Autobuss lēni rāpās rietumu virzienā. Abās ielas malās bija interesantas celtnes. Kovboju atpūta bija baļķu būda, kuras priekšā mirguļoja neona gaismas. Smaragda kronis bija viesnīca kāzu tortes formā ar paklāju, izritinātu līdz ceļam kā zaļu liedagu, kas satiek asfalta jūru. Viņi pabrauca garām Gandolli prezidenta vēlēšanu plakātam, kas atradās blakus gigantiskam ķirzakas formas reklāmas dēlim virs mūzikas ierakstu veikala. Violetajam Kaijīgās klausīšanās rāpulim bija saulesbrilles un austiņas, un tas izskatījās daudz stilīgāks par modīgo politiķi ar kovboja cepuri. Ļaužu pūlis pulcējās pie ieejas mūzikas klubiņā Viskijs un meičas. Uz dēlīša blakus ieejai bija rakstīts, kas uzstājas šovakar.
- 0, tur nu gan es gribētu aiziet! sacīja Rokijs.
Mollija lūkojās uz cilvēku, kas sēdēja zem apgaismotas
izkārtnes, uz kuras bija rakstīts: "Šeit pārdod zvaigžņu kartes."
- Kas ir zvaigžņu kartes? viņa pavaicāja šoferim.
- Tās ir kartes, kurās redzami visi ceļi Beverlihilsā un Holivudā, un tur ir atzīmēts, kur dzīvo visas zvaigznes, viņš atteica, pārvietojot vienu no dekoratīvajiem kaktusiem uz instrumentu paneļa.
- Ko? pārjautāja Mollija. Vai jūs gribat teikt, ka kartēs redzams, tieši kā nokļūt līdz zvaigžņu mājām?
- Nūjā, protams. Var aplūkot viņu mājas no ārpuses, bet tuvumā tām piekļūt nevar. Tur ir signalizācija un apsardze, citādi jau pa visu zemesgabalu ložņātu fani.
Mollija bija pārsteigta. Vai tagad mēs esam Beverlihilsā?
- Jā. Redzi, cik lepni ceļmala apstādīta ar puķēm? Un tālāk uz priekšu pa tiem ceļiem izskatās vēl greznāk. Tur ir palmu alejas un mauriņi, un, pakāpjot vēl augstāk kalnos, var atrast īsti lielas villas. Bet mēs tagad braucam uz vienu no darījumu rajoniem.
Autobuss patraucās garām lielai, sārtai ēkai Beverlihilsas viesnīcai.
- Man būtu jāatdod divu nedēļu alga, lai pavadītu vienu nakti viņu lētākajā numurā, teica šoferis.
Drīz viņi bija Vestvudā.
- Prieks bija jūs satikt, atsveicinājās šoferis.
Ar saspiesta gaisa šņākoņu autobusa durvis aizvērās. Un, kā atvieglojies pēc gaisa nolaišanas, autobuss līkločiem aizbrauca pa ceļu. Mollija, Rokijs, Petula un Nokmans stāvēja uz platas ietves pie mazākas ieliņas Orhideju avēnijas. Tās vidū liela un spīdoša, ar tumšzila stikla sienām slējās Primo Sella ēka Sella centrs. Mollija to pazina uzreiz. Tās plakano jumtu rotāja milzīga zelta emblēma liels disks, kas veidots tā, it kā divi melni zvēra nagi grieztos un virpuļotu pa zelta šķīvi. Mollija nodrebēja.
Pretī atradās neliels parks ar citronkokiem. Cenšoties izturēties pēc iespējas neuzkrītošāk, Mollija un Rokijs aizveda Nokmanu un Petulu līdz soliņam. Petula sāka pētīt smaržas. Tā bija laba vieta, no kuras novērot ieeju Sella cietoksnī.
- Tas simbols izskatās kā nagi, kas sagrābj monētu, teica Rokijs.
- Vai melnas liesmas, kas aprij zelta pasauli, ierosināja Mollija.
- Vai drīzāk kā melnas skropstas ap zelta aci. Bet, ja neko nezina par Sellu, tad tas izskatās vienkārši pēc savādas emblēmas.
- Tu taču nedomā, ka Sells vēl ir tur? jautāja Mollija.
- Ir tikai viens veids, kā to uzzināt.
divpadsmitā nodaļa
Izlūku grupa devās augšup pa mozaīkā izlikto ceļu uz Sella ēkas nakti apgaismoto lielo ieeju. Zem kājām Mollija ievēroja žagatas melnbalto tēlu. Gāzelēdamies kā pingvīns, bērniem sekoja Nokmans.
Kad viņi tuvojās melnajām stikla durvīm, tās atvērās, un dūšīgs apsargs ar īsiem, cietiem matiem draudīgi uzlūkoja viņus ar acīm, ko ieskāva mežam līdzīgas uzacis.
