Džordžija Binga
Mollija Mūna aptur pasauli
.
PIRMĀ NODAĻA
Deivīna Natela sēdēja šofera vadītā limuzīna aizmugures sēdeklī un lasīja pati par sevi kādā slavenībām veltītā žurnālā. No lappuses smaidīja pretī viņas apaļīgā seja, ko ieskāva plakāti no visām tām filmām un izrādēm, kurās viņa jau bija paguvusi tēlot galveno lomu.
"Mazā zvaigzne Deivīna Natela," meitene lasīja, "ir atgriezusies Brodvejā slavenajā izrādē "Zvaigznes uz Marsa". Pēc tam kad pārsteidzošā jaunpienācēja Mollija Mūna atteicās no lomas un atstāja Ņujorku, bija pats par sevi saprotams, ka pirmajā plānā izvirzās Natelas jaunkundze."
Deivīna iekšēji trakoja. Viņa nevarēja ciest, ka Mollijas Mūnas un viņas vārds ir pieminēts vienā teikumā.
Apturi pie saldējuma kafejnīcas Medisonā! meitene strupi izmeta šoferim.
Tas pamāja un izlauzās cauri četrām Ņujorkas trokšņainās satiksmes joslām.
Deivīna jutās īpaši nervoza. Viņai bija vajadzīgs liels, salds saldējums. Diena Brodvejas teātrī, kur viņa mēģināja jaunu dziesmu Zvaigznēm uz Marsa, nebija izdevusies. Sākās jau ar to, ka Deivīnai sāpēja kakls un viņa nevarēja izdziedāt augstos toņus. Un tad vēl tas šausmīgais starpgadījums, kas mazo aktrisi pilnīgi bija satracinājis.
Deivīna ar nagu dusmīgi paskrāpēja krēmkrāsas ādas polsterējumu. Vecāki meitenei nebija vajadzīgi pārāk bieži, bet šovakar viņa nezin kāpēc pēkšņi priecājās, ka tie ir mājās.
Kā gan tas dīvainais uzņēmējs nelūgts bija ielauzies ģērbtuvē? Viņai nebija ne jausmas, kā tas ticis garām apsardzei. Un kāds gan nekauņa vīrišķis bija, iedomādamies, ka Deivīna varētu vēlēties reklamēt viņa nejēdzīgo Modes nama apģērbu sēriju! Vai tad tas nezināja, ka jārunā ar aktrises aģentu? Un cik necienīgā veidā viņa bija atstājusi teātri! Deivīna bija drudžaini izskrējusi no ēkas un iemetusies gaidošajā limuzīnā, pat neuzlikusi kosmētiku, lai pienācīgi atgrieztos mājās.
Šis pretīgais Sella kungs bija uzdzinis Deivīnai drebuļus, un viņa nespēja izdzēst to no prāta. Šķita, ka vīrieša skatiens ir iespiedies dziļi Deivīnā apmēram tā, kā, pārāk ilgi lūkojoties saulē, cilvēkam redzes nervos tiek iededzināts debess spīdekļa attēls. Ik reizi, aizverot acis, meitene atkal redzēja, kā viņā blenž divi traka izskata acu āboli. Deivīna atcerējās vīrieša spēku, kad tas bija sagrābis viņu aiz rokas un piespiedis palūkoties acīs. Uz mirkli meitene tā arī bija darījusi. Tad viņa bija izrāvusies un metusies bēgt.
Deivīna centās nomierināties, apjūsmojot fotogrāfiju žurnālā. Cik spožas un smaidošas izskatījās viņas zilās acis! Tās bija patiešām skaistas nepavisam ne tādas kā cits acu pāris, ko Deivīna lieliski atcerējās. Tuvu viena pie otras novietotās Mollijas Mūnas tumšzaļās acis. Bet kāpēc gan šis vārds lika Deivīnai skaudībā griezt zobus? Mollija Mūna bija tikai vienkārša, trulacaina, strupdegunaina, noplukuši, kaulaina niecība. Deivīna nesaprata, ko gan visi tajā saskatījuši. Viņa zināja tikai to, ka Mollija Mūna nozagusi viņai lomu, nopelnījusi tūkstošiem dolāru, kuri pienācās Deivīnai, un sagrozījusi visiem galvu. Kaut arī Mollija Mūna bija aizlidojusi, ļaudis par viņu joprojām runāja kā par divdesmit pirmā gadsimta zvaigzni, bet šis tituls pēc taisnības pienācās Deivīnai.
Auto apstājās pie viņas iemīļotākās saldējuma kafejnīcas Medisona avēnijā. Deivīna aizpogāja melno ūdeļādas kažoku un uzvilka tam pieskaņotos cimdus. Viņa izgāja ārā aukstajā vakarā un augstprātīgi pamāja šoferim. Mājup viņa dosies kājām. Izbaudot augsto papēžu klaudzoņu uz ietves, meitene ieslīdēja kafejnīcā.
