Выбрать главу

Nevilcinādamies triecu viņam ar savu ieroci. Vietā, kur Sorthalans bija iegrebis aci, šķēps pārlūza. Fenlanders apstulbis lūkojās uz koka stumbeni savās krūtīs, pēc tam pievērsa skatienu man, kam drebošajā rokā vēl aizvien bija pacelts šķēpa nolauztais spals. Tad viņa redzokļi pavērsās augšup, viņš atkrita uz muguras un vaļēju muti palika guļam sniegā.

Pārslas plānā kārtiņā klājās pāri viņa nekustīgajiem vaibstiem.

Atstāju viņu turpat. Kas cits man atlika? Aizmetis prom nolauzto spalu, grīļodamies devos tālāk pa mežu un prā­toju, kur palikuši pārējie no viņu bara. Un kur slēpjas Kris­tiāns?

Un tā, joprojām drebēdams nesenā pārdzīvojuma iespaidā un cīnīdamies ar drudžainām domām, iznācu no meža un paliku stāvam virs ielejas, kurā sēri šalkoja vējš.

Peredura akmens pacēlās man acu priekšā no sniega kā augsts, vēju appūsts tornis; tas slējās virs zemes vismaz sešdesmit pēdu augstumā. Devos uz pelēkā, mēmi val­donīgā pieminekļa pusi, dziļas bijības un aizkustinājuma pārņemts. Milzīgais, neizskaistinātais akmens bija veidots no viena vesela klintsbluķa un rupji apdarināts ar visprimi­tīvākajiem ieročiem. Augšgalā tas nedaudz sašaurinājās, un viss pelēkais megalīts bija viegli nosvēries uz uguns sienas pusi ielejas tālākajā galā. Vienā akmens pusē bija sadzītas kupenas, kas pa daļai slēpa rupji izcirstus, nenosakāmas sugas putna apveidus. Tas bija visagrīnākais Peredura sim­bols, vienkāršota saikne ar glābšanas mītu. Tātad te nu ir Peredura akmens visiem leģendas laikmetiem: akmens Pereduram, lai ar kādu vārdu viņš būtu pazīstams, un ceļamērķis putnu izglābtajai meitenei, lai kādu viņu tēlotu stāsti daudzu gadsimtu gaitā.

Gviveneta. Redzēju priekšā viņas seju, skaistāku nekā jebkad, ar dzirkstošu uzjautrinājumu acīs. Kurp vien skatī­jos, visur redzēju viņu kalnos, baltajos zaros, uz tumšās dūmu sienas fona. "Inos c'da, Stivv'n," viņa sacīja un smējās, aizlikusi plaukstu mutei priekšā.

Man tevis pietrūka, es teicu.

"Mans krama šķēps," viņa nomurmināja, ar pirkstu pie­skardamās manam degunam. "Tu esi spēcīgs. Mans vērtīgais krama šķēps…"

Vējš bija griezīgi auksts. Tas pūta no aizmugures kal­niem, barodams un uzkurinādams liesmurunātāju barjeru visdziļākās valstības priekšā. Gvivenetas balss izgaisa, bālie vaibsti uz baltā sniega fona izdzisa. Es apgāju apkārt akme­nim, piesardzīgi lūkodamies, vai mani nepārsteigs Kristiāna vanagi, un gandrīz skaļi lūgdamies, kaut ieraudzītu pie kāda akmens stūra patvērušos Gvivenetu, kura mani jau gaida.

Pirmais, ko pamanīju, bija viegli pēdu nospiedumi, kas veda uz koku un tālo liesmu pusi. Sniegs tos bija gandrīz aizputinājis, tomēr skaidri varēja redzēt, ka pie akmens kāds ir bijis un aizgājis projām pa ieleju.

Devos pa šīm pēdām uz priekšu, neuzdrošinādamies domāt par to, kas varējis būt gājējs. Dziļajā ielejas gultnē koki bija saauguši blīvos puduros. Sniegs sākumā bija biezs, bet drīz zeme kļuva kaila, jo liesmu siltums izplatījās tālu.

Arvien skaļāki kļuva arī liesmu spraksti un rūkoņa. Drīz aiz kokiem ieraudzīju uguni. Un drīz manu acu priekšā viss mežs pārvērtās liesmu sienā, un es soļoju caur apdegu­šiem, nokvēpušiem stumbriem, kuru zari melnēja zemē kā nedzīvi uguns upuru kauli. Uz spožo liesmu fona šur tur vēl slējās apgruzdējušu ozolu, lazdu un citu pirmatnējā meža koku atliekas kā sakropļotu cilvēku stāvi.

Te viens no šiem stāviem sakustējās un, paspēris soli gar uguns sienu, pazuda lielāka koka ēnā. Aši paslēpos un ieskatījos, tad metos uz tuvāku novērošanas slēpni, cenz­damies patverties aiz nelielā stumbra un piemiegdams acis, lai kaut ko saredzētu pret spožo sienu. Atkal redzēju ašu, slepenu kustību. Stāvs bija liels Gviveneta tā nevarēja būt un rokā turēja kaut ko spīdošu.

