Kaut kāda iemesla pēc es neizkliedzu viņas vārdu. Uzsviedis uz pleciem apmetni, izgāju no sava šaurā patvēruma un, brizdams caur kupenām, devos meitenei pakaļ. Viņa gāja, mazliet grīļodamās. Viņas stāvs visu laiku bija salīcis un savilcies čokurā. Mēness, kas spīdēja viņpus akmens, darīja pieminekli līdzīgu bākai, kas aicina pie sevis.
Sasniegusi tēva kapavietu, viņa brīdi stāvēja, lūkodamās uz iegravēto zīmi. Tad viņa sauca tēvu, un aizsmakušajā balsī jautās stingums, sāpes un pārgurums.
- Gviveneta! es skaļi teicu, iznākdams no koku aizsega. Viņa manāmi satrūkās un pagriezās uz manu pusi. Tas esmu es. Stīvens.
Viņa bija ļoti bāla. Viņa stāvēja, rokas sakrustojusi uz krūtīm, un izskatījās neparasti sīciņa. Garie mati bija sniegā samirkuši un taisni nokārušies lejup.
Tad es aptvēru, ka Gviveneta viscaur dreb. Viņa ar šausmām vēroja mani tuvojamies. Atcerējos, ka ar savu tumšo bārdu un biezajiem apmetņiem es tagad izskatos ļoti līdzīgs Kristiānam.
- Kristiāns ir miris, es teicu. Es viņu nogalināju. Esmu tevi atkal atradis, Gvina. Mēs varam atgriezties Ozolmājā. Varam palikt kopā bez bailēm.
Atgriezties Ozolmājā. Šī doma viesa manī siltu cerību. Dzīve bez izmisuma, bez raizēm! Ak Dievs, kā es šai brīdī ilgojos pēc tās!
- Stīv… viņa neskanīgā čukstā teica. Un saļima līdzās akmenim, aptvērusi sevi ar rokām kā sāpēs. Sapratu, ka viņa zaudējusi spēkus. Gājiens prasījis pārlieku daudz. Aši piesteidzos klāt un pacēlu viņu uz rokām, un viņa ievaidējās, it kā es būtu nodarījis viņai sāpes.
- Būs labi, Gvina. Netālu ir apdzīvota vieta. Tur varēsim atpūsties, cik ilgi tu gribēsi.
Ieslidināju roku viņas apmetņa siltumā un ar šausmām sajutu uz viņas vēdera kaut ko aukstu un lipīgu.
- Ai Gvina! Ak Dievs, nē…
Kristiāns tomēr bija pateicis pēdējo vārdu.
Pēdējiem spēkiem pacēlusi roku, viņa pieskārās man pie sejas. Viņas acis aizplīvurojās, un skumjais skatiens lūkojās manī. Es tik tikko dzirdēju viņas elpas vilcienus.
Pacēlu skatienu pret augsto akmeni. -Peredur!es izmisis iekliedzos. Peredur! Parādies!
Piemineklis mēmi slējās nakts debesis. Gviveneta ieritinājās dziļāk manā skāvienā un izdvesa nopūtu vāru skaņu aukstajā naktī. Piespiedu viņu tik cieši sev klāt, ka sāku bažīties, vai nesalauzīšu viņu kā trauslu zaru, tomēr man katrā ziņā vajadzēja viņu kaut kā sasildīt.
Tad zeme mazliet nodrebēja… un nodrebēja vēlreiz. Sniegs nobira no pieminekļa virsotnes un tuvāko koku zariem. Vēl… vēl un vēlreiz.
- Viņš nāk, es sacīju klusajai meitenei. Tavs tēvs. Viņš nāk. Viņš palīdzēs.
Bet tas, kurš parādījās mūsu priekšā no akmens otras puses, kreisajā rokā turēdams Fenlandera nedzīvo ķermeni, tas nebija Gvivenetas tēvs. Tas, kas stāvēja izslējies virs mums, mazliet šūpodamies un skaļi, baisminoši elpodams nakts klusumā, tas nebija drosmīgā Peredura gars. Es lūkojos augšup tā cilvēka vaibstos, kurš bija visu šo notikumu sākums, ievīstīju Gvivenetu ciešāk savā apmetni, tad noliecos viņai pāri, cenzdamies paslēpt viņu no svešā skatiena, un spēju izgrūst vienīgi rūgtas vilšanās kliedzienu.
Tā stāvot, šķiet, pagāja minūte vai pat vairāk, un es visu laiku gaidīju, ka svešie pirksti sagrābs manus plecus un pacels mūs gaisā, lai darītu visam galu. Kad nekas nenotika, es vēlreiz paskatījos augšup. Urskumugs joprojām stāvēja turpat, vērodams mani, blisinādams acis, te atvērdams, te aizvērdams muti un spīdinādams tajā baltos zobus. Tas brīdi vēl turēja rokā Fenlandera ķermeni, bet tad ar vienu ašu kustību, kas lika man sarauties bailēs, aizmeta to prom un pastiepās pēc manis.
