Busiņš uzmeklēja spraugu pretī braucošajā mašīnu plūsmā un ceļa otrā pusē sāka rāpties augšup pa stāvu piebrauktuvi. Mollija pamanīja nelielu plāksnīti, ko pa pusei bija apslēpušas lapas. Chateau Marmoset. Mollija palūkojās augšup uz pasaku namu ar jumtiņiem un tornīšiem. Logi slējās desmit stāvu augstumā, to priekšā bija nelieli balkoniņi. Ieeja atradās alai līdzīgā garāžā zem viesnīcas, kur trīs vīrieši, kas vairāk atgādināja filmu zvaigznes nekā viesnīcas kalpotājus, gaidīja, lai izkrautu busiņu.
- Laipni lūdzam Chateau Marmosetl
Visi bija ļoti sajūsmināti par to, ka beidzot atbraukuši, kaut arī pēc lidojuma bija apdulluši un pārkaltuši un acu āboli bija tik sausi, it kā tie būtu nosusināti salvetē un pēc tam ielikti atpakaļ vietā. Braucot liftā augšup uz viesnīcas reģistrācijas telpu, Mollija ievēroja, cik noguruši un apskretuši viņi izskatās ar peļu un papagaiļu kastēm un Nokmanu, kura zodu ieskāva neskūtu bārdas rugāju ēna.
Viesnīcas vestibils bija ļoti elegants un tumšos toņos ieturēts, ar augstiem griestiem un akmens grīdu. Tam blakus atradās liela, bet noplukuši uzgaidāmā telpa, pilna ar cilvēkiem. Daži uzmeta neapmierinātu skatienu bērnu pulciņam. Nokmans aizgāja meklēt vīriešu tualeti.
Mollija izvilka no mugursomas visu pases un izlika tās uz galda. Reģistrators, kura āda atgādināja nemizotu avokado, satraukti vēroja Rodžeru, kurš bija apskāvis nelielu, podā iedēstītu palmu.
- Vai viņš ir ar jums? vīrietis jautāja.
-Jā, atbildēja Mollija, pametot skatienu atpakaļ. Pēc brīža viņš nomierināsies, viņš tikai pārāk ilgi ir sabijis lidmašīnā.
Reģistrators uzlūkoja piecus bērnus savā priekšā.
- Baidos, ka nevarēšu jūs reģistrēt, līdz neieradīsies kāds atbildīgs pieaugušais.
Uhhh, noņurdēja Mollija. Ja godīgi, tad mēs esam tikpat atbildīgi, cik viņi. Un, lai nevajadzētu vairs šķiest laiku, viņa notvēra avokado vīra skatienu, līdz tas bija gatavs darīt tieši to, ko prasīja meitene. Tad viņa sadalīja, kur kurš gulēs. Mollija nolēma, ka Nokmans dzīvos viesnīcas numurā, bet pārējie iekārtosies namiņos ārā.
Kamēr reģistrators paklausīgi smaidīja, ieradās Trinklberijas kundze. Viņa bija aizkavējusies, jo liftā braukusi kopā ar slaveno aktieri Kosmosa Dūzi. Viņa bija tam sekojusi līdzi uz veselības telpām septītajā stāvā, kur bija vērojusi, kā slavenība min velotrenažiera pedāļus. Mollija noprata, ka Trinklberijas kundzei patiks Chateau Marmoset.
Nokmans paņēma sava numura atslēgu un ar papagaiļiem un bagāžu virzījās augšup pa kāpnēm. Pārējie sekoja nesējam ārā no ēkas.
Dārzos, kur tagad jau bija satumsis, tērauda sildītāji kā augsti, strupi lietussargi pludināja siltumu uz viesiem, kas sēdēja pie galdiņiem zem tiem.
Ejot pa līkumainajiem celiņiem starp atraitnīšu podiem, Mollija uztvēra sarunu drumslas:
"Stīvs saka, ka viņam patīk tavs scenārijs, bet viņš vēlas, lai režisors ir Spelkmans. Tad Tinsel Films būtu gatavi uzņemt filmu."
"Bet Spelkmans taču ir nejēdzīgs. Viņa filmas ir draņķīgas. Viņš nespēj panākt, lai aktieri tēlotu. Ak nē, tas ir šausmīgi!"
"Tā ir vienīgā iespēja, Rendij."
"Tu šai lomai esi ideāla, Sāra."
"Bet es vairs negribu tēlot nopietnas lomas. Es esmu jautra," ļoti nopietni atbildēja Sāra.
"Tagad klausies, Barbara! Es negribu, lai kāds, kurš ēd gaļu, ieveido man matus vai taisa manikīru, vai dara ko citu. Vai tas ir skaidrs? Es negribu sev blakus to slikto enerģiju."
"Labi, Bleik."
"Ko tu vilksi mugurā Akadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā, Džina? Atceries, ka to skatās cilvēki visā pasaulē!"
"Tik maz, cik vien iespējams. Es gribu būt televīzijas ekrānos, un lai no manis redz tik daudz, cik iespējams."