Pietupos, tad aizskrēju gabaliņu uz priekšu un paslēpos aiz neliela akmens. Vairāk neko nemanījis, piesardzīgi aiz­gāju līdz līkam, nomelnējušam ozolam.

Viņš izauga no zemes kā rēgs tikai kādu piecu soļu atstatumā no manis kā ēna, kas iznirst no citas ēnas. Es viņu tūlīt pazinu. Rokā viņš turēja zobenu ar garu asmeni. Viņš viscaur mirka sviedros un bija nometis virsdrēbes, atstādams tikai piesvīdušu pelēku vilnas kreklu, kas bija atrauts vaļā, un vaļīgas audekla bikses, kas apsietas ap lieliem, lai neplandītos. Sejā viņam bija divas, šķiet, nesen gūtas brūces, un viena no tām bija skārusi aci. Viņš izska­tījās ļauns un mežonīgs, un tumšajā bārdā slēpās smīns. Zobenu viņš turēja tik viegli, it kā tas būtu no koka, un runādams lēni nāca man pretī.

-    Tātad tu esi ieradies mani nogalināt, brāli. Esi ieradies veikt savu uzdevumu.

-    Vai tu cerēji, ka es to nedarīšu?

Viņš apstājās, paraustīja plecus un pasmaidīja. Iedūris zobenu zemē, viņš atspiedās uz tā. Bet es esmu vīlies. Kur tavs akmens laikmeta šķēps?

-    Asais gals palika iedurts tavā rokaspuisī. Fenlanderā. Tur atpakaļ, mežā.

Šķiet, tas Kristiānu pārsteidza; viņš mazliet sarauca pieri un paskatījās tālumā, aiz Peredura akmens. Fenlanders? Es domāju, ka pats viņu aizraidīju uz viņpasauli.

-Acīmredzot neaizsūtīji, es mierīgi atbildēju, taču manas domas riņķoja drudžainā neizpratnē. Ko Kristiāns teica? Vai tas nozīmē, ka viņa pulkā notikusi šķelšanās? Vai viņš palicis viens, pārējo pamests?

Brāļa izskatā jautās gurda nolemtības apziņa. Šķita, ka viņš raugās ugunī, bet, līdzko es pakustējos uz viņa pusi, reakcija bija zibenīga sarkanais, spožais asmens triecās man pretī. Viņš sāka lēni iet man apkārt, un uguns atblāzma spoži atspīdēja viņa acīs un sakaltušajās asinīs uz sejas.

-    Teikšu, Stiven, ka mani aizkustina tava neatlaidība. Biju domājis, ka toreiz Ozolmājā tevi pakāru. Un pēc tam pie upes aizsūtīju tev pretī sešus vīrus. Kas ar viņiem notika, es gribētu zināt?

-    Peld upē ar sejām uz leju, un droši vien zivis viņus jau krietni apstrādājušas.

-    Droši vien nošauti, Kristiāns rūgti noteica.

-    Tikai viens, es nomurmināju. Pārējie vienkārši neprata rīkoties ar zobenu.

Kristiāns neticīgi iesmējās un papurināja galvu. Man patīk tavs tonis, Stlv. Augstprātīgs. Tas nozīmē spēku. Tu patiesi esi apņēmies kļūt par Ciltsbrāli atriebēju!

-    Es gribu Gvivenetu. Tas ir viss. Tevi nogalināt man nav tik svarīgi. Ja vajadzēs, es to darīšu. Bet labprātāk nedarītu.

Kristiāns pārstāja mest apļus ap mani. Es draudīgi pacēlu savu ķeltu dunci, un viņš piešķieba galvu, nopē­tīdams ieroci. Jauka spēļlietiņa, viņš ciniski noteica, kasīdams vēderu caur pelēko kreklu. Droši vien labi der dārzeņiem.

-    Un vanagiem, es meloju. Kristiāns izskatījās pār­steigts. Ar šito tu nogalināji kādu no maniem vīriem?

-    Divas galvas, divas sirdis…

Brālis brīdi ldusēja, tad atkal iesmējās. Kāds tu esi melis, Stlv. Kāds dižens melis. Es tavā vietā darītu tāpat.

-    Kur ir Gviveneta?

-    Redzi nu! Tas ir jautājums. Kur ir Gviveneta? Patie­šām, kur?

-    Tātad viņa aizbēga no tevis! Atvieglojums kā putns iespurdza manās krūtīs.

Tomēr Kristiāna smaids bija sājš. Jutu sejā saskrienam asinis, un karstums no liesmu sienas kļuva gandrīz neciešams. Liesmas rūca, šņāca un sprakstēja tepat bla­kus vesela skaņu virkne. Ne gluži, Kristiāns lēni teica. Ne gluži izbēga… drīzāk es palaidu pats…

-    Atbildi, Kris! Vai arī es tevi patiešām nonāvēšu! Dus­mas darīja manus vārdus smieklīgus.