Nākamajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Kad pienācis
Magidiona laiks, viņu aizsaukusi Jagada. Vispirms Gvilloks, tad Raiderhs un tagad Magidions. Nu viņš ir atrauts no pārējiem, vientuļš radījums, kas kalpo bezgala senās un bezgala dīvainās meža dievietes iegribām.
- Kad viņu aizsauca?
- Pirms dažām dienām.
- Vai tu par to runāji ar viņu?
Kītons tikai paraustīja plecus. Tik, cik bija iespējams. Kā parasti. Bet ar to pietika…
- Pietika? Es tomēr nesaprotu.
Kītons paskatījās uz mani un šķita mazliet apbēdināts. Tad viņš tik tikko jaušami pasmaidīja. Pietika, lai dotu man nelielu cerību, Stlv.
- Avatāra?
To teikdams, es jutos mazliet neveikli, turpretī Kītons tikai pasmējās. Savā ziņā man pat gribējās, lai tu izlasi, ko es rakstu. Pameklējis savu motociklista bikšu kabatā, viņš izvilka mildo, mazliet apburzīto piezīmju grāmatiņu. Brīdi pasvārstījis rokā, viņš to iedeva man. Man šķita, ka viņa acīs pavīd cerība, kaut kāda izraušanās no drūmajām domām, kas visas pēdējās dienas bija valdījušas pār viņu.
- Paturi to, Stlv. Tā es jau agrāk biju izdomājis.
Paņēmu piezīmju grāmatiņu. Mans mūžs sastāv no dienasgrāmatām.
- Šī ir diezgan nožēlojama. Bet Anglijā ir pāris cilvēku… To teikdams, viņš pasmējās, tad papurināja galvu.
- Viens vai divi savējie tur, mājās… Viņu vārdi ir uzrakstīti uz aizmugures vāka. Tie ir man svarīgi cilvēld. Pasaki viņiem, labi?
- Ko lai es pasaku?
- Kur es atrodos. Kurp esmu aizgājis. Ka esmu laimīgs. Tas ir pats galvenais, Stīv. Ka esmu laimīgs. Varbūt tu negribēsi atklāt meža noslēpumu…
Mani pārņēma neizturamas skumjas. KItona seja uguns gaismā bija mierīga, tajā pat jautās gaišs mirdzums, un viņš raudzījās uz Magidionu, kurš mūs abus vēroja, šķiet, visai apmulsis.
- Tu iesi līdzi Magidionam… es sacīju.
- Viņš lāgā negrib ņemt mani līdzi. Bet gan jau ņems. Jagada viņu ir aizsaukusi, bet viņa meklējumi saistīti ar to vietu, kuru es redzēju toreiz, Francijas mežā. Paguvu uzmest tai tikai īsu skatienu. Bet ar to pietika. Tāda vieta, Stīv, burvības pilna… Es zinu, ka varu tikt vaļā no šī te… Viņš pieskārās apdeguma rētai uz sejas. Viņa roka drebēja, lūpas trīcēja. Aptvēru, ka pirmo reizi viņš sarunā ar mani ir pieminējis savu ievainojumu. Es nekad neesmu juties pilnvērtīgs. Vai tu vari to saprast? Cilvēki karā zaudēja rokas un kājas un tomēr normāli dzīvoja tālāk. Bet es nekad neesmu juties pilnvērtīgs ar šo te. Es apmaldījos tur, tajā spoku mežā. Tas bija tāds pats kā Raiopu mežs, esmu pilnīgi pārliecināts. Man uzbruka… kaut kas… Viņa acīs parādījās neredzošs, izbiedēts skatiens. Es priecājos, ka mēs ar to nesatikāmies, Stīv. Tagad priecājos. Tas apdedzināja mani ar savu pieskārienu. Tas notika, tam aizstāvot to vietu, kuru es redzēju. Brīnišķīga vieta. Kas apdedzis, var atkal kļūt neapdedzis. Tajā valstībā nav paslēpti tikai ieroči, leģendas par karotājiem un labā aizstāvjiem un tamlīdzīgi. Tur ir arī skaistums, piepildījums ilgām pēc… Nezinu, kā to lai apraksta. Utopija? Miers? Ikvienas tautas nākotnes vīzija. Tāda vieta kā debesis. Varbūt tās pat ir debesis.
-Tu nāci visu šo ceļu, lai atrastu debesis, es klusi teicu.
- Lai atrastu mieru, viņš izlaboja. Tas, šķiet, ir īstais vārds.
- Un Magidions zina par šo… mierīgo vietu?
- Viņš reiz to ir redzējis. Viņš zina par zvēru dievu, kas to sargā, par to, ko es saucu par "avatāru". Viņš redzēja pilsētu. Redzēja tās gaismas, tās ielu un logu mirdzumu. Apgāja tai apkārt, vērodams tās smailes un ldausīdamies tās priesteru nakts saucienos. Neticama vieta, Stīv. Šīs pilsētas tēls mani vienmēr ir vajājis. Un zini, tā ir taisnība… Viņš sarauca pieri, kā piepeši kaut ko aptverdams. Man šķiet, ka es sapņoju par šo vietu jau bērnībā, daudz gadu pirms nokļūšanas spoku mežā. Es par to sapņoju. Vai es pats to radīju? Viņš pasmējās mulsus, gurdenus smieklus. Varbūt patiešām radīju. Savu pirmo mitago. Varbūt.
