Izgājām no būdas iežogotajā apmetnē. Neviena cita ārā nebija, kaut gan no visām būdām vijās pirmās tievās dūmu grīstes. Neganti drebinādamies, es pamanīju gaisā sniega mākoņus. Visa apkaime dzirkstīja salā. Koki, kas auga apkārt apmetnei, izskatījās gluži kā no kristāla.
Kītons iebāza roku kabatā un, izvilcis pistoli, sniedza to man.
- Varbūt tev noderēs, viņš teica, bet es papurināju galvu.
- Paldies. Es domāju, ka ne. Nebūtu pareizi doties pretī Kristiānam ar šaujamieroci.
Kītons brīdi lūkojās manī, tad pasmaidīja bezcerīgu nolemtības smaidu. Iebāzis ieroci atpakaļ kabatā, viņš noteica: Droši vien tā ir vislabāk.
Tad, pavisam īsi atvadījies, Magidions sāka iet uz vārtu pusi. KItons viņam sekoja, uzlicis plecos savu lielo mugursomu. Biezajā kažokā viņš izskatījās neparasti drukns un masīvs. Taču salīdzinājumā ar ragaino milzi, kurš gāja pa priekšu, viņš ari tagad likās neliels. Pie vārtiem KItons apstājās un, pagriezies atpakaļ, pacēla roku atvadu mājienam.
- Es ceru, ka tu viņu atradīsi, viņš uzsauca.
- Atradīšu, Harij! Atradīšu un aizvedīšu atpakaļ.
Vēl brīdi viņš, kā neziņā minstinādamies, kavējās vārtos, tad uzsauca vēlreiz: Paliec sveiks, Stīv! Tu biji ļoti labs draugs.
Kamols spiedās man kaklā, un es tik tikko spēju pateikt: Paliec sveiks, Harij! Esi uzmanīgs!
Tad atskanēja skarbs rīkojums no Magidiona mutes. Lidotājs pagriezās un ātrā solī devās uz meža pusi.
Kaut tu rastu meklēto dvēseles mieru, drosmīgais K.! Kaut tavs stāsts būtu laimīgs!
Vairākas stundas jutos bezgala nomākts. Tupēju mazajā būdā, raudzīdamies ugunī, un brīžiem pārlasīju ierakstus Harija Kītona piezīmju grāmatiņā. Mani bija pārņēmusi panika un vientulības izmisums, un kādu laiku es jutos pilnīgi nespējīgs turpināt ceļojumu.
Vecais vīrs ar balto bārdu ienāca un apsēdās man blakus, un es jutos pateicīgs par viņa rāmi domīgo klātbūtni.
Depresija, protams, pārgāja.
Harijs ir projām. Lai Harijam veicas! Viņš tika izmetis, ka līdz ielejai vēl esot divu trīs dienu ceļojums. Magidions jau tur ir bijis, un netālu no akmens atrodas mednieku būda. Tur es varēšu gaidīt Gvivenetu.
Un arī Kristiānu. Līdz mūsu tikšanās brīdim atlikušas tikai dažas dienas.
Devos ceļā tūlīt pēc pusdienlaika. No pelēkajām debesīm virpuļodamas krita smalkas sniegpārslas. Vecais vīrs bija iezīmējis manu seju ar citādu krāsu un uzdāvinājis man mazu ziloņkaula figūriņu, kas atveidoja lāci. Man nebija ne jausmas par to, kāda loma ir šai krāsai un figūriņai, tomēr es jutos iepriecināts par abām veltēm un noglabāju lāča talismanu dziļi bikšu kabatā.
Tonakt es savā audekla teltī pārsalu gandrīz līdz nāvei: kaut gan ldajums, kurā apmetos, šķita pasargāts no vēja, tam tomēr bez mitas, no pusnakts līdz rīta ausmai, cauri strāvoja saltas brāzmas. Taču es izturēju aukstumu un nākamajā dienā nonācu klajā vietā, nogāzes virsotnē, no kuras pāri mežam varēju redzēt attālos kalnus.
Man bija licies, ka ieleja ar Peredura akmeni atrodas starp abiem iespaidīgajiem, sniegotajiem kalniem. Tagad redzēju, ka šī doma bijusi maldīga, tāpat kā Sorthalana zīmētā karte.
No šī ērtā novērošanas posteņa es pirmoreiz varēju saskatīt milzīgo uguns sienu. Priekšā nogāzes mijās ar kāpumiem stāvām, mežiem apaugušām kalnu grēdām. Kaut kur starp tām bija meklētā ieleja, taču uguns robeža, kuras spoži dzeltenā josla pacēlās virs tumšā meža, saplūzdama ar pelēcīgi bālu dūmu slāni, nepārprotami atradās abu kalnu šajā pusē.
Kalni slējās iekšienes valstībā, nekurienes pasaulē, kur vairs nav nekādas nozīmes laikam.
Pagāja vēl viena nakts, šoreiz klintsakmens aizvējā, kur bija iespējams sasildīties pie neliela ugunskura. Man negribējās kurt uguni, jo biju apmeties augstā vietā, kur liesmas varētu pamanīt. Tomēr šai drūmajā, aukstajā vietā siltums bija ļoti vajadzīgs.
