- Pirms daudziem gadiem, bibliotekāre stāstīja, māte deva man padomu. Viņa teica: "Vienmēr maskējies labi, Lusij. Tad, ja būs nepieciešamas tavas spējas, tu varēsi rīkoties, neizraisot aizdomas." Pelēkā bibliotekāre Lusija Ļogana bija lieliska persona, aiz kuras slēpties.
- Ir daudz tādu kā es, kas strādā neievērojamās profesijās un tēlo nevarīgus cilvēkus, Lusija turpināja, bet neviens no viņiem nav tik piemērots šim uzdevumam kā tu. Tev, Mollij, ir pati labākā maska šim darbam. Tu vari izsekot Sellu, neradot ne mazākās aizdomas, jo tu, Mollij, esi bērns. Primo Sells nemūžam neturēs aizdomās bērnu.
Mollija jutās tā, it kā tikko būtu norijusi tableti, kam jāmaina viņas dzīve.
- Kad man jādodas ceļā? meitene jautāja.
septītā nodaļa
Laimīgā kārtā pie Mollijas divriteņa bija starmetis, jo Lusijas māju viņa pameta jau pēc tumsas iestāšanās. Meitene nostiprināja uz aizmugures bagāžnieka Lusijas iedoto mapi un slinki minās cauri Braiersvilai un pēc tam augšup kalnā ārā no pilsētiņas.
Viņa jutās piekrāpta. Viņa bija ieradusies Lusijas mājā, tiešām vēloties klausīties stāstus par hipnozi. Tā vietā pēcpusdienu bija nolaupījis Primo Sells. Mollijai viņš nepatika jau tagad.
Tas, ko viņa bija uzzinājusi, šķita mazliet nereāls. Tas bija apmēram tā, it kā kāds būtu ieguvis neapgāžamus pierādījumus tam, ka visi putni patiesībā ir citplanētieši, kas šeit ieradušies, lai pārņemtu varu pasaulē. Šādas informācijas patiesums taču šķistu apšaubāms, kaut ari fakti būtu acu priekšā. Tieši tādas bija Mollijas izjūtas attiecībā uz Primo Sellu. Tomēr Mollija jau nu vislabāk zināja, cik vadāmi var izrādīties cilvēki. Dziļi dvēselē viņa juta, ka Lusijas teiktais ir patiesība.
Mollija nemaz nesāka domāt par to, kas varētu notikt, ja Primo Sells pieķertu viņu to izspiegojam. Ja viņš tiešām bija nolaupījis Deivīnu un atbrīvojies no citiem cilvēkiem, tad viņš bija traks īsts vājprātis un tiešām bīstams. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu ātra automašīna ar dažādām ietaisēm. Bet viņai bija tikai vecs, sagrabējis velosipēds.
Tomēr bija divas lietas, kas sajūsmināja Molliju. Lusija bija devusi viņai jaunu atļauju hipnotizēt un Mollijai bija jādodas uz Losandželosu.
Atgriezušies Laimes namā, Gerijs un Džemma tīrīja Gerija peļu būri. Viņiem pagadījās savāds atklājums.
Gerija desmit peles skraidīja pa kartona kasti un izskatījās apjukušas.
- Kad tu to pēdējo reizi darīji? jautāja Džemma, saraukusi seju no smakas.
- Kopš Ziemsvētkiem netīrākās vietas esmu sakopis četras reizes. Bet tās tur es neaiztieku, jo tās nekļūst netīras.
- Kāpēc tās nekļūst netīras?
- Tāpēc, ka peles tur guļ.
Džemma pasniedzās iekšā un izvilka salmus un lupatas. Gerijs pajauca papīru kaudzīti tīrajā stūri.
- Redzi, viņš teica, šie papīri izskatās gluži jauni tikai nedaudz apgrauzti malās.
Gerijs nometa tos uz grīdas.
- Uz tiem ir kaut kas rakstīts, teica Džemma, tos paceļot. Viņa salasīja sapluinītās lappuses. Te rakstīts "…pnozes grāma…". Nevaru salasīt, tur ir sagrauzts. Un šajā gabaliņā teikts: "Sena māksla, ko atklājis…" Kā tev šķiet, ko tas nozīmē?
- Nezinu, atbildēja Gerijs, izspiezdams ūdeni no sūkļa un slaucīdams būri. Kaut kas par senlaicīgu gleznošanu?
- Šī ir kopija, teica Džemma, uzmanīgi atdalot lappuses. Par… tā ir par hipnozi. Kur tu to ņēmi, Gerij? Vai tev ir vēl? Džemma ielūkojās būra aizmugurē.
