Mums pretī nāca vecs vīrs, kuru balstīja divi jaunāki puiši; visiem trim rokā bija garas, izlocītas nūjas. Mugurā viņiem bija kopā sašūtas, noskrandušas dzīvnieku ādas, kas veidoja kaut ko līdzīgu tunikām un biksēm, kuras ap kājām bija apsietas ar ādas sloksnēm. Ap galvu viņiem bija koši apsēji, pie kuriem karājās spalvas un kauli. Jaunākie vīrieši bija gludi skūtām sejām, vecajam vīram pāri krūtīm stiepās balta, izspūrusi bārda.
Kad pienācām tuvāk, vecais vīrs pastiepa mums pretī roku ar māla podu. Podā bija kaut kāda tumši sarkana ziede. Es pieņēmu velti, bet acīmredzot tika gaidīts kaut kas vairāk. Trijotnei aiz muguras drūzmējās vēl vairāki cilvēki, apmetņos ietinušies vīrieši un sievietes, kas mūs drebinādamies vēroja. Pamanīju, ka aiz zemajām būdām uz paaugstinājumiem stāv kauli.
Un gaisā vēdīja ceptu sīpolu smarža!
Iedevu māla podu vecajam vīram un saliecos uz priekšu, sapratis, ka man kaut kā jānokrāso seja. Viņš izskatījās apmierināts un, iebāzis pirkstu ziedē, ātri uzvilka man uz abiem vaigiem pa svītrai un pēc tam to pašu atkārtoja ar Kītonu. Es paņēmu podu atpakaļ, un mēs devāmies dziļāk apmetnē. Kītons joprojām bija satraukts un pēc brīža teica: Viņš ir šeit.
Kas ir šeit?
Taču atbildes nebija. Kītons likās pilnīgi iegrimis savās domās.
Šī bija neolīta tauta. Viņu valoda bija pamatos guturālu skaņu un stieptu divskaņu virkne, savāda un nesaprotama sazināšanās, ko grūti pat atdarināt fonētiski. Pārlaidu skatienu drūmajai un nepievilcīgajai apmetnei, meklēdams kādu saikni ar mītu, taču manu interesi saistīja vienīgi milzīgas, baltas kapenes, kas bija uzceltas uz paugura kalnu pusē; centrālo būvi lokā ietvēra akmeņi ar sarežģītiem rakstiem. Gravēšanas darbi šajos akmeņos joprojām turpinājās, un tos vadīja kāds zēns, kuram nevarēja dot vairāk par divpadsmit gadiem. Iepazīstinot mums nosauca viņa vārdu Ennik-tig-encruik, bet es ievēroju, ka citi viņu uzrunā ar "tig". Viņš mūs pētoši vēroja, kamēr mēs savukārt vērojām, kā ar ragu un asu akmeņu palīdzību tiek veidoti daždažādi raksti.
Man uznira atmiņā rietumu, it sevišķi Īrijas megalīti, ko biju redzējis apmēram desmit gadu vecumā, kad kopā ar vecākiem bijām tur aizbraukuši. Lielie kapakmeņi bija tūkstošgadīgas mitu un folkloras krātuves. Stāstīja, ka tās esot feju pilis un naktis bieži varot redzēt no pakalnu slēptajām ejām izjājam mazus cilvēciņus zeltītās bruņās.
Vai šie cilvēki ir saistīti ar kapakmeņu senākajām atmiņām?
Uz šo jautājumu mums neizdosies atbildēt. Esam ienākuši pārāk dziļi vidienē; esam aizceļojuši pārāk tālu cilvēka slēpto atmiņu pirmsākumos. Ar šiem primitīvajiem laikiem iespējams saistīt vienīgi Nepiederošā mītu un pašus senākos Nepiederošos Uršukas.
Pelēka, trīsuļojoša krēsla savilkās pāri apkārtnei. Dzestra migla ietina apkārtējos kalnus un ielejas. Mežs izskatījās kā draudīgs melnu kaulu biezoknis, kā ledainā miglā augšup izslietas rokas. Ugunskuri zemes būdās raidīja dūmu mutuļus pa caurumiem velēnu jumtos, un gaisā vēdīja degošas lazdu malkas smarža.
Kītons enerģiski nokratīja savas zvērādas un mugursomu, ļaudams tām nokrist zemē. Mani jautājumi palika neatbildēti, un, nepievērsdams uzmanību ne man, ne vecajam vīram, viņš devās tam garām uz nožogojuma tālāko malu. Sirmais vecais vīrs sarauktu pieri nolūkojās viņam pakaļ. Saucu Kītonu vārdā, bet jutu, ka tas ir pilnīgi veltīgi. Lai kas būtu piepeši apsēdis lidotāju, tas skāra vienīgi viņu pašu.
