- Man iznāca nelieli sarežģījumi, Stīv. Es ļāvu viņai iet. Ļāvu visiem iet.
- Tātad tavs bars pavērsās pret tevi?
- Tagad lai vēršas, uz kuriem sāniem grib, savās bedrēs. Viņš ledaini pasmējās. Nejēgas, iedomājās, ka varēs mani pārspēt! Nebija lasījuši savu folkloru. Bet vienīgi Ciltsbrālis var nogalināt Nepiederošo. Es jūtos pagodināts, brāli. Pagodināts, ka tu esi nācis tik tālu, lai darītu man galu.
Viņa vārdi bija kā āmura sitieni. "Ļāvu iet" viņam tātad nozīmēja "nogalināju". Ak Dievs, vai viņš ir nogalinājis arī Gvivenetu? Šī doma pārmāca manu veselo saprātu. Būdams jau pietiekami iekarsis, aizsvilos negantās dusmās un kvēlošā naidā. Atvēzējis dunci, metos Kristiānam virsū. Viņš atkāpās, pacēla savu ieroci un iesmējās, dzelzij nodimdot pret tēraudu. Cirtu vēlreiz, vēzēdams zemu. Atskanēja kaut kas līdzīgs liela zvana dobjajai dunoņai. Vēlreiz, pret galvu, vēlreiz pret vēderu… Katru triecienu atvairīja negants, griezīgi skaļš Kristiāna zobena cirtiens, un mana roka stipri smeldza. Paguris pierimu un bridi vēroju zibošās liesmu ēnas, ko uguns siena meta pār viņa mežonīgajiem, ņirdzīgajiem vaibstiem. Kas noticis ar viņu? es noprasīju, aizelsies, trulu sāpju mocīts.
- Viņa būs šeit, Kristiāns teica, kad pienāks viņas laiks. Izveicīga meitene, nudien… prot apieties ar nazi…
Un runādams viņš pavēra tumšo kreklu un parādīja man izplūdušo asins laukumu uz vēdera, ko es biju noturējis par netīru sviedru traipu. Labs dūriens. Liktenīgs nebija, bet daudz netrūka. Spēki man pamazām izsīkst, bet, protams… es nemiršu… Un viņš ierēcās: Jo mani nogalināt var vienīgi Ciltsbrālis!
Kad Kristiāns izgrūda šos vārdus, viņa acis iegailējās zvēriskā niknumā un viņš strauji metās man virsū; uz spožo liesmu fona nevarēju saredzēt viņa zobenu. Jutu, kā tas nošvīkst man abpus galvai, un nākamajā brīdī no rokas man tika izsists duncis. Virpuļodams tas aizlidoja pāri klajumam. Streipuļodams atkāpos un mēģināju izvairīties no Kristiāna nākamā cirtiena, kuru viņš raidīja līmeniski pret manu kaklu, bet ierocis spēji apstājās, tikko skāris manu ādu.
Es drebēju kā lapa vējā, lūpas man kļuva ļenganas un mute vienā mirklī izkalta gluži sausa.
- Tātad šis ir varenais Ciltsbrālis! Kristiāns ieaurojās, un balsī skanēja izsmiekls un naids. Šis ir tas karotājs, kurš ieradies nogalināt savu brāli! Ceļi trīc, zobi klab tas tik ir kareivis!
Atbildēt nebija jēgas. Karstais asmens griezās arvien dziļāk manā miesā. Kristiāna acis dega kā ugunis.
- Man šķiet, ka viņiem tā leģenda būs jāpārraksta, viņš smīnēdams novilka. Tālu ceļu tu esi nācis, lai izbaudītu šo pazemojumu, Stīv. Tālu ceļu esi nācis, lai tava galva ņirgtu zobus nīstā ienaidnieka zobena galā!
Izmisis parāvos atpakaļ un pietupos, cerēdams nu jau vairs tikai uz brīnumu. Vēlreiz paskatījos uz brāli, un mani satrieca viņa nāves maskai līdzīgā seja: lūpas bija atvilktas un sašķiebtas, un atsedzās balti zobi, ko uguns spīdums darija dzeltenus. Viņš vēzēja zobenu no vienas puses uz otru tik regulāri kā pulksteņa svārstu. Katru reizi, kad asmeņa gals brāzās garām manai sejai, tas skāra manus plakstus, degunu vai lūpas. Es nemitīgi kāpos atpakaļ.
Kristiāns tikpat nemitīgi nāca man līdzi, ķircinādams mani ar savu izveicību.
Pēkšņi viņš paklupināja mani uz sava zobena, sāpīgi iesita ar to man pa sēžamvietu, tad, pagrūdis asmeņa aso malu man zem zoda, uzrāva mani kājās. Tāpat kā toreiz dārzā viņš atgrūda mani pret koka stumbru. Tāpat kā toreiz viņš bija guvis virsroku. Tāpat kā toreiz mums blakus liesmoja uguns.
Un Kristiāns bija vecs, saguris vīrs.
