- Man tikai bija vajadzīgs nedaudz laika, teica Rokijs.
- Kamēr vien viņi manī klausās, viņi manās rokās ir kā izkusis sviests.
Savukārt Mollija ļoti uztraucās par savu uzdevumu. Viņai bija jāapmeklē skolas direktors un tas jānohipnotizē, lai viņš atļautu visiem viņai pašai, Rokijam, Džemmai, Rodžeram un Gerijam neiet skolā un doties prom uz Losandželosu, bet pārējiem bāreņu nama bērniem padzīvot Trinklberijas kundzes māsas fermā. Molliju satrauca tas, ka viņa varētu būt zaudējusi hipnozes prasmi, it īpaši pēc tam, kad viņu bija pārņēmusi ledusaukstā saplūsmes izjūta, cenšoties hipnotizēt krūmu.
Uztraukumam nebija pamata, jo direktora kabinetā viņai nemaz nenācās sašaut Stratfilda kungu ar savām zaļajām acīm.
Mollija sāka ar skaidrojumu, ka ceļojums uz Kaliforniju ir izglītojošs. Viņa stāstīja, ka bērni ir mācījušies par zemestrīcēm un tuksnesi, par Amerikas parlamentu, ko sauc par Kongresu, tā ka ceļojums sniegs ļoti daudz jaunu zināšanu. Un turklāt, viņa piebilda, tā kā ceļojuma laiks sakrīt ar pavasara brīvdienām, bērni kavēs tikai ceturkšņa pēdējās nedēļas.
- Pārējie lūdza, lai viņiem ļauj uzturēties cūku fermā, kur viņi daudz uzzinās par cūkām… zināt cūkām, cūku ēdienu, mēslojumu un… ē… lauksaimniecību. Tas ari būs ļoti izglītojoši.
Stratfīlda kungam šī doma likās spīdoša, jo viņš teica: Man ļoti patīk, ka tu, Mollij, atnāci pie manis lūgt atļauju. Man patīk bērni ar iniciatīvu. Piemēram, labam golfa spēlētājam piemīt iniciatīva. Ja gribi, lai bumbiņa kustētos konkrētā virzienā, tev jāiemācās, kā tā jāsit. Tu taču negaidīsi, lai kāds cits to sistu tavā vietā, vai piekriti?
- Jā, ser.
-Ja tu jautātu man, ko darīt, tad es teiktu fermeriem būtu jāatdod sava zeme golfa laukumu ierīkošanai. Vai tev tā nešķiet?
Mollija neatbildēja.
-Tad jūs visi dodaties uz Losandželosu un fermām. Nu, ceru, ka tas būs ļoti izglītojoši, un, ja ir tāda iespēja, uzspēlējiet nedaudz golfu manā vietā, labi?
- Paldies, ser! Jā, ser.
Šajā brīdī iezvanījās direktora telefons, un, pacēlis klausuli, Stratfīlda kungs ar mājienu deva Mollijai zīmi, ka viņa drīkst iet.
Mollija nespēja tam noticēt. Viņa tiešām bez hipnozes palīdzības bija pārliecinājusi direktoru ļaut visiem atstāt skolu ja nu vienīgi pašai viņas klātbūtnei piemita kādas mesmerizējošas* spējas. Mollija īsti nezināja, kā bija izdevies tik viegli pierunāt Stratfilda kungu, bet, būdama ļoti apmierināta ar sevi, viņa atgriezās klasē.
Tā nu beidzot pēc dažām dienām tika piekrauts mazais minibusiņš, un tajā vietas ieņēma trīsdesmit astoņi pasažieri (pieci bērni, divi pieaugušie, divdesmit papagaiļi, desmit peles un viens mopsis). Pat Rodžers ar prieku devās līdzi, lai, kā zēns teica, tiktu prom no balsīm, kuras viņu vajā.
Brīdī, kad viņi ieradās lidostā, Trinklberijas kundze krita panikā. Viņa nekad nebija lidojusi ar lidmašīnu un šķita pārbijusies līdz nāvei. Nokmana kungs turēja viņas roku un stāstīja, ka ik gadu par upuri ēzeļu spērieniem krīt vairāk cilvēku nekā lidmašīnu katastrofas. Mollija aizveda savu mazo grupiņu līdz reģistrācijas galdam, un drīz vien jau visa bagāža bija nodota.
Gerijam un Nokmana kungam bija stingri pieteikts, ka nekādā gadījumā nedrīkst pat pieminēt, ka lidmašīnā ir viņu dzīvnieki, jo pretējā gadījumā Labdara sarunātais vairs nebūs spēkā. Abi apsolījās nebilst ne vārda. Tagad peles un papagaiļi divās kastēs ar gaisa caurumiem atradās Mollijas ratiņos blakus Petulas ceļojumu grozam. Visi pārējie pēc pasu pārbaudes cauri lidostas rentgena aparātiem iegāja beznodokļu veikalu zālēs.
