svešajā valodā.
Uzdrīkstējos pamest īsu skatienu lejup. Kuģis izskatījās tik sīciņš un upe tik tāla, ka man iekšās viss sagriezās, un es skaļi ievaidējos.
-Turies! Kītons uzsauca, un es paskatījos augšup, smeldamies sparu viņa zobgalīgajā smīnā.
- Viņi mums visu laiku palīdzēja, es novilku, rāpdamies viņam pakaļ.
- Droši vien piesaistīti kuģim, Kītons atsaucās. Var pārvietoties tikai noteiktā attālumā. Tas nekas. Gandrīz esam galā. Vēl tikai kāda pusjūdze…
Pēdējos simt jardus mēs rāpāmies pa tilta vertikālo daļu. Vējš brāzmoja apkārt, un man šķita, ka mugursomu rausta svešas rokas, cenzdamās nošķirt mani no stāvās būves. Pārrāpāmies pāri vienai no ērmīgajām sejām, izmantodami tās nāsis, acis un lūpas par kāpiena balstiem. Beidzot sajutu, ka Sorthalana spēcīgās rokas satver manējās un palīdz uzrāpties drošībā.
Enerģiskā solī devāmies uz plakankalnes pusi, pārgājām pāri pussagruvušā tilta galam un izgājām cauri koku pudurim aiz tā. Ceļš veda pa slīpu nogāzi augšup, pēc tam lejup, un beidzot mēs nokļuvām akmeņainā pakalnā, no kura varējām pārredzēt plašo ziemas ainavu vidienes valstībā.
Kļuva skaidrs, ka tālāk par šo vietu Sorthalans mums līdzi nenāks. Viņa leģenda, viņa mērķis saistīja viņu pie upes. Mūsu grūtajā brīdī viņš bija ieradies palīgā un tagad turklāt vēl parādījis man ceļu pie Gvivenetas īsāko ceļu.
Sameklējis kailu klints laukumu, viņš ar asu akmeni ieskrāpēja tajā karti, kura man jāpatur prātā. Tālumā pie apvāršņa tik tikko bija redzamas divas vienādas, sniegotas kalnu virsotnes. Tās viņš uzzīmēja uz klints, starp tām attēloja ieleju un tajā ieskrāpēja stāvo kapakmeni. Viņš parādīja, kā ieleja stiepjas līdz mežam, kurš robežojas ar daļu no lielās liesmu sienas. Dūmi no šejienes nebija saskatāmi lielā attāluma dēļ. Pēc tam Sorthalans atzīmēja ceļu, pa kuru tikām atbraukuši šurp. Mēs atradāmies tuvāk ielejai nekā tā vieta, kur Kristiāns bija šķērsojis upi. Ja Gviveneta tiešām izbēgs no brāļa gūsta un, iedomas vai instinkta vadīta, skries uz ieleju, kur atrodas viņas tēva kaps, tad Kristiānam paredzams vēl vairāku dienu ceļojums.
Mēs atradāmies tuvāk akmenim nekā viņš.
Sorthalana pēdējais žests bija ļoti interesants. Viņš izvilka manu akmens šķēpu, kuru biju iestiprinājis mugursomā, un uz kāta apmēram divu pēdu attālumā no asmens uzzīmēja aci. Acī viņš ieskrāpēja rūnu zīmi, kas atgādināja apvērstu "V" ar izlocītu ķeburu vienā kāša galā. Tad viņš nostājās starp mums abiem, uzlika roku katram uz pleca un saudzīgi pastūma uz ziemas zemes pusi.
Pametis pēdējo skatienu uz zintnieku, es redzēju, ka viņš tup uz kailā akmens un cieši lūkojas tālumā. Pamāju ar roku, un viņš atbildēja ar to pašu, tad piecēlās un, dodamies atpakaļ uz tilta pusi, pazuda kokos aiz akmeņainā pakalna.
"Esmu sajaucis laika skaitīšanu, tāpēc šī ir X. diena. Aukstums kļūst arvien niknāks.
