Urskumugs manā prātā bija izveidojies skaidrāks nekā jebkad. Ir dažas iezīmes no Zarukroņa, bet šis ir daudz senatnīgāks, daudz lielāks. Apkāries ar zariem un lapām, pa virsu dzīvnieku ādām. Seja itin kā noziesta ar baltiem māliem, kas veido masku virs palielinātajiem vaibstiem, taču seju ir grūti skaidri saskatīt. Vai maska virs maskas? Matu vietā ir stīvi, gaisā izslējušies ķeburi; cauri šim ērkulim izlocīti mezglaini paērkšķu zari, kas piešķir viņam pavisam dīvainu izskatu. Domāju, ka viņš nēsā līdzi šķēpu ar platu akmens asmeni… neganta izskata ieroci, bet to ir grūti saskatīt, tas allaž paliek ārpus redzes centra. Viņš ir tik vecs, šis pirmtēls, ka pamazām gaist no cilvēku apziņas. Viņu skāris ari zināms sajukums. Vēlāku kultūru virsslānis ar savu priekšstatu par to, kāds viņš būtu varējis izskatīties… Bronzas laikmeta iestarpinājumi, it sevišķi attiecībā uz ieročiem (arī kakla stīpas). Nojaušu, ka leģenda par Urskumugu bijusi pietiekami stipra, lai noturētos visu neolīta laiku un saglabātos līdz otrajam gadu tūkstotim pirms Kristus, varbūt pat ilgāk. Vinns-Džonss domā, ka Urskumugs varētu būt radies pat pirms neolīta."
Atturēdamies izteikties par dīvainajām, juceklīgajām rindkopām, kuras biju izlasījis, pašķīru dienasgrāmatas lapas un palasīju ierakstus dažādās citās vietās. Skaidri atcerējos to 1933. gada rudeni, kad tēvs piekrāva pamatīgu mugursomu un aizgāja mežā, steidzīgi attālinādamies no mātes histēriskajiem kliedzieniem; blakām gāja viņa draugs, zinātnieks (neliela auguma cilvēks ar skābu seju, kurš neatzina nevienu citu kā vienīgi manu tēvu un, ieradies pie mums, istabā allaž jutās itin kā neveikli). Māte atlikušo dienas daļu nerunāja ne vārda, tikai sēdēja savā guļamistabā un palaikam raudāja. Mēs ar Kristiānu bijām tā uztraukušies viņas dēļ, ka vēlāk pēcpusdienā iegājām mežā tik dziļi, cik vien uzdrīkstējāmies, un saucām tēvu atpakaļ, līdz mūs galīgi pārbiedēja drūmais klusums un spalgie, piepešie trokšņi, kas palaikam to pārtrauca. Tēvs atgriezās pēc vairākām nedēļām, izspūris un dvakojošs kā mežonis. Dienasgrāmatas ieraksts pāris dienu vēlāk bija īss un rūgts neveiksmes apliecinājums. Nekas nebija noticis. Manu uzmanību piesaistīja atsevišķa, visai nesakarīga rindkopa.
"Mitoģenētiskais process ir ne tikai sarežģīts, tas ir ari negribīgs. Esmu pārāk vecs! Ierīce palīdz, bet esmu pārliecināts, ka jaunāka psihe ar to tiktu galā bez ārējas palīdzības. Šī doma ir briesmīga! Turklāt manā prātā nevalda miers, un, kā paskaidroja Vinns-Džonss, ļoti iespējams, ka mani cilvēciskie apsvērumi un manas raizes veido iedarbīgu barjeru starp abām mitopoētiskajām enerģijas plūsmām manā smadzeņu garozā: no labās puses veidols, no kreisās realitāte. Manis paša dzīvības spēks nespēj pietiekami bagātināt pirmsmitago zonu, lai notiktu tās mijiedarbība ar ozolu virpuli.
Es baidos arī, ka tik liels dabiskais meža dzīvības zudums atstāj iespaidu uz pāreju joslām. Kuiļi tur noteikti ir, par to es nešaubos. Bet varbūt to skaits ir kritisks. Pēc mana aprēķina, spirālveida virpulī, kuru norobežo ošu ielaušanās ozolu aplī, to diez vai ir vairāk par četrdesmit. Briežu ir maz, arī vilku maz; tiesa, galvenie dzīvnieki zaķi gan mežmalā sastopami bieži jo bieži. Bet varbūt tāpēc, ka trūkst tik daudz no toreizējās dzīvības, ir pazudis līdzsvars. Un tomēr šo mežu pirmatnējās eksistences laikā dzīvība taču ari mainījās. Trīspadsmitā gadsimta sākumā augu valstī daudz kas bija svešs ley matrix vietās, kur joprojām veidojās mitago. Mitoloģisko cilvēku veidoli mainās, pielāgojas, un visvieglāk rodas vēlāko laiku formas.