Mollija juta nelabumu. Viņa vēlējās, kaut būtu izmēģinājusi savas hipnotizētājas spējas uz Stratfilda kungu. Jo tieši tagad savu kravu dabūt cauri drošības pārbaudei un rentgena aparātiem viņa varēs vienīgi tādā gadījumā, ja hipnotizēšanas spējas darbosies tikpat labi kā vienmēr.
Viens no rentgenstaru aparātu apkalpotājiem ar mājienu lika viņai iet uz priekšu. Petula savā ceļojumu grozā visu laiku grozījās, cenšoties iekārtoties ērtāk. Mollija
* mesmerisms hipnotisms norija siekalas un stūma ratiņus lidostas darbinieka virzienā.
Tuvojoties viņa koncentrējās, lai panāktu saplūsmes izjūtu, un noveda acis līdz augstākajam hipnozes stāvoklim. Mollijai vairs nebija vajadzīgs lietot veco hipnozes paņēmienu ar svārstu vai rāmu runāšanu iemidzinošā un transā novedošā balsī. Viņa lika lietā savu īpašo talantu, kam bija nepieciešamas tikai dažas sekundes. Šim paņēmienam tagad bija jāiedarbojas. Tur bija divi lidostas darbinieki, no kuriem viens vēroja rentgena aparāta ekrānu, bet otrs gaidīja, lai pārmeklētu pasažierus, vai viņiem nav paslēptu ieroču. Viņai tikai vajadzēja paskatīties uz abiem uzreiz, lai tie mirklī kļūtu pilnīgi paklausīgi.
Patiesībā Mollija bija tik cieši apņēmusies, ka hipnozei ir jāiedarbojas, ka bija nepareizi aprēķinājusi skatiena spēku. Kad meitene uzlūkoja drošības darbiniekus, satriecošais skatiens, ar kuru viņa tos apveltīja, bija tāds, ar kādu varētu hipnotizēt pāris ziloņu. Pie rentgena aparāta sēdošais vīrs saspringa, kā strāvas triecienu saņēmis, bet pārmeklētājs pēkšņi izjuta milzīgu atslābumu un sāka skaļi dūkt kādu melodiju.
- Apklusti! Mollija noelsās. Viņa nervozi palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, vai neviens viņu nevēro. Tā kā neviens neskatījās, meitene dažas sekundes patīksminājās par silto saplūsmes izjūtu, ar prieku atkal izbaudot, kā tā piepilda viņu no matu galiņiem līdz papēžiem.
- Nu tā, jūs abi, viņa klusi teica, jūs izlaidīsiet mani cauri, nepārbaudot manu bagāžu. Kad būšu izgājusi cauri, jums liksies, ka esat pārbaudījuši manas somas un viss ir kārtībā. Pēc tam jūs pamodīsieties. Vai viss skaidrs?
Abi darbinieki pamāja. Spriedzes brīdis bija pāri. Mollija devās tālāk uz veikalu zonu. Viņa pie sevis noirgojās un gāja uz elektronikas veikalu. Viņai vajadzēja miniatūru fotoaparātu un daudz filmiņu.
Petula savā grozā saoda lidostas smaržas un brīnījās, kurp gan Mollija viņu ved šoreiz. Papagaiļi no savas tumšās kastes ieklausījās lidostas pasažieru zāles zvanos un dūkoņā, domādami, ka tās ir savādu putnu balsis. Peles centās gulēt savā midzenī, bet viņām tas nācās grūti, jo kāds milzis tālumā visu laiku kaut ko vēstīja.
"Visi pasažieri uz Losandželosu, lūdzu, ejiet uz trešo iekāpšanas vietu!"
Šis lidojums nebūt nelīdzinājās Mollijas lidojumam uz Ņujorku vienatnē. Šis bija haotisks un trokšņains. Kad lielā lidmašīna pacēlās, Trinklberijas kundze sāka skaļi skaitīt lūgšanas, ko ar pārtraukumiem turpināja visu lidojuma laiku.
Atlantijas okeāna vidū Gerijam pazuda pele. Gerija mīļākā pele Viktors izmuka un devās uz lidmašīnas tualetēm, kur tika ieslēgts kopā ar garmatainu tūristi. Kad viņa izbrāzās no kabīnes, skaļi kliedzot, ka redzējusi vāveri, Viktors klusiņām aizlavījās atpakaļ uz Gerija sēdekli.
- Kundze, nav iespējams, ka uz borta varētu nokļūt vāvere, stjuarte mierināja tūristi. Šis ir ilgs lidojums. Varbūt jums vajadzētu iemalkot ūdeni un izmēģināt mūsu ieteiktos vingrinājumus.
Citā reizē Mollija būtu gribējusi, lai šis lidojums, kurā Trinklberijas kundze ir tik satraukta, ātrāk beigtos, bet tagad viņa vēlējās, kaut tas turpinātos mūžīgi, jo tad viņai nevajadzētu izsekot bīstamo Primo Sellu.
Viņa to pateica Rokijam.
- Jā, tu esi nobijusies, viņš atbildēja. Bet padomā, cik pārbiedēta ir Deivīna, lai kur viņa arī atrastos. Ja viņa ir dzīva un Sells ir viņu nolaupījis, tad viņai esi vajadzīga tu, lai viņu izglābtu.