- Nepavisam ne! viņš iesaucās, itin kā satriekts par to, ka neesmu viņu pareizi sapratis. Reģenerācija. Kompensācija. Es esmu gadus četrpadsmit vai piecpadsmit vecāks, nekā būtu bijis, palikdams Ozolmājā. Domāju, ka valstība ļaus man nomest šos liekos gadus, rētas, sāpes, niknumu… Pēkšņi viņa balsī ieskanējās gandrīz vai lūgums. Man tas jāmēģina, Stīv. Nekas cits man vairs nav atlicis.
- Tu esi izpostījis šo valstību, es teicu. Es redzēju sekas. Mums jācīnās, Kris. Tev jāiet bojā.
Brīdi viņš neatbildēja, tad izgrūda tādu kā nicinājuma un neziņas rūcienu.
- Vai tad tu patiešām varētu mani nogalināt, Stīv? viņš jautāja, un balsī skanēja klusi, slēpti draudi.
Es neatbildēju. Viņam, protams, bija taisnība. Droši vien es to nevarētu. Varbūt es to spētu naida uzliesmojumā, taču tagad, vērojot šo ievainoto, nožēlojamo cilvēku, jutu, ka roka man neceltos cirtienam.
Un tomēr…
Un tomēr tik daudz atkarīgs no manis, no manas drosmes, no manas apņēmības.
Man sāka reibt galva. Uguns sienas karstums bija nogurdinošs un atņēma spēkus.
Brālis teica: Savā ziņā tu jau esi mani nogalinājis. Viss, ko es gribēju, bija Gviveneta. Bet es viņu nevarēju iegūt. Viņa pārāk mīlēja tevi. Tas mani iznīcināja. Es biju meklējis viņu pārāk ilgi. Atrašanas sāpes bija pārāk stipras. Es gribu aiziet no šīs valstības, Stīv. Ļauj man iet…
Pārsteigts par viņa vārdiem, es teicu:
- Es tevi nevaru aizturēt.
- Tu mani vajāsi. Bet man vajadzīgs miers. Man jāatrod pašam savs miers. Jāzina, ka tu nedzenies man pakaļ.
-Tad nogalini mani, es skarbi teicu. Bet viņš tikai papurināja galvu un nicīgi iesmējās. Tu divas reizes esi piecēlies no miroņiem, Stīven. Man sāk kļūt bail no tevis. Domāju, ka trešoreiz vairs nemēģināšu.
- Nu, paldies par to pašu.
Brīdi es klusēju, tad klusi pavaicāju:
- Vai viņa ir dzīva?
Kristiāns lēni pamāja ar galvu. Viņa ir tava, Stīv. Hids būs šis stāsts. Ciltsbrālis izrādīja līdzcietību. Nepiederošais mainījās uz labu un aizgāja no valstības. Meitene no zaļā meža atguva savu mīļoto. Viņi skūpstījās pie lielā, baltā akmens…
Es skatījos uz viņu. Es ticēju viņam. Viņa vārdi skanēja kā dziesma, no kuras acīs sakāpj asaras.
- Nu tad es viņu gaidīšu. Un paldies, ka saudzēji viņu.
- Viņa ir izveicīga meitene, Kristiāns atkārtoja, atkal pieskardamies ievainojumam uz vēdera. Man nebija lielas izvēles.
Kaut kas viņa vārdos…
Kristiāns pagriezās un devās uz uguns pusi. Apziņa, ka tagad man ar atvieglojumu jāsaka brālim ardievas, uz bridi atbīdīja malā domu par Gvivenetu.
- Kā tu tiksi cauri ugunij?
- Zeme pasargās, viņš atbildēja un pastiepās pēc apmetņa. Tā kapuce bija piebērta ar smiltīm. Paņēmis apmetni kā lingu, viņš brīvajā plaukstā pagrāba no zemes vēl vienu smilšu sauju un iemeta to ugunī. Liesmas nosprauslojās un spēji satumsa, it kā zeme tās būtu noslāpējusi.
- Svarīgi ir zināt īstos vārdus un mest liesmās pietiekami daudz smilšu, viņš teica. Vārdus esmu iemācījies, bet Zemesmātes veltes var aptrūkt. Viņš paskatījās apkārt. Nekāds šamanis no manis nesanāk.
- Kāpēc tu negribi iet pa upi? es jautāju, kad viņš sāka vēzēt gaisā apmetni. Tas noteikti ir vieglāk. Arī "Ceļotājs" taču izpeldēja cauri pa ūdens ceļu.
- Upe ir slēgta tādiem ļaudīm kā es, viņš teica. Apmetnis plašā lokā griezās viņam ap galvu. Turklāt aiz uguns ir Lavondisa. Tir-na-noc, mīļo Stīven. Avalona. Debesis. Sauc, kā gribi. Tā ir nezināmā zeme, labirinta sākums. Noslēguma vieta. Valstība, kas tiek sargāta nevis no Cilvēka, bet no Cilvēka ziņkārības. Nepieejamā vieta. Nezināmā, aizmirstā pagātne. Viņš vēlreiz pavērsa galvu pret mani, visu laiku griezdams ap galvu smagi piebērto apmetni. Ja tik daudz tiek pazaudēts laika tumsā, jābūt mītam, kas glorificē zudušās zināšanas. Un viņš runādams atkal spēra soli uz uguns pusi. Bet Lavondisā joprojām pastāv šo zināšanu vieta. Un turp es dodos vispirms, brāli. Vēli man veiksmi!
