Mūs sāka mocīt izsalkums. Mežs bija drūmi vientulīgs un šķita neapdzīvots. Gadījās redzēt meža putnus, taču nebija iespēju tos nomedīt. Bridām pār strautiem un metām līkumus ap nelieliem ezeriem, bet, ja tajos mājoja zivis, tad tās prata veiksmīgi paslēpties no mūsu skatiena. Reiz, pamanījis nelielu briedi, uzsaucu Kītonam, lai viņš padod man pistoli, bet viņš atteicās, un mirkļa apjukumā es ļāvu zvēram aizbēgt, kaut ari bridi mēģināju dzīties tam pakaļ un pat no visa spēka metu savu šķēpu.
Kītons bija kļuvis māņticīgs. Dažu pēdējo dienu laikā viņš nez kā bija pamanījies pazaudēt gandrīz visas lodes un saglabājis tikai septiņas. Tās viņš sargāja kā savu acuraugu. Reiz pamanīju viņu tās pētām. Uz vienas viņš bija atzīmējis savus iniciāļus.
- Šī ir manējā, viņš teica, bet viena no pārējām…
- Kas ir ar vienu no pārējām?
Viņš palūkojās manī ar tramīgu skatienu iekritušajās acīs.
- Mēs nevaram no šīs valstības tikai ņemt un neko nedot pretī, viņš teica.
- Viena no šīm pieder Medniekam. Viena ir viņa lode, un viņš iznīcinās kaut ko ļoti dārgu, ja es to izlietošu nevietā.
Varbūt Kītons domāja pat Jagadas leģendu? Nezinu. Taču pistoli viņš vairs nelietoja. Mēs no šīs valstības esot ņēmuši pārāk daudz. Esot pienācis laiks atlīdzināt par savu guvumu.
-Tātad tu liksi mums badoties, es dusmīgi teicu, turklāt kaut kādas muļķīgas iedomas pēc!
Viņa elpa salti garoja, un uz plānajām ūsām veidojās mitras lāsītes. Apdeguma rēta uz zoda un vaiga bija pavisam bāla. Badoties nevajadzēs, viņš klusi teica. Pa ceļam būs apdzīvotas vietas. Sorthalans mums parādīja.
Saspringti un pikti mēs stāvējām saltajā mežā un skatījāmies, kā no pelēkajām debesīm krīt vieglas sniega pārslas.
- Es pirms brīža jutu dūmu smaržu, viņš piepeši teica. -Mēs nevaram būt tālu.
- Nu paskatīsimies! es atbildēju un, pagājis viņam garām, enerģiski devos pa cieto meža grīdu uz priekšu.
Kaut gan biju uzaudzējis bārdu, man nežēlīgi sala seja. Kītonam siltumu saglabāt palīdzēja piegulošais ādas apģērbs. Taču mans necaurlaidīgais apmetnis, kaut arī ļoti piemērots lietus laikam, no aukstuma daudz nepasargāja. Te vajadzēja kažoku un biezu zvērādas cepuri.
Šīs īsās un dusmīgās sarunas laikā arī es sajutu ugunskura smaržu. Patiesībā tās bija koka ogles, kas, neviena nepieskatītas, dega dziļā bedrē blakus uzkalnam, un apkārt pletās izcirsts meža klajums. Pa iemītu taku devāmies tālāk redzamā apmetnes žoga virzienā un, nonākuši pie tā, sveicinājām turieniešus, cik vien laipni spējām.
Tie bija senie skandināvi, "vikingi" nebūtu īstais vārds, kaut gan to sākotnējā leģenda noteikti ietvēra dažus karotāju dzīves elementus. Trīs garas ēkas, ko apsildīja lieli, atklāti ugunskuri, iekļāva pagalmu, pa kuru skraidīja bērni un dzīvnieki. Tomēr redzamas bija ari nesena posta pēdas: ceturtā māja bija nodegusi līdz pamatiem, un apmetnes ārpusē slējās uzkalns, kas atšķīrās no pirmā pie ugunskura bedres, tas bija kapukalns, kurā, kā vēlāk uzzinājām, gulēja astoņdesmit ļaužu no viņu cilts, nogalināti pirms dažiem gadiem…
Nu, protams.
Nepiederošais!
Viņi mūs labi pabaroja; tiesa, ēst no cilvēku galvaskausiem tomēr bija neomulīgi. Viņi sēdēja ap mums plašā lokā gari, gaišmataini vīrieši platos kažokos; garas, kaulainas sievietes rakstainos apmetņos; gari bērni ar spožām acīm, ap galvu apvītām bizēm, vienalga, vai tie būtu zēni vai meitenes. Viņi mums iedeva līdzi kaltētu gaļu un dārzeņus un trauku ar skābu alu, kuru mēs aizmetām prom, līdzko bijām tikuši aiz apmetnes robežām. Viņi mums piedāvāja ieročus, un tas mūs ļoti pārsteidza, jo ieroči jebkurai senai tautai nozīmē ne tikai bagātību, bet parasti arī ļoti grūti iegūstamu mantu. Mēs atteicāmies. Tomēr pieņēmām viņu dāvātos briežādas apmetņus, un es vienu tūlīt uzvilku savējā vietā. Apmetnim bija arī kapuce. Beidzot silti!