Viņi gāja uz priekšu pa džungļainu taku, virs kuras karājās šalcoši palmu zari un gar malām auga papardes. Trinklberijas kundzes un Rodžera namiņš atradās blakus sauļošanās dārzam, kur ūdenskritums pa akmeņu kaskādēm gāzās lejup peldbaseinā. Rodžers papliķēja platlapaina koka stumbru, un viesnīcas papagailis uzķērca viņam no sava būra.
Pārējie turpināja sekot nesējam pa šauru taciņu ar akmens pakāpieniem līdz pašai augšai, kur nonāca pie pasaulē labākā namiņa.
Mājiņa šķita ideāli piemērota Petulai, jo tās priekšā bija ar žogu apjozts mauriņš un koka vārtiņi. Tā bija moderna taisnstūrveida celtne ar stikla fasādi. Iekšpusē liela dzīvojamā telpa ar stūra dīvānu un televizoru, tās vienā pusē atradās neliela virtuves zona.
Ja kaut ko gatavosiet, kāds pēc tam atnāks un visu novāks, teica nesējs. Bet, protams, ja nevēlaties gatavot paši, jebkurā laikā varat izmantot viesnīcas pakalpojumus.
Uz letes atradās groziņš, pilns čipsu un saldumu.
- Groziņa krājumus mēs atjaunosim, kad vien vēlēsieties.
Džemma sāka šķirstīt ādā iesieto viesnīcas prospektu.
- Skatieties tik! Te ir viesnīcas videonoma, un tajā ir simtiem filmu. Un mūzika… Nākamās desmit minūtes Džemma pavadīja pie telefona, apzvanot pārējos bērnus. Tad viņa deva rīkojumus viesnīcas apkalpošanas dienestam, un pēc divdesmit minūtēm uz paplātēm zem sudraba vākiem tika atnestas vakariņas. Steiki, čipsi, piena kokteiļi, un, tā kā viesnīcā nebija apelsīnu biezsulas koncentrāta, Mollija pasūtīja granātābolu sīrupu. Apkalpotāja paskaidroja, ka tas izgatavots no granātāboliem un ir augļu sīrups, kas jāšķaida ar limonādi, bet, ja to sajauc ar ingveralu, amerikāņi sauc to par Šērlijas Templas kokteili.
Mollija sūca granātābolu koncentrātu no ledus gabaliņiem pilnas glāzes. Meitene atminējās, ka Šērlija Tempļa kā bērns bija zvaigzne jau trīsdesmitajos gados, un tas lika viņai atcerēties Deivlnu Natelu. Mollija cerēja, ka viņa ir drošībā, lai kur mazā zvaigzne arī būtu. Tad viņa gāja apguldīt Džemmu un Geriju.
Mollija pamodās nakts vidū, jo viņas ķermenis domāja, ka ir jau rīts. Braiersvilā tagad jau bija desmit no rīta. Viņai bija grūti atkal iemigt, jo Gerija peles skrēja savā grabošajā ritenī un ārā skaļi čīkstēja kāds koks.
Viņa vēlējās, kaut varētu šajā augstākās klases viesnīcā izbaudīt brīvdienas, nevis doties kādā nezināmā uzdevumā. Primo Sella izsekošana bija šķitusi bīstama jau mājās. Tagad tā pie viena likās arī neiespējama. Mollija apsvēra, ko tieši viņai un Rokijam vajadzētu darīt tagad, kad viņi atrodas Sella teritorijā. Pats svarīgākais noteikti bija noskaidrot, vai Sells ir vainojams Deivīnas Natelas nolaupīšanā, un, ja tā ir, tad uzmeklēt meiteni.
Kad Mollija jau grasījās iemigt, divi attēli no Lusijas iedotajām fotogrāfijām lika viņai atkal atgriezties pie pilnas apziņas. Vienā bija Sells mednieka tērpā ar bisi uz rokas un diviem beigtiem fazāniem pār plecu. Otrā viņš bija redzams safari ar vēl lielāku šauteni, uzlicis kāju uz lielas beigtas antilopes.
Mollija pasniedzās no gultas, lai noglāstītu Petulu. Primo Sellam noteikti patika nogalināt.
desmitā nodaļa
Agri nākamajā rītā Gerijs pieklauvēja pie Mollijas guļamistabas durvīm, uzmodinādams viņu. Viņš bija tērpies peldbiksēs, elkoņu apsējos un lielā viesnīcas rītasvārkā, kas vilkās pa zemi.
- Vai nāksi, Mollij? Brokastis ir pie baseina. Mums būs pankūkas.
Kādu bridi, kad saules stari pārplūdināja istabu, Mollija vēl pusmiegā sapņoja, ka ir atgriezusies Laimes namā ārkārtīgi karstā rītā. Tad bezrūpīgās domas padzina apziņa par šodien darāmo. Viņa novaidējās.
Pēc pusstundas Mollija un Rokijs pidžamās sēdēja uz grīdas Mollijas istabā. Viņiem priekšā bija izklāts Lusijas Ļoganas mapes saturs.