Viņa arī ir vienīgais iemesls, kāpēc es dodos turp, teica Mollija. Es neriskētu ar savu dzīvību tikai tāpēc, lai pārbaudītu tās zvaigznes. Lai nu kā, es uzskatu, ka esmu Deivīnai parādā. Es taču pirms Ziemsvētkiem nospēru viņas lomu Zvaigznēs uz Marsa.
Mollija paliecās uz priekšu, lai iebāztu Petulas grozā desas šķēlīti. Petula lidmašīnās mēdza uzvesties ļoti labi.
Pēc vienpadsmit stundām lidmašīna izlaida šasijas virs Losandželosas spožajām ugunīm. Mollija lūkojās ārā uz milzīgo pilsētu apakšā. Šķita, ka tā plešas simtiem jūdžu tālumā visos virzienos. Viņa nevarēja vien beigt prātot, kur gan tagad starp šiem miljoniem ēku atrodas Primo Sells.
Tad riepas skāra skrejceļa segumu un viņi bija droši piezemējušies. Visi pagrieza pulksteņus par astoņām stundām atpakaļ. Bija septiņi vakarā.
Drīz visi pusaizmiguši stāvēja bagāžas zālē, gaidot savus koferus. Vienīgie, kam vēl bija palikusi kaut kāda enerģija, bija Gerijs un Džemma, kuri uz bagāžas karuseļa vizināja Gerija rotaļu supervaroņus.
Mollija vēroja nelielu, sarkanu koferīti riņķojam pa transportiera lenti. Lai ari cik pārguruši viņa bija, meitene ļāva skatienam nolaisties uz tā, uzsūcot tā raupjo virsmu un apsūbējušās sprādzes. Kādu bridi lidosta šķita ļoti tālu prom, un bija tā, it kā viņa un koferītis būtu vienīgie, kas pastāv zem lidostas jumta. Pēc mirkļa Mollija sajuta, ka koferītis atrodas viņas prāta iekšpusē. Tā bija savāda izjūta, bet ne gluži jauna. Tā atgādināja Mollijai to izjūtu, kāda viņu pārņēma, hipnotizējot kādu cilvēku. Slīdoša izjūta, kāda rodas tieši pirms tam, kad hipnotizējamais nokļūst transā, kad viņa jūt tā personības spēku vājināmies un cilvēks sāk piederēt viņai. ŠI izjūta bija mesmerisma daļa. Mollija nodomāja, cik savādi ir to izjust ar koferi, un tad, kamēr viņa miegaini blenza, pa viņas ķermeni sāka izplatīties pazīstamā siltā saplūsmes izjūta. Taču jau pēc mirkļa tā kļuva ledusauksta. Tas bija tieši tāpat kā ar krūmos izcirpto suni. Mollija pārsteigta novērsa uzmanību no kofera.
Tas bija ļoti dīvaini. Acīmredzot tam bija kāds sakars ar priekšmetu uzlūkošanu. Mollija domāja, kas notiktu, ja viņa turpinātu izjust ledusauksto sajūtu. Kas varētu notikt? Vai viņa atklātu, ka ir hipnotizējusi priekšmetu, kuru uzlūko? Tas bija smieklīgi. Kā gan varētu hipnotizēt koferi? Viņa nolēma, ka nākamreiz eksperimentēs un palūkosies, par ko pārvēršas aukstā saplūsmes izjūta.
Visi paņēma savas somas un koferus un stiepa tos uz bagāžas ratiņiem. Apdulluši un pārguruši viņi devās uz taksometru stāvvietu. Neviens nepamanīja kādu bagāžas nesēju tuvojamies Mollijai.
Ei, piedodiet, viņš teica, sejā starojot atklājuma priekam, bet vai jūs neesat tas skuķis un tas čalis no tā klipa Pieskati bērnus, kas dzīvo ap mums?
d evita nodaļa
Mollija bija satriekta. Viņai nekad nebija ienācis prātā, ka hipnotiskais labdarības televīzijas klips, ko viņi bija ierakstījuši Ņujorkā pirms Ziemsvētkiem, varētu būt redzēts Losandželosā. Cik gan vēl cilvēku lidostā bija viņu atpazinuši?
- Mm, jā… jā, tie bijām mēs, viņa negribīgi atbildēja.
- Lielisks darbs, teica smaidošais nesējs. Ļaujiet man jums palīdzēt!
Viņš paņēma Mollijas ratiņus un aizveda tos tieši uz taksometru rindas priekšgalu. Tur viņš iekrāva somas gaidošā minibusiņā un pamāja viņiem atvadas.
- Re, kā nu ir ar Lusijas teikto, ka mūs neturēs aizdomās, jo esam bērni, sūdzējās Rokijs, kad viņi atslīga sēdekļos. Prirao Sells droši vien arī ir redzējis to klipu un kopš tā brīža meklē divus bērnus ar hipnotizētāju spējām.
