Petula pēkšņi pieslējās sēdus un sāka strauji luncināt asti. Gaiteņa galā kāds bija.
Kaunīgi tuvojās Gerijs un Džemma. No veļas žāvētavas viņi bija dzirdējuši Mollijas un Rokija sarunas beigas un tagad, kaut arī kaunējās, ka pieķerti noklausoties, vai dega no ziņkāres.
- Kādas izklaides? Kādas pludmales? Kurp jūs dodaties? Mēs arī gribam, uzplijās Džemma.
-Jā, gaudās Gerijs. Jūs nedrīkstat mūs te atstāt. Pagājušo reizi, kad jūs mūs atstājāt, bija briesmīgi. Atceraties?
- Jūs nevarat doties līdzi, iesāka Mollija. Tad viņa aprāvās. Džemma un Gerijs nekad nebija baudījuši brīvdienas. Viņa iztēlojās tos pludmalē ar spainīšiem un lāpstiņām vai peldamies jūrā, vai ekskursiju autobusā kādā no Losandželosas kinostudijām, un viņas sirds atkusa. Bērniem tas noteikti patiktu, un viņa nespēja stāties tiem ceļā. Patiesībā varētu būt pat labāk, ja tie dotos līdzi.
- Vai zini, Rokij, ja ar mums būtu arī Trinklberijas kundze, lai viņus pieskatītu, mēs izskatītos pēc parastas ģimenītes brīvdienās. Un Nokmans arī varētu noderēt.
Īstenībā Mollija domāja, ka noderīga varētu būt Nokmana noziedzīgā pieredze. Viņam īpaši labi padevās atslēgu atmūķēšana. Mollija galvā saskaitīja kopā bāreņu nama naudu un to naudu, ko viņai bija apsolījusi Lusija. Tam viņa vēl pieskaitīja visu, ko, pēc Lusijas domām, viņi varētu iegūt bez maksas ar hipnozes palīdzību.
- Un kā tad ar pārējiem? jautāja Rokijs. Nākamnedēļ viņi atgriezīsies no kursiem.
- Mēs taču varētu palūgt Trinklberijas kundzes māsu, lai ļauj viņiem padzīvot fermā, ierosināja Mollija. Viņa vaicājoši palūkojās Rokijā, un tas pamāja.
- Man būs jāaprunājas ar Stratfīlda kungu, teica Mollija, domājot, kā gan būtu jāhipnotizē skolas direktors. Nu labi, Džemma, kad T. kundze būs beigusi skatīties savu programmu, es viņai pateikšu, ka uz Losandželosu mūs ir uzaicinājis Labdaris.
Rokijs pasmīnēja. Es atradīšu kādu jauku viesnīcu, kur mums apmesties, un Nokmans lai organizē lidmašīnas biļešu iegādi lai izlidotu tik drīz, cik vien iespējams.
- Vai tas nozīmē, ka mēs lidojam? jautāja Gerijs, vēl nebūdams pārliecināts par to, kas īsti nolemts.
- Nūja, ka nozīmē, atteica Rokijs.
- Ūūūūūūūūūūūū, iesaucās Gerijs, ūūūūūūūūūūū! Un, nezinādams, ko iesākt no sajūsmas, viņš sāka lēkāt kā kafiju sadzēries ķengurs. LA, LA, LA, LA, viņš auroja, skraidīdams šurp un turp pa gaiteni. Tad viņš uz brīdi apstājās.
- Kur ir LA? viņš jautāja.
- LA nozīmē Losandželosu, teica Rokijs. Tā ir Kalifornijā, Amerikā.
- Ā! Amerikā? Urā! Pēc tam Gerijs vairs nebija apturams. Viņš nolēkšoja lejup pa kāpnēm, apskrēja apkārt vestibilam, metās atkal augšup pa kāpnēm un atkal augšā, un atkal lejā, visu laiku kliegdams: Nebūs jāiet skolā! NEBŪS JĀIET SKOLĀ!
Džemma neskaitāmas reizes pateicās Mollijai un Rokijam un tad iedrāzās guļamtelpā, lai sapakotu mantas.
- Tas ir pareizais lēmums, sprieda Mollija, jo tad, ja mēs nepaņemtu viņus līdzi un ar mums tur atgadītos kaut kas ļauns, viņi nekad netiktu brīvdienās.
- Kas tad ar mums varētu notikt? jautāja Rokijs, saraucis uzacis.
- Varbūt tas pats, kas ar Deivīnu? Es nezinu. Bet tas Sella kungs ir varas apsēsts maniaks. Un izcils hipnotizētājs. Ak dievs, Rokij, kur gan mēs tagad lienam!
- Nepatikšanās, Rokijs lietišķi noteica.
-Jā, desmit tonnās nepatikšanu, piekrita Mollija.
astotā nodaļa
Nākamo triju dienu laikā Mollija bija lieciniece tam, kā Laimes namu pārpilda gaidāmā priekšnojautas.