Pieskāriens bija saudzīgāks, nekā es būtu varējis iedomāties. Tas paraustīja manu roku, atraisīdams sargājošo tvērienu ap Gvivenetas augumu. Tas pacēla viņu gaisā, šūpodams labajā rokā tik viegli, kā bērns šūpotu rotaļlietiņu.
Urskumugs grib man viņu atņemt! Šī doma bija pārlieku briesmīga, un es sāku raudāt, caur asarām raudzīdamies sava tēva izplūdušajos apveidos.
Tad Urskumugs pastiepa kreiso roku pēc manis. Es bridi lūkojos milzenī un tad sapratu, ko tas vēlas. Piecēlies pastiepu pretī savu roku, un tā pazuda lielajā plaukstā.
Šādi viņš apgāja apkārt akmenim, tad devās pa sniegu uz koku pusi un caur kokiem liesmu sienas virzienā.
Kamēr es soļoju līdzās savam tēvam, manā galvā riņķoja neskaitāmas domas. Viņa skatiens pauda nevis naidu, bet maigu un skumīgu līdzjūtību. Varbūt toreiz, Ozolmājas dārzā, kad Urskumugs mani tik sparīgi bija purinājis, tas patiesībā bija gribējis iekratīt manā ķermeni atpakaļ dzīvību? Varbūt tur, mežotajā aizā, kad mans tēvs bija stāvējis un vilcinādamies ieklausījies, viņš visu laiku bija zinājis, kur mēs atrodamies, un gaidījis, kad paiesim viņam garām? Viņš bija palīdzējis man sekot Nepiederošajam, nevis kavējis mani. Kad viņam tāpat kā visam šajā valstībā bija ievajadzējies manas palīdzības, viņš no jauna bija atradis sevī līdzcietības jūtas.
Tēvs novietoja Gvivenetu uz sakarsušās zemes. Uguns rūkdama liesmoja pret debesīm. Koki plaisāja un pārogļojās, sienai tuvākie zari krita liesmās. Šī bija savāda vieta. Man lija sviedri, pārdabiskās elles karstums lika man caurcaurēm samirkt. Sapratu, ka tā ir mūžīga cīņa. Uguns siena, šķiet, nemainīja savu vietu kold paši auga tajā iekšā un gāja bojā. Visu laiku to uzturēja liesmurunātāji, mūslaiku cilvēces pirmie īstie varoņi.
Biju iedomājies, ka mums trijatā jādodas caur liesmām, taču maldījos. Tēvs pastiepās un pastūma mani projām.
- Neatņem man viņu! es lūdzos. Cik viņa bija skaista seja sarkano matu ietvarā, uguns atblāzma uz bālās ādas… Lūdzu! Man jābūt kopā ar viņu!
Urskumugs vēroja mani. Lielā briesmoņa galva lēni, noliedzoši sašūpojās.
Nē. Man nav lemts viņu paturēt.
Bet tad viņš izdarīja kaut ko brīnišķīgu, kaut ko tādu, kas man deva cerību un drosmi visiem nākamajiem gadiem izdarīja kustību, kas kā tuvs draugs dzīvoja kopā ar mani visu bezgalīgo ziemu, ko pavadīju pie neolīta cilvēkiem netālajā apmetnē, sargādams Peredura akmeni.
Viņš piedūra pirkstu meitenes nekustīgajam ķermenim, pēc tam pastiepa to pret uguns sienu. Un tad parādīja, ka viņa atgriezīsies. Pie manis. Viņa atkal atnāks pie manis dzīva un vesela, mana Gviveneta.
- Cik ilgi? es lūgšus taujāju. Cik ilgi man būs jāgaida? Cik ilgi tas ies?
Urskumugs noliecās pie meitenes un pacēla viņu. Viņš pastiepa Gvivenetas augumu uz manu pusi, un es piespiedu lūpas pie viņas aukstajām lūpām, ilgi neatraudamies, trīsām skrienot pār visu ķermeni.
Mans tēvs satvēra viņu sargājošā skāvienā un pagriezās pret liesmām. Viņš iesvieda ugunī lielu zemes sauju, un liesmas noplaka. Pavisam īsi redzēju viņas puses kalnus, un tad cilvēkkuiļa stāvs cauri nomelnējušajiem koldem iegāja bezlaika valstībā. Iedams tas ar sānu skāra apdegušu stumbeni, kas neticami līdzinājās cilvēka stāvam ar paceltām rokām. Stumbrs sabruka. Nākamajā mirklī liesmas atkal spoži pacēlās pret debesīm, un es paliku viens ar atmiņām par skūpstu un ar prieku par asarām sava tēva acīs.
KODA
Tajā laikā, šīs tautas dzīvē, milzis Mogohs saņēma uzdevumu no likteņu lēmējiem un devās uz ziemeļiem, iedams simt dienu bez apstājas. Tā viņš nonāca pie zināmās pasaules tālākās robežas, pie uguns vārtiem, kas sargā Lavondisu.