- Man vienalga, ko stāsta leģendas, viņš klusi teica un atkal paskatījās uz rūcošo liesmu pusi. Spožā uguns meta atblāzmu uz sakaltušo asiņu un sviedru klātajiem vaibstiem. Tad viņš atkal pievērsās man, piegrūdis savu seju pavisam tuvu manējai, un viņa elpai bija negaidīti patīkama smarža. Es netaisos tevi nogalināt… Ciltsbrāli. Es tagad atrodos ārpus nogalināšanas. Es atrodos ārpus visa.
- Es nesaprotu.
Kristiāns brīdi vilcinājās, tad, man par pārsteigumu, palaida mani vaļā un aizgriezās. Viņš pagāja vairākus soļus uz ugunskura pusi. Es paliku turpat, ieķēries kokā, lai noturētos kājās, tomēr pamanīju, ka mans ierocis nav pārāk tālu.
Stāvēdams ar muguru pret mani, mazliet sagumis kā sāpēs, viņš teica: Vai atceries mūsu laivu, Stīv? "Ceļotāju"?
- Protams, atceros.
Jutos pārsteigts. Dīvains brīdis nostalģijai. Tomēr tās nebija tikai aizkustinošas atmiņas vien. Kristiāns pagriezās atpakaļ pret mani, un tagad viņa sejā mirdzēja citas jūtas: satraukta pacilātība. Vai atceries, kad mēs to atradām? Todien, kad pie mums bija vecā tante. Mazais kuģītis izpeldēja no Raiopu meža gluži kā jauns. Vai atceries, Stīv?
- Gluži kā jauns, es piekritu. Un tas bija pēc sešām nedēļām.
- Pēc sešām nedēļām, Kristiāns sapņaini novilka.
- Vecais zināja. Vai vismaz domāja, ka zina.
Es atrāvos no koka un nedrošā solī devos uz brāļa pusi.
- Viņš rakstīja par laika nobīdēm. Savā dienasgrāmatā. Tas bija viens no viņa pirmajiem īstajiem atklājumiem.
Kristiāns pamāja ar galvu. Viņa zobens noslīdēja lejup. Sviedri klāja viņu no galvas līdz kājām. Brīdi viņš izskatījās truls un vienaldzīgs, tad sarāvās, kā ciezdams sāpes. Šķiet, viņš pat sagrīļojās. Tad viņa skatiens atkal vērīgi saspringa.
- Es daudz esmu domājis par mūsu mazo "Ceļotāju", viņš teica un, pacēlis galvu, paskatījās apkārt. Šī valstība ir kaut kas vairāk par Robiņu Hudu un Zarukroni. Viņa skatiens cieši ieurbās manī. Leģenda ir kaut kas vairāk nekā varoņi. Vai tu zini, kas ir aiz tās uguns? Vai zini, kas ir tur otrā pusē? Ar lielu piepūli viņš pacēla zobenu un norādīja uz liesmu sienu aiz muguras.
- To sauc par Lavondisu, es atbildēju. Viņš smagi paspēra soli uz priekšu, vienu roku nolaidis gar sāniem, ar otru turēdams zobenu un balstīdamies uz tā kā uz nūjas.
- Lai sauc, kā grib, viņš teica. Bet tas ir leduslaikmets. Leduslaikmets, kas valdīja Anglijā pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu!
- Un pirms leduslaikmeta droši vien starpledāju periods. Un tad iepriekšējais ledus laikmets, un tā tālāk, līdz dinozauriem…
Kristiāns papurināja galvu, raudzīdamies manī ar domīgu, satriecoši nopietnu izteiksmi. Vienkārši leduslaikmets, Stīv. Vismaz tā man ir stāstīts. Galu galā… viņš atkal pasmīnēja, Raiopu mežs jau ir ļoti mazs.
- Kā tu to domā, Kris?
- Aiz uguns ir ledus, viņš teica. Un ledus iekšienē… ir kāda slepena vieta. Esmu dzirdējis par to runājam, visādas baumas. Sākotnējā vieta… kaut kas kopīgs ar Urskumugu. Un tālāk, aiz ledus, atkal ir uguns. Aiz uguns atkal savvaļas mežs. Un tad Anglija. Normālais laiks. Es esmu daudz domājis par "Ceļotāju". Vai tas tika nobružāts un noskrambāts, kamēr brauca cauri šai valstībai? Tā vajadzēja būt. Tam vajadzēja te uzturēties krietni ilgāk par sešām nedēļām! Bet kas notika ar visām šīm skrambām un bojājumiem? Varbūt… varbūt tie pazuda, atbira nost. Varbūt ceļā cauri mežam šī valstība atņēma atpakaļ laiku, ko bija tam uzspiedusi. Vai saproti, ko es gribu teikt? Cik ilgi tu jau esi mežā? Trīs nedēļas? Četras? Bet ārpusē varbūt pagājušas tikai dažas dienas. Valstība ir uzspiedusi tev savu laiku. Bet ir iespējams, ka tā paņem to atpakaļ, ja tai iet cauri pa pareizo ceļu.
- Mūžīgā jaunība… es noteicu.