Molliju šis starpgadījums bija pārāk satriecis, lai viņa vēl ko teiktu.
- Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš to nav redzējis, Rokijs centās viņu iedrošināt.
Drīz vien taksometra busiņš izbrauca no betona kolonnu apakšas un devās Losandželosas pilsētas virzienā. Mollija sēdēja priekšpusē ar Petulu uz ceļiem, vēlēdamās, kaut viņi nebūtu te ieradušies. Viņa mēģināja vērot apkārtni, lai novirzītu domas no Primo Sella. Taču tas nebija iespējams. Kad busiņš bija atstājis lidostu, pabraucot garām autostāvvietām, stiepļu žogiem un angāriem, kuros gulēja lielas lidmašīnas, un nelielām fabriciņām, kur gatavoja lidostas ēdienus, viņi izbrauca uz ceļa, kura malās bija milzīgu reklāmas dēļu rindas. Abās pusēs reklāmas rādīja Šņikt šņākt nažus, barojošo Flotes meitenes zupu un Sumpšusa tualetes papīru, kur bija attēlots bokseris Karalis Alnis cīnāmies ar milzīgu papīra rulli. Vēl viena reklāma, kas nemitīgi atkārtojās, attēloja politiķi kovboja cepurē. Zemāk pār viņa sarkanzilbalto žaketi trekniem burtiem bija rakstīts: "Novembrī Gandolli par prezidentu." Vismaz, nodomāja Mollija, nav neviena plakāta, kas aicinātu balsot par Sellu.
Busiņš izgriezās uz šosejas. Visas automašīnas šķita milzīgas, kravas auto bija divreiz lielāki par tiem, ko varēja redzēt mājās, un bija četras, nevis trīs braukšanas joslas. Tālumā stiepās brūni, krūmiem apauguši pauguri, uz kuriem slējās naftas ieguves sūkņi, katrs apmēram nelielas mājas lielumā. Tie izskatījās kā dīvaini putni uz metāla kājām, un to knābjiem līdzīgās smailes šūpojoties likās knābājam zemi.
Lūkojoties uz knābājošajiem naftas sūkņiem, Mollija nespēja atturēties no domas, ka Primo Sells varbūt jau izsūtījis pa valsti algotus slepkavas, kam jāatrod divi bērni, kuri ierakstījuši hipnotisko klipu. Iespējams, ka viņš grib tos novākt tāpat, kā varbūt novācis Deivīnu Natelu. Lielie, bezsirdīgie dzelzs putni lika viņas drosmei ļodzīties.
Drīz ceļa malā izauga sākumā mazas, pēc tam jau lielākas dzīvojamās mājas. Tad viņi brauca pa garu ielu, pilnu ar lietotu automašīnu veikaliem un bāriem, un tad pa citu, kur bija apģērbu veikali un restorāni. Tajā milzīgs kino plakāts ar Herkulesa Stouna smaidošo seju reklamēja filmu Svešinieka asinis. Lieli burti vēstīja: "Nominēta trijām Akadēmijas balvām: labākā filma, labākā galvenā sieviešu loma, labākais scenārijs." Mollija vēroja kādu skrējēju joņojot garām ātrās apkalpošanas ēstuvei Avārijas virtuļi. Atvērts 24 stundas. Neuztraucies! Petula saspicēja ausis, pamanījusi piecus suņus, kurus bija izvedusi pastaigā sieviete uz skrituļslidām.
- Te nu gan ir lielas priekšpilsētas, Mollija sacīja šoferim.
- Priekšpilsētas? pārjautāja šoferis. Šī nav nekāda priekšpilsēta. Šī ir pati Losandželosa. Šī ir Eņģeļu pilsēta, eņģelīt.
- Bet kur tad debesskrāpji? jautāja Mollija, būdama pārliecināta, ka šoferis kļūdās.
- A, pilsētas centrā daži ir, bet vispār šī nav debesskrāpju pilsēta. Šajā pilsētā ir dārzi, jauki un zaļi, un zemas mājas, un tas ir labi, jo mums te mēdz būt zemestrīces, atrodamies taču uz Sanandreasa lūzuma līnijas. Patiesībā mēs jau gandrīz esam pie tavas viesnīcas, un tā ir pašā Losandželosas centrā. Vairums ēku ir tikpat augstas, kā tu redzi.
- Bet vairumā pilsētu centros, teica Mollija, ēkas ir novietotas cieši kopā.
- Jā, tāpēc ka vairumā pilsētu nepietiek vietas. Šī ir jauna pilsēta, un te allaž ir bijis gana vietas.
Platās ielas galā aiz gigantiska pudeles formas dēļa, kas reklamēja Qube, pakalni ar ēkām uz tiem strauji atkāpās.
- Tur augšā, norādīja šoferis, ir Sangabriela kalni, un tur pāri, viņš norādīja sev aiz muguras, ir Nāves ieleja, bet tur labāk nerādīties tur ir tik karsts, ka uz mašīnas motora vāka var izcept olu.