Pēc kāda brīža vīrietis beidza ēst, paskatījās uz mani un, nenovērsdamies, gandrīz vai izaicinādams mani protestēt, atdeva pārējo gaļu sunim, kurš skaļi ierūcās un zibenīgi sakampa doto gabalu. Tas dažās minūtēs sakošļāja, sagrauza un norija visu gurna gabalu, kamēr vīrietis piesardzīgi un, šķiet, bez īpašas sajūsmas izdzēra alu un apēda prāvu maizes gabalu.
Beidzot dīvainais mielasts bija galā. Vīrietis piecēlās kājās un parāva suni, kurš skaļi laizīja zemi. Viņš pateica vienu vārdu, kurš, kā es instinktīvi jutu, bija "paldies". Tad viņš pagriezās, lai dotos projām, taču suns piepeši kaut ko saoda; izgrūdis vispirms spalgu kaucienu, pēc tam aizsmakušu rējienu, tas izrāvās no saimnieka tvēriena un aizdrāzās pāri pagalmam uz vietu starp diviem pussabrukušiem cāļu būriem. Tur tas ošņāja un skrāpēja zemi, līdz piesteidzās svešais, saķēra to aiz ādas siksnas un pamatīgi sakliedza uz dzīvnieku. Suns devās viņam līdzi, un drīz mēmi draudīgais, milzīgais stāvs ienira krēslā aiz vārtiem. Abi skriešus metās projām gar meža malu uz Grimlijas ciemata lauku pusi un drīz uz visiem laikiem pazuda no mana skatiena.
No rīta tā vieta, kur svešais ar suni bija mielojušies, joprojām netīkami smakoja. Aizstaigājis līdz mežam, es ātri pārskatīju apkārtni un atradu vietu, kur mani dīvainie viesi bija iznākuši no koku aizsega; tā bija nobradāta, aplauztiem zariem, un es mazu gabaliņu pagājos pa šīm pēdām uz ēnainā biezokņa pusi, tad apstājos un griezos atpakaļ.
No kurienes viņi būtu varējuši nākt? Vai tiešām karš atstājis tādu iespaidu uz Anglijas vīriem, ka daži no tiem atgriezušies pirmatnībā un mēģina izdzīvot ar loka, bultu un dzinēj suņa palīdzību?
Tikai ap dienas vidu man ienāca prātā pamest skatienu starp cāļu būriem uz zemes laukumu, ko suns īsajā brīdī bija paguvis tik pamatīgi izrakņāt. Prātoju, ko gan dzīvnieks tur varēja saost, un piepeši manu sirdi sažņaudza stindzinošs saltums. Metos skriešus prom, pirmajā brīdi nevēlēdamies uzzināt ļaunāko.
Pats neaptveru, kā es to nopratu: varbūt tā bija intuīcija, varbūt mana zemapziņa kaut ko bija uztvērusi Kristiāna vārdos un izturēšanās veidā, kad toreiz, pirms vairāk nekā nedēļas, tikāmies un īsi pārrunājām notikušo. Lai nu kā būtu, tajā pašā dienā uz vakara pusi es paņēmu lāpstu, aizgāju pie cāļu būriem un pēc neilgas rakšanas pārliecinājos, ka mana nojauta bijusi pareiza.
Veselu pusstundu es sēdēju uz mājas sliekšņa, stīvi raudzīdamies pāri pagalmam uz atrakto kapu, un tikai tad saņēmu dūšu, lai pilnīgi atsegtu skatienam sievietes ķermeni. Mani māca reibonis un nelabums, un es viscaur drebēju; kājas un rokas man tik nevaldāmi un slimīgi raustījās, ka es tik tikko spēju uzvilkt cimdus. Tomēr beidzot es nometos ceļos pie bedres un notīrīju no līķa atlikušās smiltis.
Kristiāns bija apracis viņu trīs pēdu dziļumā, ar seju lejup; mati viņai bija gari un sarkani; mugurā viņai bija savāds zaļš ietērps veclaicīga, sānos sasienama tunika, kas šobrīd bija uzrauta gandrīz līdz viduldim, bet normālā stāvoklī sniegtos pāri ceļiem. Blakus viņai gulēja nūja. Pagriezu mirušās galvu, aizturēdams elpu, lai vairītos no grūti paciešamās puvuma smakas, un piespiedu sevi palūkoties trūdošajā sejā. Tagad sapratu, kā viņa gājusi bojā, jo acī joprojām rēgojās nolauztas bultas stumbenis. Vai Kristiāns būtu mēģinājis izvilkt ieroci, bet spējis to vienīgi nolauzt? Atlikušais gabals vēl bija pietiekami liels, lai es ievērotu, ka bultu rotā tādi paši izgriezumi kā to, kura atrodas tēva kabinetā.
Nabaga Gviveneta, es nodomāju un ļāvu līķim atkrist agrākajā vietā. No jauna uzbēru smiltis. Atgriezies mājā, jutu, ka mirkstu aukstos sviedros, un zināju man tūlīt sāksies neganta nelabuma lēkme.