Huds ir atgriezies kā visi, kas slēpjas mežā, un ar viņu ir klapatas; vairākas reizes viņš ir iegājis starpjoslā ap izcirtumu pie stāvā kalna nogāzes. Viņš šāva uz mani, un tas ir pamats nopietnām bažām! Bet es nevaru pietiekami bagātināt ozolu virpuli ar Urskumuga pirmsmitago. Kur ir atbilde? Vai jāmēģina iekļūt dziļāk, atrast savvaļas mežus? Varbūt atmiņa ir aizgājusi pārāk tālu, pārāk dziļi klusajās smadzeņu zonās un nespēj vairs skart kokus."
Kristiāns redzēja, kā es raucu pieri, lasīdams šo vārdu un tēlu jucekli. Huds? Robins Huds? Un kāds šis pats
Huds mežā šauj uz manu tēvu? Aplaidu skatienu kabinetam un ieraudzīju bultu ar dzelzs uzgali garajā, šaurajā stikla ietvarā, kas bija novietots virs meža tauriņu kolekcijas. Kristiāns šķīra dienasgrāmatas lapas, kuras es biju klusēdams lasījis jau gandrīz stundu. Viņš bija apmeties uz rakstāmgalda malas; es sēdēju tēva krēslā.
- Ko tas viss nozīmē, Kris? Izklausās tā, it kā viņš patiešām būtu mēģinājis atdzīvināt grāmatu varoņus, radīt to kopijas.
- Tās nav kopijas, Stīv. Tie ir īsti. Tepat. Izlasi šo pēdējo gabalu, un pēc tam es tev mēģināšu to pārstāstīt ikdienas valodā.
Tas bija agrāks ieraksts; gads nebija atzīmēts, tikai diena un mēnesis, tomēr skaidri varēja saprast, ka tas tapis vairākus gadus pirms 1933. gada ieraksta.
"Es šos konkrētos laikus saucu par "kultūras starpslāņiem" ; tie veido zonas, kuras, protams, ir ierobežotas telpā attiecīgās zemes ietvaru dēļ, bet kuras ir ierobežotas ari laikā pāris gados vai varbūt gadu desmitos, un tas ir laiks, kad abu kultūru iekaroto un iekarotāju kultūras attiecības ir ļoti saasinātas. Mitago tēli izaug no naida un baiļu spēka un veidojas dabiskajā meža vidē, no kuras tie var iziet kā Arturs jeb Artoriusa veidols, lācim līdzīgais vīrs ar suģestējošām vadoņa spējām, vai ari palikt dabiskajā ainavā, veidojot apslēptu cerību fokusu: Robiņa Huda veidols, varbūt Herivods un, protams, tā varoņa veidols, ko es saucu par Zarukroni un kas daudzās Anglijas malās pretojies romiešiem. Man liekas, ka tieši abu tautu sapludinātās emocijas ir tās, kas rada mitago, taču izveidotais tēls nepārprotami nostājas tās kultūras pusē, kuras saknes ir senāk ieaugušas vietā, ko, pēc manām domām, varētu uzskatīt par ley matrix veidu; tādējādi izveidojas Arturs, kurš palīdz britiem cīnīties pret sakšiem, bet vēlāk izveidojas Huds, kurš palīdz sakšiem cīnīties pret normāņu iekarotājiem."
Purinādams galvu, es atrāvos no grāmatas. Mulsinoši, neizprotami izteikumi. Kristiāns pasmīnēdams paņēma piezīmju kladi un pasvārstīja to rokās. Te ir veseli gadi no viņa dzīves, Stlv, bet šie sīkie pieraksti noteikti nav viss, kas tur bijis. Viņš neko neraksta vairākus gadus un tad kādu mēnesi raksta katru dienu no vietas. Turklāt viņš ir izrāvis un nobēdzinājis vairākas lapas. To teikdams, brālis mazliet sarauca pieri.
- Man derētu kaut ko iedzert, vai. Un vēl derētu daži paskaidrojumi.
Mēs izgājām no kabineta, un Kristiāns nesa dienasgrāmatu sev līdzi. Kad gājām garām iestiklotajai bultai, es ciešāk paskatījos uz to. Vai viņš apgalvo, ka to uz viņu izšāvis īstais Robins Huds? Un tas pats arī nogalināja Gvivenetu?
- Viss atkarīgs no tā, ko tu sauc par īstu, Kristiāns domīgi atbildēja. Huds ieradās šajā ozolu mežā un varbūt joprojām ir tur… Vismaz es domāju, ka ir. Kā tu acīmredzot esi sapratis, viņš tur bija pirms četriem mēnešiem, kad nošāva Gvivenetu. Bet bijuši ir daudzi Robiņi Hudi, un visi tie ir tikpat īsti, cik neīsti; tos radījuši sakšu zemnieki tajos laikos, kad viņus apspieda normaņu iekarotāji.
- Es to nepavisam nesaprotu, Kris… Un ko nozīmē "ley matrix"? Kas tas ir ozolu virpulis? Vai tam ir kāda īsta nozīme?