- Vai varu palīdzēt? viņš jautāja balsī, kas pauda, ka viņš tos labprāt nožņaugtu.
- Jā, lūdzu, Mollija pieklājīgi atbildēja, taču iekšķīgi viņa kvēloja. Mollijai nekad nebija patikuši rupji pieaugušie. Par ko gan šī hiēna sevi iedomājas? Viņa pārliecināti pievērsa apsargam zaļo acu skatienu.
Mollijas hipnotiskās spējas bija neizmērojami pārākas par jebkura parasta hipnotizētāja prasmēm. Viņa dažu sekunžu laikā varēja uztvert atmosfēru, kas apņēma kādu cilvēku, un atklāt viņa vājās puses. Viņa juta, cik daudz hipnozes spēka nepieciešams, lai pretinieks padotos. Pēc apsarga sasaistīšanas ar skatienu manometrs viņā, gluži kā termometrs un krāsns laika relejs vienlaikus, ziņoja, ka šis skūtgalvis ir piesiets pilnīgi un galīgi. Viņš stāvēja ar tādu godbijības izteiksmi sejā, it kā tikko būtu skatījis vaigā dievieti.
- Vai tu te esi viens? jautāja Mollija.
-Jā.
Mollija palūkojās apkārt, meklējot novērošanas kameras, un atklāja divas. Kas skatās šo kameru ierakstus? viņa jautāja. Vai pašlaik kāds tos vēro?
- Nē. Apsargs pakratīja galvu. Ieraksti nonāk datu bāzē, un tos pārskata tikai tad, ja ir kāda problēma. Laupīšana vai ielaušanās. Man ir trauksmes poga, kas dod ziņu policijai. Tad viņi iet pie firmas, kur var noskatīties ierakstu.
- Tu šonakt nekādā gadījumā nedrīksti spiest to pogu.
-Jā, kundze.
- Vai kādreiz parādās negaidīti viesi? Vai Sella kungs kādreiz atnāk?
- Dažkārt, kundze.
- Vai tu zini, kur viņš ir šovakar?
- Nē, kundze.
- Nu, tad labāk ved mūs iekšā.
Pēc brauciena liftā ar sudraba sienām Mollija, Petula, Rokijs un Nokmans pa zilā akmenī apdarinātu gaiteni iegāja apaļā telpā. Tur uz marmora sienām bija attēlots tas pats melno liesmu vai nagu motīvs. Piegājis pie melnām durvīm, nakts apsargs iebāza elektroniskajā slēdzenē koda kartīti. Durvis lēni atvērās, un viņi atradās Sella birojā.
Telpu pildīja zilgana gaisma tas bija ielas apgaismojums, kas spīdēja cauri zila stikla logiem.
- Vari atgriezties pie sava galda, teica Mollija. Kad mēs tevi vairs neredzēsim, tu aizmirsīsi, ka esam šeit un ka tu esi hipnotizēts. Tu uzvedīsies tik normāli, cik vien spēj. Ja ieradīsies Sella kungs, tev jāpiezvana uz šo telpu tā, ka viņš to nedzird, un jāpasaka mums, ka viņš ir šeit. Mēs tad iesim ārā. Kāds ir durvju koda numurs?
- Nulle deviņi seši nulle.
- Labi. Tagad vari iet!
Apsargs aizgāja.
- Labi, ķeramies pie lietas! mudināja Mollija. Kur Sells visu slēpj?
Viņa pārlaida skatienu moderni iekārtotajai telpai. Vienā tās galā bija logs no grīdas līdz griestiem, kas vērsts uz nelielu parku. Pie vienas sienas karājās milzīga eļļas glezna, kurā attēlota skaista žagata sēžam ligzdā, kas pilna ar spīdošām lietām monētām, dārglietām, vērtīgiem zelta priekšmetiem; tur bija arī liels, ledains dimants. Pretējo sienu klāja grāmatu plaukti. Grīda bija krāsota melnās un baltās joslās. Pie loga atradās melni lakots galds. Uz tā bija divi pret griestiem vērsti sudraba pamatnēs iestrādāti balti ziloņa ilkņi.
- Cik pretīgi! noskurinājās Rokijs. Es labāk ļautu nošaut sevi, nekā turētu ziloņa ilkni kā rotājumu.
Tad zēns palūkojās uz grīdu un viņa mute pavērās. Viņš pietupās un noglāstīja kaut ko.
- Paklājs no vienas sienas līdz otrai ir no zebras ādas. Zebras kažoka paklājs! Rokiju bija pārņēmis tāds riebums pret Sellu, ka viņš pat nespēja izteikt savas izjūtas. Petula apostīja grīdu. Smaržoja pēc zirga.
Juzdamās kā zivs zilajā, ūdenim līdzīgajā gaismā, Mollija pameta Rokijam pāri Burbuļotā gumijas cimdu.
- Ņem, viņa teica, uzvelc tos! Mēs nedrīkstam atstāt pirkstu nospiedumus.