3
Kad pēc divām dienām no rīta nokāpu lejā, ieraudzīju, ka virtuve piemētāta ar Kristiāna drēbēm un mantām, bet grīdu klāj dubļi un vecu lapu atliekas. Klusi uzkāpu līdz viņa istabai un bridi lūkojos uz viņa puskailo augumu: brālis gulēja gultā uz vēdera, pavērsis seju pret mani, un ciešā miegā trokšņaini elpoja; man likās, ka viņš varbūt izguļ veselas nedēļas miegu. Tomēr viņa āriene viesa manī bažas. Kristiāna ķermeni no kakla līdz potītēm klāja skrambas un brūces, viņš bija netīrs un neciešami oda. Viņa mati bija pinkaini un savēlušies. Un tomēr viņā jautās kaut kas veselīgi spēcīgs; kāda skaidri redzama fiziska pārmaiņa atšķīra viņu no tā sagurušā, gandrīz izdilušā jaunā cilvēka, kurš bija sagaidījis mani gandrīz pirms divām nedēļām.
Lielāko dienas daļu viņš nogulēja un parādījās lejā ap sešiem vakarā, apvilcis vaļīgu, pelēku kreklu un flaneļa bikses, kas virs ceļgala bija ieplēstas. Viņš bija pavirši nomazgājis seju, bet joprojām oda pēc sviedriem un trūdošiem augiem, it kā būtu pavadījis šīs dienas, ieracies komposta kaudzē.
Iedevu viņam ēst, un viņš iztukšoja visu tējkannu, kamēr es sēdēju, viņu vērodams; īsie, šaudīgie skatieni, ko viņš man palaikam uzmeta, likās nervozu aizdomu pilni, it kā viņš baidītos no kādas negaidītas kustības vai piepeša uzbrukuma. Uz viņa roku augšdelmiem un apakšdelmiem jautās spēcīgi muskuļi. Tas bija gandrīz cits cilvēks.
Kur tu biji, Kris? pēc brīža es pajautāju un nemaz nejutos pārsteigts, kad viņš atbildēja: Mežā. Dziļi mežā. Iebāzis mutē vēl vienu pamatīgu gaļas gabalu, viņš sāka to skaļi košļāt. Kad kumoss bija norīts, viņš atrada bridi, lai piebilstu: Esmu spirgts un vesels. Ir gan zilumi un skrambas no tiem sasodītajiem kazenājiem, bet citādi viss kārtībā.
Mežā. Dziļi mežā. Ko gan, pie visiem svētajiem, viņš tur varēja darīt?! Vērodams brāļa alkatīgo ēšanu, es acu priekšā atkal redzēju svešinieku, kurš tupēja manā pagalmā un rija gaļu kā meža zvērs. Kristiāns šobrīd man atgādināja to vīru. No viņa strāvoja tāda pati pirmatnība.
-Tev ļoti derētu kārtīga vanna, es teicu, un viņš pasmīnēja un atbildēja ar piekrītošu rūcienu. Es turpināju: Ko tu darīji? Tur, mežā. Vai tev tur ir apmetne?
Kristiāns trokšņaini norija vēl vienu kumosu, izdzēra puskrūzi tējas un tikai tad papurināja galvu. Apmetne tur ir, bet es centos izpētīt, cik dziļi varu tikt mežā. Taču joprojām netieku garām, netieku cauri… Viņš aprāvās un pameta uz mani jautājošu skatienu. Vai tu izlasīji vecā piezīmes?
Atzinos, ka neesmu tās lasījis. Patiesībā mani tā bija pārsteigusi brāļa negaidītā aiziešana un pēc tam tā aizrāvusi mājas pielabošana un sakopšana, ka par tēva piezīmēm es biju pilnīgi aizmirsis. Tomēr, paskaidrodams to, es prātoju, vai īstenībā nav noticis tā, ka esmu neapzināti centies atbīdīt tēvu, viņa darbu un piezīmes pēc iespējas tālāk no savām domām, it kā tie būtu rēgi, kas tiektos gaisināt manu apņemšanos doties uz priekšu.
Kristiāns ar delnas virspusi noslaucīja muti un kādu brīdi skatījās tukšajā šķīvī. Pēkšņi viņš paostīja pats sevi un iesmējās.
- Ak Dievs, es patiešām smirdu! Uzvāri man kādu katlu ūdens, Stīv! Tūlīt nomazgāšos.
Tomēr es nekustējos. Skatījos viņā pāri galdam, līdz viņš ievēroja manu ciešo skatienu un sarauca pieri. Kas ir? Par ko tu domā?
- Es viņu atradu, Kris. Es atradu viņas līķi. Gvivenetu. Atradu, kur tu viņu esi apracis.
Nezinu, kādu reakciju biju gaidījis no Kristiāna. Varbūt dusmas, varbūt paniku, varbūt steidzīgus skaidrojumu plūdus. Pa pusei es cerēju, ka viņš varbūt samulsīs, jo izrādīsies, ka pagalmā apraktais līķis nemaz nav viņa sievas mirstīgās atliekas un ka viņam ar to nav nekāda sakara. Taču Kristiāns zināja par līķi. Viņš raudzījās manī stingu skatienu, un iestājās smags, mokošs klusums, kas lika man justies arvien neveiklāk.