Piepeši es pamanīju, ka Kristiāns raud; viņa skatiens nenovērsās no manējā, bet to aizmigloja asaras, kas plūda pār vaigiem, atstādamas vagas nenomazgātajos netīrumos. Un tomēr viņš neizdvesa nevienu skaņu, un izteiksme viņa sejā palika tikpat rāma un nemainīga, neko neredzošais skatiens vērsts dziļi sevī.
- Kas viņu nošāva, Kris? es klusi jautāju. Vai tu?
- Es ne, viņš atbildēja, un līdz ar vārdiem viņa asaras pierima un skatiens pievērsās galdam. Viņu nošāva mitago. Es tur neko nevarēju līdzēt.
Mitago? Šī vārda nozīme man bija sveša, kaut gan es atcerējos, ka esmu to sastapis no tēva dienasgrāmatas izrautajā lapiņā, ko nēsāju sev līdzi. Jautāju par to brālim, un Kristiāns piecēlās no galda, tad atspiedās uz tā ar plaukstām, lūkodamies manī. Mitago, brālis atkārtoja. Viņš joprojām ir mežā… tur ir viņi visi. Tur biju arī es un meklēju viņu vidū. Es Gvivenetu mēģināju izglābt, Stīv. Viņa bija dzīva, kad es viņu atradu, un viņa varēja palikt dzīva, bet es iznesu viņu no meža… Savā ziņā es tomēr biju tas, kas viņu nogalināja. Aiznesu viņu no virpuļa, un viņa drīz nomira. Tad mani pārņēma panika. Nezināju, ko darīt. Apraku viņu, tāpēc ka tā man likās visvieglākā izeja…
- Vai tu paziņoji policijai? Vai pateici par viņas nāvi?
Kristiāns pasmaidīja, taču tā nebija slimīga humora
izpausme. Tas bija zinātāja smaids, kāda līdz šim neizpausta noslēpuma izpausme, un tomēr tas nozīmēja tikai aizstāvēšanos, jo ātri izgaisa. Tas nebija vajadzīgs, Stīv… Policijai tas neinteresētu.
Es saniknots piecēlos. Man šķita, ka Kristiāns ir izturējies un joprojām izturas ar satriecošu bezatbildību. Bet viņas ģimene, Kris… viņas vecāki! Tiem taču ir tiesības zināt!
Tad Kristiāns iesmējās.
Es jutu, ka man sejā saskrien asinis. Nekā smieklīga es te neredzu.
Viņš tūdaļ pierima un paskatījās uz mani gandrīz samulsis. Tev taisnība. Piedod. Tu vienkārši nesaproti, un tev laiks sākt saprast. Stīv, viņai nebija vecāku, jo viņa nemaz nedzīvoja, nedzīvoja īstu dzīvi. Viņa ir dzīvojusi tūkstoš reižu un nav dzīvojusi nekad. Un tomēr es viņā iemīlējos… un atkal atradīšu viņu mežā, viņa ir kaut kur tur…
Vai viņš sajucis prātā? Viņa vārdi skanēja kā garīgi slima cilvēka murgi, un tomēr kaut kas viņa acīs un izturēšanās veidā pauda, ka tā ir nevis plānprātība, bet drīzāk apsēstība. Apsēstība, bet ar ko?
Tev noteikti jāizlasa vecā piezīmes, Stīv! Neatliec to vēl ilgāk. Tās tev pastāstīs par mežu, par to, kas tur notiek. Es runāju nopietni. Neesmu ne jucis, ne zaudējis normālas jūtas. Esmu vienkārši nokļuvis nepārvaramā gūstā un, pirms aizeju atkal, gribu, lai tu zini, kāpēc, kā un kurp es eju. Varbūt tu varēsi man palīdzēt. Kas zina? Izlasi grāmatu. Un pēc tam parunāsim. Kad tu zināsi, ko iespēja izdarit mūsu dārgais nelaiķa tēvs, tad man droši vien atkal vajadzēs no tevis atvadīties.
4
Mana tēva piezīmju kladē ir viens ieraksts, kas, šķiet, liecina par pagrieziena brīdi viņa darbā un viņa dzīvē. Tas ir garāks nekā pārējie tālaika ieraksti un ir radies pēc septiņu mēnešu klusēšanas. Kaut gan viņa piezīmes bieži ir ļoti sīkas, viņu nevar saukt par rūpīgu dienasgrāmatas rakstītāju, un stils svārstās no lakoniskām frāzēm līdz izplūdušiem aprakstiem. (Atklāju arī to, ka viņš pats ir izrāvis no biezās dienasgrāmatas daudz lapu, tādējādi sekmīgi noslēpdams manu sīko grēku. Kristiāns nekad nebija pamanījis trūkstošo lapu.) Visumā šķiet, ka viņš tika izmantojis savu piezīmju kladi un klusās pierakstu stundas kā sarunas veidu pašam ar sevi kā līdzekli, lai ieviestu skaidrību savās domās.
Minētais ieraksts izdarīts 1935. gada septembrī, neilgi pēc mūsu tikšanās ar Zarukroni. Izlasījis ierakstu pirmoreiz, es domās atgriezos tajā gadā un aptvēru, ka toreiz esmu bijis tikai astoņus gadus vecs.