Trinklberijas kundze bija tik sajūsmināta par brīvdienām, ka nometa priekšautu uz kamīna, lai nosvinētu šo notikumu. Viņu tik ļoti aizrāva doma par došanos uz Losandželosu un Holivudu, pasaules kino galvaspilsētu, kur dzīvo viņas dievinātās zvaigznes. Viņa loloja cerības sastapt kādu no tām.
Gerijs bija norūpējies par savām pelēm un pavadīja daudz laika, gatavojot tām pārnēsājamu ceļojuma kasti, bet Džemma stundām gulšņāja gultā un pārlasīja nokopētās Hipnozes grāmatas lappuses, kuras glabāja zem spilvena.
- Vai tu domā, ka jūra būs silta, Roldj? Gerijs vaicāja, kad viņi rakņājās bēniņos, lai atrastu kādus koferus.
- Silta? Tā būs vāroša. Mēs dodamies uz Losandželosu, Gerij. Tā atrodas Klusā okeāna piekrastē Amerikas rietumu krastā. Tur gandrīz nekad nelīst. Martā temperatūra var sasniegt trīsdesmit grādus. Tas ir lielāks karstums, nekā Braiersvilā var pieredzēt vasarā.
- Ja tas ir tuksnesis, kā tad cilvēki var tur dzīvot? Ko viņi dzer? Viņu tur nevar būt pārāk daudz, komentēja Gerijs, aplūkojot caurumu apšuvumā. Zini, tur noteikti dzīvo pele.
- Kalnos aiz pilsētas ir neskaitāmi aizsprosti, skaidroja Rokijs, un lielas ūdenskrātuves, no kurienes nāk ūdens. Nokmans stāstīja, ka Losandželosā dzīvo 8,5 miljoni cilvēku. Starp citu, visā pārējā Amerikas daļā dzīvo 270 miljoni.
- Es tikai gribu zināt, cik Amerikā ir peļu, teica Gerijs.
- Domāju, ka miljardiem. No izbalējušiem sarkaniem bērnu ratiņiem Rokijs izcēla noputējušu skārda kasti.
Kāpjot lejup ar kasti un trim veciem koferiem, viņi aizkavējās, jo izrādījās, ka ir ieslēgti. Nokmana kungs bija niekojies ar kombinācijām un visās slēdzenēs iestrādājis īpašu mehānismu, kā tās atslēgt.
Nokmans nebija gluži iepriecināts par to, ka jāatgriežas Amerikā. Tur viņš līdz nesenam laikam bija pavadījis visu dzīvi, un viņš negribēja atcerēties savu neveselīgo pagātni un tur pastrādātos noziegumus. Viņš uztraucās, ka varētu rasties kārdinājums atkal pastrādāt kādu nelietību, taču Trinklberijas kundze, kas palīdzēja viņam pāraugt, apgalvoja, ka tas nākšot viņam par labu. Tāpēc viņš rūpīgi konstruēja ceļojuma kasti saviem divdesmit papagaiļiem. Mollija bija viņam teikusi, ka Amerikas Labdaris ir parūpējies par lidojuma nokārtošanu visiem dzīvniekiem. Nokmans viņai automātiski ticēja. Viņš vienmēr cienīja Mollijas teikto, kaut gan viņam nebija īsti skaidrs, kāpēc. Viņš priecājās par to, ka varēs ņemt līdzi putnus, jo citādi viņš nebūtu ar mieru doties ceļā.
Ar hipnozes palīdzību bija jānokārto divas lietas. Viens uzdevums bija jāpaveic Rokijam, bet otrs Mollijai.
Rokija rūpe bija uzmeklēt viesnīcas numurus, kur viņiem apmesties. Viņu ceļojums uz Losandželosu bija iegadījies pašā rosīgākajā brīdī visā gadā. Pēc nedēļas bija
Akadēmijas balvu pasniegšana, kad labākie aktieri, aktrises, režisori, producenti un kinoļaudis par savu darbu tiks apbalvoti ar iekārotajām Oskara zelta statuetēm. Jau mēnešiem iepriekš bija aizņemts ikviens numurs visās viesnīcās.
- Man nepatīk to darīt, teica Rokijs, pacēlis klausuli.
- Mūsu dēļ daži cilvēki zaudēs savus viesnīcā pieteiktos numurus.
- Vai tik tu neuztraucies, ka esi aizmirsis hipnotizēšanu no attāluma? apvaicājās Mollija. Taču Rokijs pašūpoja galvu.
- Vai tev nešķiet, ka hipnotizēt ir tāpat, kā braukt ar velosipēdu? Ja tu to reiz esi iemācījies, to nav iespējams aizmirst. Molliju pārsteidza Rokija pašpārliecinātība, un lielu iespaidu atstāja tas, ka pēc desmit minūtēm viņš iznāca no televizora telpas ar ziņu, ka tagad viņiem viesnīcā Chateau Marmoset ir rezervēti divi atsevišķi namiņi un viens numurs.