Iegājusi iekšā, Deivīna pasūtīja šīs kafejnīcas speciālo piedāvājumu. Tas bija saldējums, kura nosaukums bija Pirmdien-otrdien-trešdien-ceturtdien-piektdien-sestdien-svētdiena[1]. Cieši apņēmusies padzīt no prāta visas domas par Molliju Mūnu, viņa izvilka apzeltītu pildspalvu un uz papīra salvetes sāka izmēģināt savu parakstu. Vai vajadzētu saglabāt ķeburaino rokrakstu vai mainīt stilu?
Kad tika atnests milzīga apmēra saldējums, viņa apēda to visu.
Pēc divdesmit minūtēm Deivīna devās mājās un jutās slikti. Viņa saprata, ka vēss marta vakars nudien nav labākais laiks, lai ēstu lielu, aukstu saldējumu.
Meitene domāja ko gan lai sadara, kad atgriezīsies mājās. Viņai nebija draugu, kam piezvanīt. Doma par draugiem Deivīnai likās apšaubāma. Viņai nepatika ne pieņēmums, ka būtu jādalās ar savām mantām, ne arī tas, ka viņai kāds varētu iebilst.
Tālumā virs ielas kā tornis slējās lielā daudzdzīvokļu māja. Cik savādi, nodomāja Deivīna, parasti tās fasādi apgaismo zaļas spuldzes. Vai tās sabojājušās? Ēka tiešām izskatījās pamesta viscaur tumsā. Viņa sūdzēsies, tiklīdz sastaps šveicaru. Meitene to jau redzēja tas stāvēja pie ieejas durvīm ar apgaismotu taksometra izsaukšanas zizli rokā.
Viņa šķērsoja plato avēniju. Dzīvojamā nama ieeja atradās tikai simt metru attālu bet tagad tie bija simt tumši metri, apgaismoti tikai vienā vietā, kur ielas laterna meta uz ietves ovālu oranžas gaismas plankumu. Deivīna devās tajā virzienā. Viņai patika atrasties spožā apgaismojumā.
Uz ietves zem laternas mētājās kaut kas balts un taisnstūrains atkritumi, kā iedomājās Deivīna, vēl viens iemesls sūdzēties. Tomēr tuvojoties meitene redzēja, ka baltais taisnstūris nav nekāds atkritums. Tā bija aploksne. Un, piegājusi vēl tuvāk, viņa pamanīja kaut ko ļoti savādu. Uz aploksnes bija viņas vārds.
Vēl viena pielūdzēja vēstule ar prieku nodomāja Deivīna.
Viņa novilka pirkstaini, paņēma aploksni un izvilka vēstuli. Tajā bija rakstīts:
Dārgā Deivīna,
man ļoti žēl, bet tu zini par daudz.
Pēkšņi smaga roka sagrāba Deivīnas delmu. Palūkojusies augšup, viņa ieraudzīja pazīstamu, ņirdzīgi smīnošu seju. Deivīna bailēs pārakmeņojās. Ķermeni pārņēma stindzinošs aukstums. Pēkšņi likās, ka ausis vairs nedarbojas. Viņa vairs nedzirdēja Ņujorkas skaņas. Bija tā, it kā vairs neeksistētu taksometri un satiksme, sirēnas un taures. Deivīna dzirdēja vienīgi savu balsi kliedzienus, kad viņu vilka uz blakus novietotu mašīnu. Meitene raidīja lūdzošus skatienus uz netālu stāvošo uniformā tērpto šveicaru, kas bija pacēlis apgaismoto zizli. Viņa atkal iekliedzās:
Palīgā! Palīgā!
Taču šveicars nereaģēja. Viņš nekustīgi stāvēja un lūkojās pretējā virzienā. Izmisīgi spārdoties un pretojoties, Deivīna juta, ka viņu iegrūž rolsroisā tik rupji, kā suņu ķērāju furgonā varētu iegrūst klaiņojošu suni. Viņu veda prom naktī.
OTRĀ NODAĻA
Mollija Mūna aizlidināja milzīgu Kviešu medus pārslu paku uz priekšu pa lielveikala eju. Paka aplieca slaidu loku gaisā, un uz tās attēlotā kartona bite devās pirmajā un pēdējā lidojumā savā dzīvē, kraukšķot piezemēdamās iepirkumu ratiņos.
- Trāpīts! Divdesmit punkti manā labā, Mollija apmierināta noteica. No otras graudaugu produktu plaukta puses ratiņos ielija Žokļa atkāršanās košļājamo gumiju lietus.
- Kā gan Rūbija var patērēt tik daudz košļeņu? no ejas otrpus plauktam jautāja zēna balss. Viņai taču ir tikai pieci gadi.
- Viņa ar tām pielipina savus zīmējumus, atbildēja Mollija, stumjot metāla ratiņus uz stūri, kur atradās zivju konservi. Bet kā Rodžers var apēst tik daudz sardīņu? To gan es gribētu zināt. Un aukstas, tieši no bundžiņas. Pilnīgi riebjas. Ar sardīnēm taču nevar pielipināt zīmējumus.