Abi baidāmies, ka nebūsim pietiekami nodrošinājušies ar nepieciešamo īsti aukstam laikam. Pēdējās četrās dienās divreiz sniga sniegs. Abas reizes tās bija tikai sīkas pārslas, kas riņķoja gar kailo koku zariem un pat īsti nenokrita zemē. Tomēr tas ir draudīgs priekšvēstnesis. No augstākas vietas, kur mežs ir retāks, kalni izskatās nemīlīgi un drūmi. Protams, mēs tiem pamazām tuvojamies, tomēr dienas skrien, un mēs it kā nekur īsti neesam tikuši.
Stīvens kļūst arvien nervozāks. Brīžiem drūmi klusē, brīžiem nikni kliedz un vaino Sorthalanu par šo, pēc viņa domām, bezgalīgo kavēšanos. Viņš kļūst ļoti savāds. Un izskatā arvien līdzīgāks brālim. īsu brīdi dārzā redzēju K., un, kaut gan S. ir jaunāks, arī viņam tagad ir savēlušies mati un bieza bārda. Un iedams viņš tāpat šūpojas no vienas puses uz otru. Viņš apbrīnojami veikli rīkojas ar zobenu un šķēpu, turpretī man ne šķēps, ne naži nepavisam neklausa. No pistoles varu izšaut vēl septiņas reizes.
Man no savas puses šķiet ārkārtīgi aizraujoši tas, ka Stīvens pats ir kļuvis par mīta varoni. Viņš ir mitago valstības mitago. Kad viņš nogalinās K., ainava pavērsīsies uz pretējo pusi. Un, tā kā es eju kopā ar viņu, acīmredzot ari pats esmu daļa no mīta. Vai kādreiz tiks stāstītas leģendas par Ciltsbrāli un viņa ceļabiedru, rētaino Kī vai Kītiņu (kas zina, kā šis vārds tiks sagrozīts)? Par Kī, kurš kādreiz spējis lidot debesīs, bet tagad pavada Ciltsbrāli ceļojumā pa svešādām zemēm, kāpj augšā pa milzu tiltu un stājas pretī dīvainiem nezvēriem? Ja mēs patiešām kļūstam par leģendām dažādu vēsturisku posmu tautām, kas izkliedētas pa visu šo valstību… ko tas īsti nozīmētu? Vai to, ka patiešām esam kļuvuši par reālu vēstures daļu? Vai reālajai pasaulei būs sagrozīti stāsti par mani un Stīvenu un par mūsu gājienu pret Nepiederošo, lai atriebtu meitenes nolaupīšanu? Es pietiekami labi neatceros folkloru, bet aizraujoša ir doma, ka varbūt nostāsti piemēram, par Arturu un viņa bruņiniekiem (sers K.??) ir apdarināti varianti tam, ko mēs darām pašlaik!
Vārdi mainās līdzi laikam un kultūras periodam. Peregu, Peredurs, Pērsivals? Un Urskumugs viņu sauc ari par Uršukumu. Esmu daudz domājis par saraustītajiem leģendas fragmentiem, kuri saistīti ar Urskumugu. Izraidīts kaut kur uz ļoti tālu zemi, bet šī zeme bijusi Anglija, turklāt Anglija pašās ledus laikmeta beigās. Kas viņu tur aizsūtīja? Un no kurienes? Domāju ari par Spēka valdnieku, kurš spējis grozīt laiku un kura vārdi atbalsojušies zvaigznēs. Sions. Valdnieks Sions. Domāju par vārdiem, nosaukumiem, kas pa pusei jau aizmirsti. Ursh Earth? Zeme? Sion Science? Zinātne? Zemes cilvēki, kurus izraidījusi Zinātne?
Varbūt paši senākie tautas varoņi un leģendu tēli nenāk no pagātnes, bet no…
Iedomas! Vienkārši iztēles kaprīzes. Lūk, manī atkal runā prāta cilvēks. Es atrodos simtiem jūdžu dziļi valstībā, kura pastāv ārpus normāliem laika un telpas likumiem, bet esmu pieradis uzlūkot dīvaino par normālo.
Un tomēr joprojām nespēju pieņemt to, kas man liekas nenormāls.
Interesanti tomēr, kas notika ar Ciltsbrāļa draugu? Ko leģenda stāsta par uzticamo Kī? Un kas notiks ar mani, ja es neatradīšu avatāru?"
* * *