Mani aizveda uz galveno būdu un bagātīgi pacienāja ar dārzeņu buljonu, kurā peldēja diezgan nepievilcīgi putnu gaļas gabali. Pats garšīgākais cienasts bija graudu cepums ar riekstu piegaršu; kaut gan mutē palika tāda kā viegla salmu garša, tas bija gluži baudāms.
Vakarā, juzdamies labi paēdis, bet ļoti vientuļš, es izgāju pagalmā aiz būdām, kur spoži dega lāpas, veidodamas ap mietu žogu ēnu joslu. Pūta diezgan spēcīgs, dzestrs vējš, un lāpas trokšņaini tecēja. Divi vai trīs no neolīta ļaudīm mani vēroja, klusi sarunādamies. Zem kāda jumta, kur spīdēja gaisma, skanēja spalgi kaula sitieni pa akmeni; acīmredzot kāds mākslinieks joprojām strādāja, cenzdamies atveidot zemes simbolus, kurus izsauca zēns "tigs".
Ieskatīdamies tumsā, es redzēju, ka tālumā starp kalniem deg arī citas ugunis. Šīs gaismiņas noteikti nozīmēja apmetnes. Bet vēl aiz tām, pavisam tālu pie apvāršņa, cauri miglai spokaini strāvoja spilgtāks, plaši izkliedēts spīdums. Tātad mēs jau tuvojamies lielajai uguns sienai, liesmu mūrim, ko uztur liesmurunātāji, robežai starp mežu un viņas puses līdzenumu. Tur mitago pasaule pāriet bezlaika zonā, kas mums nav pieejama.
Izdzirdu Kītonu saucam manu vārdu. Viņš stāvēja netālu tumsā un bez biezā apģērba izskatījās tievs un sīks.
- Kas noticis, Harij? piegājis viņam klāt, es vaicāju.
- Man laiks iet, Stīv, viņš teica, un es redzēju viņa acīs asaras. Es jau tevi brīdināju…
Viņš pagriezās un aizveda mani līdz būdai, kurā bija slēpies.
- Es nesaprotu, Harij. Kurp tu taisies iet?
- Dievs vien zina, viņš klusi atbildēja un, pieliekdams galvu zemajā durvju ailā, iegāja siltā, smacīgā iekštelpā. Bet es nojautu, ka tā notiks. Es nenācu tev līdzi tikai joka pēc.
- Tu runā nesakarīgi, Harij, es izsliedamies teicu.
Būda bija maza, bet tajā varēja sagulēt ap desmit pieaugušu cilvēku. Noblietētās grīdas vidū dega spožs ugunskurs. Telpas malās grīda bija nosegta ar dažāda materiāla paklājiem. Vienā kaktā stāvēja kaudzē sakrauti māla trauki, otrā dažādi kaula un koka piederumi. No zemā jumta lejup karājās zāļu un niedru kušķi.
Telpā bija vēl tikai viens iemītnieks. Viņš sēdēja ugunskura pretējā pusē un, man ienākot, sarauca pieri, jo pazina mani, tāpat kā es pazinu viņu. Viņa zobens bija atsliets pret jumta balsta stabu. Šaubos, vai viņam šajā zemajā telpā būtu izdevies piecelties visā augumā, pat ja viņš to būtu gribējis.
- Stiv'n! viņš iesaucās, un šis vārds viņa mutē skanēja tik līdzīgi Gvivenetas runai.
Un es pārgāju pāri telpai, nometos ceļos un, juzdamies ārkārtīgi apmulsis, tomēr bezgala priecīgs, sveicu Magidionu, jagutu vadoni.
Nez kāpēc man pirmajā brīdī likās, ka Magidions būs dusmīgs uz mani par to, ka neesmu pratis nosargāt Gvivenetu. Šajā pirmajā bažu uzplūdā es laikam izskatījos kā bērns pie viņa kājām. Tad šī izjūta pagaisa. Arī pats Magidions un viņa jaguti nebija spējuši nosargāt meiteni. Turklāt kaut kas te nebija kārtībā. Pirmkārt, viņš bija viens. Otrkārt, viņš šķita izklaidīgs un skumjš, un sveicinošais rokas spiediens uz mana pleca bija nedrošs un īss.
- Es viņu pazaudēju, es teicu. Gvivenetu. Viņu man atņēma.
- Gviveneth, viņš klusi un maigi atkārtoja. Pastiepis roku, viņš iebāza dziļāk ugunī kādu zaru, un no oglēm uzvēdīja pēkšņs karstuma vilnis. Tad es ievēroju, ka milzīgā vīra acīs spīguļo asaras. Paskatījos uz ICītonu. Harijs Kītons vēroja Magidionu ar saspringtu, raižpilnu skatienu, un es nespēju izprast, kas aiz tā slēpjas.
- Viņš ir aizsaukts, Kītons teica.
- Aizsaukts?
- Tu pats man stāstīji leģendu par jagutiem…