Sēdēju savā alā izsalcis, bet nejutu nekādu interesi par mugursomas trūcīgajiem krājumiem. Vēroju tumšo apkārtni un liesmurunātāju uguns tālīno spīdumu. Brīžiem pat likās, ka dzirdu degošas malkas sprakstus.
Naktī saklausīju zirga zviedzienu. Tas nāca kaut kur no mēnesgaismas apspīdētajiem kokiem lejpus manas klints. Pavirzījos priekšā dziestošajai ugunij, lai aizsegtu gaismu. Skaņa bija tāla un apslāpēta. Vai tur bija skanējušas arī balsis? Vai varētu būt, ka tik tumšā un aukstā naktī kāds ceļo?
Vairāk neko nedzirdēju. Satraukti drebinādamies, ielīdu atpakaļ alā un gaidīju rītausmu.
No rīta zemi klāja sniega kārta. Tā nebija bieza, tomēr apgrūtināja iešanu. Starp kokiem bija vieglāk saskatīt zemi un izvairīties no ķeburainām saknēm un bedrēm. Mežs baltajā klusumā viegli čabēja un čukstēja. Pavisam tuvu varēja dzirdēt dzīvnieku manīgos soļus, taču redzēt neizdevās nevienu. Virs kailajiem zariem ķērkdami riņķoja melni putni.
Sniegs sniga arvien pamatīgāk. Jo ilgāk gāju pa piesnigušo mežu, jo mokošāk spilgtais baltums iedarbojās uz mani. Ikreiz, kad sašūpojās zars un no tā nobira sniegs, es pārbiedēts salēcos.
Kādu brīdi rīta cēliena vidū mani pārņēma dīvaina izjūta. Šķiet, pa daļai tās bija bailes, pa daļai atmiņas par zirgu, kura žēlabaino zviedzienu biju dzirdējis iepriekšējā naktī. Man radās pārliecība, ka man kāds seko, un es metos skriešus.
Kādu laiku skrēju bez īpašas piepūles, uzmanīgi izraudzīdamies ceļu starp apsnigušajiem kokiem, vairīdamies no saknēm un apslēptajām bedrēm. Ikreiz, kad apstājos un atskatījos, man šķita, ka meža klusumā dzirdu zaglīgus soļus. Visa apkārtne bija ēnains pelēku un baltu krāsu sajaukums. Šajās ēnās nebija jaušama ne mazākā kustība, tikai sniegpārslas virpuļoja zaru starpās kā maigs pavadījums manam panikas pārņemtajam skrējienam.
Pēc dažām minūtēm es to izdzirdu pavisam skaidri. Tas bija nepārprotams zirga zviedziens, ko pavadīja skrejošu soļu troksnis. Cieši ieskatījos cauri sniegpārslu aizkaram pelēcīgajās koku starpās. Atskanēja pakluss sauciens, un man labajā pusē kāds atsaucās. Atkal iezviedzās zirgs. Dzirdēju kāju dunoņu pret mīksto zemi.
Tad pagriezos uz ielejas pusi un sāku skriet, ko kājas nes. Drīz mani vajātāji vairs necentās klusināt pakaļdzīšanās troksni.
Zirgs zviedza skaļi un bieži. Vīru izsaucienos jautās uzvaras prieks. Atskatījies redzēju caur mežu tuvojamies tumšus stāvus. Jātnieks un zirgs aiz baltā sniega plīvura izskatījās draudīgi lieli.
Skriedams paklupu un spēcīgi atsitos pret koku, tad apsviedos otrādi, juzdamies kā kaktā iedzīts zvērs, un satvēru atvēzienam savu akmens šķēpu. Pārsteigts ieraudzīju, ka no abām pusēm, lēkdami pa dziļo sniegu, man tuvojas un aizskrien garām vilki; daži uzmeta man tramīgus skatienus, bet rikšoja tālāk. Paskatījies apkārt, es ieraudzīju starp kokiem līkumojam lielu briedi. Tātad rijīgais bars seko viņam. Brīdi jutos apmulsis. Vai tiešām visa skaļā pakaļdzīšanās nav bijis nekas cits kā vienīgi dabā ierastās norises?
Tomēr jātnieks bija īsts. Zirgs, jātnieka skubināts, purināja galvu, un ik solis sacēla tam zem kājām sniega vērpeti. Mugurā tam sēdēja Fenlanders, ietinies tumšā apmetnī, turēdams savu nāvējošo šķēpu ar nevērīgu vieglumu. Paskatījies uz mani ar piemiegtām acīm, viņš strauji palaida zirgu auļos un atvēzēja šķēpu cirtienam.
Es metos sānis, aizķēros aiz saknēm, un mana mugursoma neveikli sašūpojās. Akli triecu šķēpu uzbrucēja virzienā. Atskanēja dzīvnieka sāpju brēciens, un šķēps smagi noraustījās man rokā. Biju trāpījis zirgam sānā un pārcirtis ādu. Dzīvnieks sarāvās, tad sacēlās pakaļkājās, un Fenlanders nokrita tam no muguras. Apsēdies sniegā, viņš iesmējās un atkal cieši palūkojās manī. Tad viņš sāka celties kājās, sniegdamies pēc sava šķēpa.