- Veiksmi! es iesaucos, un tajā pašā brīdī viņš svieda no apmetņa smiltis. Liesmas ieaurojās, tad apdzisa, un īsu mirkli es cauri pārogļotajiem koku stumbriem redzēju ledainos viņpuses plašumus.
Kristiāns metās projām pa taku, kas uz bridi bija pavērusies plandošajā liesmu valnī, vecs, smagnējs vīrs, kuram smeldzošais ievainojums lika manāmi pieklibot. Drīz viņš sasniegs to vietu, no kuras biju apņēmies viņu atturēt, taču tagad viņš ir viens, nevis kopā ar Gvivenetu. Un tomēr mani mocīja doma, kas notiks ar viņu tur, bezlaika zemē Lavondisā. Kopš naida sākuma biju nogājis pilnu apli un tagad jutu nepārvaramas skumjas par to, ka nekad brāli vairs neredzēšu. Man gribējās viņam kaut ko iedot. Es gribēju paturēt kaut ko no viņa, kādu piemiņu, kādu daļiņu no savas zaudētās dzīves. Un es iedomājos ozollapas amuletu, kas joprojām silts karājās man pie krūtīm. Sāku skriet viņam pakaļ, raudams nost amuletu un steigdamies izvilkt smago sudraba lapu no ādas maisiņa.
- Kriš! es iesaucos. Pagaidi! Ozollapa! Uz laimi!
Un es sviedu to viņam.
Viņš apstājās un pagriezās atpakaļ. Sudraba talismans riņķodams lidoja uz viņa pusi, un es tūdaļ aptvēru, kas notiks. Mēmās šausmās noskatījos, kā smagais priekšmets ietriecas viņam sejā un nogāž viņu zemē.
- Kris!
Liesmas sakļāvās virs viņa. Atskanēja garš, griezīgs kliedziens, ko drīz noslāpēja uguns rūkoņa; zemes burvju spēka uzturēta, tā nošķīra mani no brāļa briesmīgā likteņa.
Tik tikko spēju aptvert, kas noticis. Satriekts nokritu ceļos, stingi lūkodamies ugunī un drebēdams kā drudža murgos.
Taču raudāt es nespēju. Lai kā vēlējos, lai kā centos, es nespēju raudāt.
DZIĻMEŽS
Tātad tas ir galā. Kristiāns ir miris. Nepiederošais ir miris. Ciltsbrālis uzvarējis. Leģenda izlēmusi par labu valstībai. Tagad posts un iznīcība tajā beigsies.
Pagriezos un caur mežu devos atpakaļ līdz sniega līnijai, tad tālāk pa ielejas gultni. Zemi visapkārt klāja balta sega. Baltais akmens, kas slējās man acu priekšā, cauri pārslu aizkaram gandrīz nebija saskatāms. Pagāju tam garām, vairs nebaidīdamies no Kristiāna algotņiem.
Iesitu pa pieminekli ar savu zobenu. Ja biju gaidījis, ka sitiens aizskanēs pa visu ieleju, tad maldījos. Skaņa acumirklī izgaisa, tāpat arī mans sauciens pēc Gvivenetas. Trīsreiz saucu viņas vārdu. Trīsreiz man atbildēja vienīgi sniega čuksti.
Vai nu viņa jau atnākusi un aizgājusi, vai arī nav vēl ieradusies. Kristiāns bija licis saprast, ka šis akmens ir viņas ceļamērķis. Bet kāpēc viņš smējās? Ko viņš tādu zināja un paturēja pie sevis?
Šķiet, es to sapratu jau tobrīd, taču pēc garā, grūtā ceļojuma, kurā biju devies viņas dēļ, nespēju pieļaut tik mokošu domu, nejutos gatavs atzīt noprotamo. Un tomēr šī pati doma saistīja mani šeit, neļāva aiziet. Man viņa jāsagaida, lai kas notiktu tālāk.
Nekas cits pasaulē nav tik svarīgi.
Gaidīju visu nakti un nākamo dienu mednieku būdā netālu no Peredura pieminekļa, sildīdamies pie ugunskura no gobas pagalēm. Kad mitējās snigt, apstaigāju akmenim apkārt, saukdams Gvivenetu, taču atbildes nebija. Aizgāju pa ieleju uz uguns pusi, cik tālu uzdrošinājos, un brīdi stāvēju starp kokiem, raudzīdamies milzīgajā liesmu sienā, juzdams, kā tās karstums kausē sniegu visapkārt un ienes neparastu vasaras jutoņu šajā vispirmatnējākā meža vietā.
Viņa atnāca uz ieleju otrajā nakti, tik klusi tuvodamās pa sniega paklāju, ka es gandrīz palaidu garām šo bridi. Debesīs spīdēja pusmēness sirpis, nakts bija gaiša un skaidra, un es viņu ieraudzīju. Sagumusi un nelaimīga viņa lēni nāca caur mežu uz iespaidīgā akmens pieminekļa pusi.