Jutos ārkārtīgi noguris, tomēr sapratu, ka man jāuzzina no Kītona tik daudz, cik vien iespējams. Drīz es viņu zaudēšu. Doma par viņa promiešanu viesa manī gandrīz šausmas. Palikt vienam šai valstībā, pilnīgi vienam…
Neko daudz viņš vairs nevarēja pateikt. Viņa stāsts galvenos vilcienos bija šāds: lidmašīna avarējusi spoku mežā, viņi bijuši divatā ar stūrmani un abi, pārbiedēti un izsalkuši, maldījušies pa mežu, kurš bijis tikpat biezs un šausminošs kā Raiopu mežs. Divus mēnešus viņi cīnījušies, lai izdzīvotu. Minēto pilsētu viņi uzgājuši pavisam nejauši. Viņus piesaistījusi gaisma, un viņi domājuši, ka redz kādu apdzīvotu vietu ārpus meža. Pilsēta nakts tumsā savādi kvēlojusi. Tā bijusi pavisam neredzēta un sveša, pavisam citāda nekā vēsturē zināmās pilsētas krāšņa, mirdzoša vieta, kas viņus aicinājusi un vilkusi pie sevis kā magnēts, līdz viņi aklā apmātībā streipuļojuši tikai uz tās pusi. Taču pilsētu apsargājušas būtnes ar baismīgām spējām, un viena no šīm "avatārām" raidījusi uz Kītonu uguni, apdedzinot viņu no mutes līdz vēderam. Tomēr Kītona ceļabiedrs pamanījies tikt sargam garām, un pēdējais, ko Kītons redzējis ar savām asaru aizmiglotajām acīm, tik tikko spēdams apvaldīt sāpju kliedzienus, bijis viņa stūrmanis, kas gājis projām pa spožajām ielām, tālumā un krāšņumā pazūdošs stāvs.
Avatāra pati aiznesusi viņu projām no pilsētas un palaidusi vaļā mežmalas tuvumā. Tas bijis kā brīdinājums. Tad viņu aizturējusi vācu patruļa, un atlikušo kara laiku viņš pavadījis cietuma nometnes slimnīcā. Un pēc kara viņš vairs nav atradis šo spoku mežu, lai lcā pūlējies to uzmeklēt.
Par Magidionu viņš pateica vēl mazāk. Sauciens atskanēja pirms pāris dienām. Magidions atstājis jagutus un devies uz valstības vidieni, uz to pašu ieleju, kura bija arī mans ceļamērķis. Magidionam un viņa karotāju ciltij šī ieleja bija ari visvarens simbols, garīga spēka vieta. Tur gulēja apglabāts viņu vadonis, drosmīgais Peredurs. Katrs, kurš tika aizsaukts, vispirms devās pie baltā akmens un pēc tam vai nu gāja dziļāk vidienē, cauri liesmu sienai un aiz tās bezlaika telpā, vai arī atpakaļ, kāds, šķiet, bija Magidionam lemtais liktenis.
Viņš neko nezināja par Gvivenetu. Viņa bija mīlējusi no visas sirds, un viņas saite ar jagutiem bija pārrauta. Viņas ciešanas toreiz, pirms daudzām nedēļām, bija aizsaukušas jagutus uz mežu Ozolmājas tuvumā, lai tie viņu mierinātu, lai apliecinātu, ka viņa drīkst ar to svētību pieņemt šo kalsno, savādo jauno cilvēku par savu mīļoto. Taču Gviveneta savā stāstā bija aizgājusi tālāk par viņiem. Viņi to bija auklējuši un mācījuši, un tagad viņai jādodas uz ieleju, kura elpo, un jāpieceļ sava tēva gars. Mana tēva stāstā jaguti bija gājuši līdz akmenim kopā ar viņu. Taču laiks un apstākļi maina leģendu nianses, un šajā stāstā, kuru lemts izdzīvot man, Gviveneta bija pazudusi dvēsele, kam jāatgriežas savā ielejā kā ļauna un cietsirdīga cilvēka gūsteknei.
Protams, viņa uzvarēs. Kā gan citādi? Viņas leģendai nebūtu jēgas, ja viņa neuzvarētu savu apspiedēju, un tad viņa triumfēs, atgūs zaudēto spēku.
Ieleja ir tuvu. Magidions tur jau ir bijis un tagad dodas atpakaļ caur meža iekšējo valstību.
Kad uguns beidzot apdzisa, es aizmigu ciešā miegā. Arī Kītons aizmiga, tomēr kaut kad nakts vidū mani uzmodināja cilvēka šņuksti. No rīta abi piecēlāmies jau pirms rītausmas. Bija ļoti auksts, un elpa garoja pat būdas iekšienē. Kāda sieviete ienāca un sāka kurt uguni. Magidions atsvaidzinājās ar aukstu ūdeni, un KItons darīja to pašu, bet vispirms masīvajā akmens traukā vajadzēja salauzt ledus kārtiņu.