"Vinns-Džonss ieradās pēc rītausmas. Aizgājām kopā pa dienvidu taku, meklēdami izplūdes vietas, kas liecinātu par mitago aktivitāti. Drīz atgriezāmies mājās, tur neviena nebija, un tas manam noskaņojumam derēja vislabāk. Vēsa, skaidra rudens diena. Tāpat kā iepriekšējā gadā, Urskumuga tēli ir visspēcīgākie tad, kad mainās gadalaiki. Varbūt viņš sajūt rudeni, zaļuma atmiršanu. Viņš tuvojas, un ozoli viņam kaut ko čukst. Viņam jābūt tuvu ģenēzei. VinnsDžonss domā, ka vajadzīga vēl turpmāka izolācija, un tam jānotiek. Dženifera jau raizējas un nervozē par manu biežo prombūtni. Jūtos bezpalīdzīgs nevaru viņai stāstīt. Jādara tas, kas jādara.
Vakar zēni ieraudzīja Zarukroni. Biju domājis, ka viņš ir resorbēts, skaidrs, ka rezonanse ir spēcīgāka, nekā bijām pieļāvuši. Šķiet, viņš atkārtoti parādās meža malā, kā jau varēja gaidīt. Esmu vairākas reizes redzējis viņu uz takas, bet tikai pirms gada vai vēl senāk. Šī neatlaidība liek raizēties. Abi puikas pavisam izbijušies no redzētā; Kristiāns mazāk emocionāls. Jādomā, ka viņam tas nešķita kaut kas īpašs, varbūt malumednieks vai kāds vietējais, kas pa taisno iet uz Grimliju. Vinns-Džonss ierosina, lai ejam atpakaļ mežā un saucam Zarukroni dziļumā, varbūt izcirtumā pie stāvā kalna, kur viņš varētu palikt spēcīgā ozolu virpulī un beidzot izgaist. Bet es zinu, ka došanās meža dziļumā prasīs vairāk nekā nedēļu, un nabaga Dženiferu jau tā tik ļoti nomākusi mana izturēšanās. Nevaru viņai neko paskaidrot, lai gan ļoti gribētu. Nevēlos te iejaukt bērnus, un mani uztrauc tas, ka viņi jau divas reizes redzējuši mitago. Esmu izdomājis viņiem apburtus meža radījumus visādus stāstus. Ceru, ka viņi sasaistīs redzēto ar savu iztēli. Tomēr jāuzmanās.
Kamēr tas nav atrisināts, kamēr Urskumuga mitago iegūst no meža apveidus, neviens, izņemot Vinnu-Džonsu, nedrīkst zināt, ko esmu atklājis. Būtiska ir pilnīga atdzimšana. Urskumugs ir pats stiprākais, jo ir primārais. Es noteikti zinu, ka ozolu mežs ietver viņu, bet pārējos var izbiedēt spēks, ko viņi noteikti sajutīs, un tie var darīt visam galu. Baigi iedomāties, kas notiktu, ja šos mežus iznīcinātu, un tomēr tie nevar pastāvēt mūžīgi.
Ceturtdiena. Šodienas treniņš ar Vinnu-Džonsu: pārbaudes modelis 26:iii, viegla hipnoze, zaļganas gaismas vide. Kad pieres tilts sasniedza sešdesmit voltus, par spīti sāpēm, plūsma cauri galvaskausam man bija stiprāka nekā jebkad agrāk. Nu esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra smadzeņu puslode funkcionē drusciņ citādi un ka slēptā apzināšanās atrodas labajā pusē. Tā tik ilgi bija pazudusi! Vinna-Džonsa tilts dod iespēju radīt virspusēju sazināšanos starp laukiem ap katru puslodi, un pirmsmitago zona tiek atbilstoši uzbudināta, ja vien būtu kāds veids, kā izpētīt dzīvas smadzenes, lai precīzi noskaidrotu, kur atrodas šīs okultās parādības centrs!
Pirmdiena. Mitago apveidi joprojām drūzmējas manā perifērajā redzes laukā. Kāpēc to nekad nav tiešajā redzes laukā? Šie nereālie tēli galu galā ir tikai atspulgi. Huda apveids drusciņ atšķīrās no citiem drīzāk brūns nekā zaļš, seja ne tik draudzīga, vairāk saguris, vajāts izskats. Tas noteikti ir tāpēc, ka agrākos tēlus (pat Huda mitago, kas pirms diviem gadiem izveidojās mežā) ietekmēja manis paša bērnu dienu juceklīgie iespaidi, kas asociējas ar zaļu mežu un jautru kompāniju. Bet tagad spēcīgāka ir pirmsmitago balss, un sākotnējā forma veidojas bez pastarpinājumiem. Arī Artura veidols ir reālāks, un esmu manījis pazibam dažādus dumbrāļa tēlus no pirmā gadu tūkstoša beigu posma. Pavīdēja arī kāda rēgaina parādība, kas, manuprāt, varēja būt viens no bronzas laikmeta melnās maģijas tēliem. Baismīgs brīdis. Zirga Tempļa sargs ir prom, un templis izpostīts. Nesaprotu, kāpēc? Mednieks atkal ir bijis "Vilku gravā", ugunskura vieta vēl gluži svaiga. Uzgāju arī kādas pēdas no neolīta laika šamaņa, reizē mednieka un mākslinieka, kurš atstāj uz kokiem un klintīm tos dīvainos okera sarkanos rakstus. Vinns-Džonss ļoti gribētu, lai es izpētu šos tautas varoņus, kas palikuši nezināmi un nekur neaprakstīti, bet man gribas atrast pirmtēlu.