- Var jau būt, bet varbūt esmu tās izmetis. Kas ir hipnoze?
- Nu, tas ir tad, kad tu liec kādam citam kļūt sapņainam un pēc tam pavēli viņam visu ko darīt. Kur tu to ņēmi?
- Atkritumu tvertnē. Jau labi sen.
- Kurā tvertnē?
- Neatceros, vai nu Rūbijas, vai Rokija, jo viņi lieto visvairāk papīra… Rokijs vienmēr aizmet dziesmu vārdus, ko pats sacerējis. Es domāju, ka tā ir dziesma. Bet, Džemma, nelasi tagad, tu taču teici, ka palīdzēsi man tikt galā ar pelēm!
Džemma bija pārāk aizrāvusies, lai turpinātu darbošanos ar pelēm.
- Tas var būt svarīgi, viņa murmināja. Man jādodas augšā uz veļas žāvētavu, lai to izlasītu. Vari satikt mani tur.
Pēc divdesmit minūtēm Gerijs un Džemma, kājas sakrustojuši, tupēja uz dvieļu grēdām tumšajā veļas žāvētavā, notēmējuši sīka kabatas lukturīša šauro staru uz apdriskātu papīra kopiju kaudzi.
- Vai tu domā, ka mēs tiešām varētu to iemācīties? jautāja Gerijs.
- Mēs varam to izmēģināt ar tavām pelēm, atbildēja Džemma.
- Tagad? Man kabatā ir Viktors.
- Nē, mums tas sākumā labi jāiemācās. Žēl, ka te nav visu nodaļu. Gerij, šis ir milzīgs noslēpums. Saprati?
- Sapratu, atbildēja Gerijs, un viņi sasita kopā dūres, apliecinot norunu.
Kad Mollija atgriezās Laimes namā, viņai par visu vairāk gribējās aprunāties ar Rokiju. Viņa cerēja, ka draugs nav devies kādā no saviem ceļojumiem. Rokijs nebija atrodams televizora telpā, kur Trinklberijas kundze skatījās programmu par šūšanu. Beidzot viņa to atrada virtuvē ar Petulu klēpī, lasot avīzi. Blakus zēnam bija Nokmans, kas pētīja grāmatu par putnu dresēšanu.
- Psssst, Mollija no durvīm viņu brīdināja.
- Nu, nu, Rokijs saausījās, kopā ar Petulu iznācis gaitenī, kad Mollija sagrāba tā piedurkni un vilka viņu augšup pa kāpnēm. Kas noticis? No kurienes tev tā mape?
Mollija aizveda viņu līdz krēslam pie loga augšstāva gaiteņa galā un lika apsēsties. Tad viņa čukstus pastāstīja Rokijam visu, kas bija noticis pie Lusijas Ļoganas. Rokijs klausījās, šķobīdams seju grimasēs un cenzdamies sekot Mollijas nesakarīgajai runai. Tad viņa atvēra mapi un parādīja tam fotogrāfijas un Primo Sella apkārtnes kartes Losandželosā.
- Lusija domā, ka tas, ka esmu bērns, ir kā maskēšanās, Mollija nobeidza, jo Sellam nekad neienāks prātā, ka viņu varētu izsekot bērns.
Rokijs paraustīja plecus. Tas viss man šķiet kaut kāds vājprāts. Es tam neticu.
- Tu netici tāpēc, ka negribi doties man līdzi. Tieši tāpēc tu arī tam netici.
- Kurš teica, ka man arī jādodas turp? jautāja Rokijs jau skaļākā balsī.
- Būs labāk, ja nāksi, Mollija klusi, bet stingri teica. Tev man jāpalīdz, Rokij. Es šeit neesmu vienīgā, kura prot hipnotizēt.
- Bet es taču neesmu ne ceturto daļu tik labs kā tu, Mollij.
- Tad tu tici, ka tā ir patiesība?
- To es neesmu teicis.
- Nu, pat ja tu tam netici, tev taču patiktu izklaidēties Losandželosā, Mollija pārliecinoši turpināja.
-Bet…
- Kopš kura laika tad Rokijs Skārlets atsakās no ceļojuma uz saulaino Losandželosu? mudināja Mollija.
- Varu derēt, ka tur tevi nekad nemocīs astma.
- Bet…
- Rokij, nevar būt ne runas, ka es varētu turp doties viena pati, Mollija teica skaļāk, nekā būtu vēlējusies.
- Klausies, tur ir daudz siltāks nekā šeit, un tur ir pludmales. Mēs būsim prom tikai kādu mēnesi. Es to nevaru izdarīt bez tevis, Rokij. Lūdzu, brauc man līdzi!