Agri miglainā, saltā rītā, ietērpušies jaunajos apģērbos, atvadījāmies no apmetnes ļaudīm. Devāmies pa iemītām takām atpakaļ mežā, bet dienā migla kļuva biezāka un ievērojami palēnināja mūsu gaitu. Tas bija mokošs gājiens, kas omu nebūt neuzlaboja. Iztēlē visu laiku redzēju Kristiānu, kurš virzās arvien tuvāk lielajai ugunij, tuvojas Lavondisas valstībai, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku. Acu priekšā redzēju arī Gvivenetu, kura sasieta un izmisusi guļ viņam aizmugurē. Pat doma, ka viņa varētu drāzties kā vējš uz sava tēva ieleju, man tagad likās mokoša un bezcerīga. Ceļš bija tik nomācoši garš. Viņi noteikti aizies mums priekšā!
Vēlāk pēcpusdienā migla izklīda, bet gaiss kļuva vēl aukstāks. Drūms un pelēks visapkārt bezgalīgi pletās mežs; debesis bija apmākušās un draudīgas. Es bieži rāpos augstākajos kokos, lai pārliecinātos, vai priekšā aizvien vēl redzamas abas tālās kalnu virsotnes.
Arī mežs kļuva arvien pirmatnējāks visapkārt slējās biezas lazdu un gobu audzes, un augstākajās vietās arvien biežāk varēja redzēt bērzus, bet pierasto, sirdij tuvo ozolu tikpat kā vairs nebija, tikai reizumis ap kādu aukstu, tukšu meža klajumu vēl auga atsevišķi šo dižkoku pārstāvji. Mūs ar Kītonu šie izcirtumi nebiedēja, drīzāk mēs uzlūkojām tos par oāzēm, kas atpūtina un nomierina. Ik vakaru, kad sāka biezēt krēsla, šāda vieta nozīmēja naktsmītni un atpūtu.
Nedēļu gājām pa sasalušu zemi. Ezerus klāja ledus. Kokos, kas auga atklātās vietās ap izcirtumiem vai klaju lauku malās -, karājās lāstekas. Kad sāka līt, mēs nomākti un nelaimīgi vilkām galvu dziļāk apmetņos. Tad slapjums sasala, un apkārtne spoži iemirdzējās.
Drīz priekšā parādījās kalni. Gaisā jautās sniega tuvums. Koki kļuva retāki, un mēs raudzījāmies pēc iemītām takām pāri kalnu mugurām. Uzkāpuši augstāk, ieraudzījām tālumā ugunskuru dūmus un sapratām, ka varam atkal cerēt uz apdzīvotas vietas patvērumu. Kītons kļuva ļoti kluss un reizē ļoti satraukts. Kad apvaicājos, kas noticis, viņš neko lāgā nevarēja pateikt vienīgi to, ka jūtoties ļoti vientuļš, jo tuvojoties mūsu šķiršanās brīdis.
Domāt par to, ka man blakus vairs nebūs Kītona, nepavisam nebija patīkami. Taču viņš pēdējā laikā bija ļoti pārvērties, kļuva arvien māņticīgāks, arvien lielāku nozīmi piešķīra savai mitoloģiskajai lomai. Viņa dienasgrāmatā, kas pārsvarā bija lietišķs ceļojuma un savu ciešanu apraksts (jo plecs viņam joprojām sagādāja sāpes), atkārtoti uzpeldēja jautājums: kāda nākotne lemta man? Ko leģenda stāsta par Drosmīgo K.?
Ciktāl runa ir par mani, es vairs neraizējos par to, kā beigsies leģenda par Nepiederošo. Sorthalans bija teicis, ka stāstam vēl nav beigu. Es to sapratu tā, ka notikumiem nav iepriekšējas nolemtības, ka laiks un situācijas ir mainīgi. Manas domas aizņēma vienīgi Gviveneta, kuras seja mani gan vajāja, gan iedvesmoja. Šķita, ka viņa vienmēr ir kopā ar mani. Reizēm, kad vēja balsī skanēja sēras, man likās, ka es dzirdu viņu raudam. Es vēlējos, kaut atkal varētu redzēt ap sevi pirmsmitago rosību, jo tad varbūt laimētos ieraudzīt viņas atspulgu, dubultnieci, un baudīt kaut vai tuvības ilūziju. Bet, kopš bijām izgājuši cauri pamesto vietu joslai, visa šī rosība bija pazudusi arī Kītonam, tikai viņam šaudīgo redzes perifērijas apveidu izzušana nozīmēja lielu atvieglojumu.
Pienākuši tuvāk apmetnei, mēs aptvērām tagad esam nokļuvuši atpakaļ tik primitīvā pasaulē, ka tā ir gandrīz sveša. Virs zemes vaļņa slējās mietu žogs. Vaļņa ārpusē stiepās vairākus jardus plata asu, smailu akmeņu josla; tie bija iebāzti zemē kā rupji iesmi un veidoja primitīvu aizsardzības valni, ko viegli būtu pārvarēt. Aiz žoga slējās akmens būdas ar iegrimušu klonu. Krusteniskas koka sijas balstīja jumtus, kuri bija no velēnām vai dažviet no salmiem vai niedrēm. Bija tāda sajūta, ka visa šī apmetne drīzāk atrodas pazemē, nevis virs zemes, un, kad iegājām pa vārtiem cauri zemes valnim, mūsu galvenie iespaidi bija pelēkais akmens un spēcīgā velēnu smarža gan svaigas zemes, gan deguma smārds.