Nokmans izlīda.
- Šeit jābūt vēl kādai vietai, kur Sells glabā savas slepenās lietas, sacīja Mollija.
-Ja vien viņš tās netur mājās.
Mollija palūkojās augšup uz gleznu ar žagatu.
Pēc mirkļa Nokmans jau balansēja uz samta krēsla un ar Burbuļotā cimdiem rokās nocēla gleznu no sienas. Tur kā otra sienā iegremdēta glezna atradās mikroviļņu krāsns izmēru seifs. Tā centrā bija vara krāsas ripa ar malās iegravētiem sīkiem cipariņiem.
- Bing-o, teica Nokmans, sajūsmā sitot galvu pret seifu.
- Vai vari to atvērt? jautāja Mollija.
- Pro-tams, paziņoja Nokmans. Tas ir 1965. gada Gloks un Gutmans. Smuks. Es tāds ir atvērs kāds trīs vai četrs. Viņ ir tā kā vecs bagāts kundzs grūt pierunāt, bet ir to vērts.
- Nedomāju gan, ka Trinklberijas kundze priecātos dzirdēt tevi tā runājam, teica Mollija, domājot, cik gan netālu no virspuses ir viņa senie, noziedzīgie paradumi. Nokmans izskatījās nokaunējies.
- Bet nu labi, ver to vaļā! mudināja Mollija.
Nokmans pamāja un neveikli tuvināja seju seifam, it kā
gatavotos to noskūpstīt. Viņš sasita degunu. Tad viņš pielika ausi pie vara ripas un ar labo roku sāka to griezt.
- Cerams, ka hipnotizēts viņš to spēj, ieteicās Rokijs.
- Aha, tīksmīgi sēca Nokmans, pagriezdams ripu četrdesmit piecus grādus pa labi.
- Kaut nu tam nebūtu pieslēgta signalizācija, sacīja Mollija.
- Mmmmmmm, noīdēja Nokmans, pagriezis ripu sešus grādus pa kreisi.
- Kā viņš to dara?
- Man vienalga. Es vēlos, kaut viņš pasteigtos.
- Aāāāāāā, noņurdēja Nokmans, it kā tikko būtu pieķēris lapsu atveram vistu kūts durvis.
Kamēr Nokmans ņurdēja, vaidēja un klikšķināja, Mollija somā sameklēja miniatūro fotoaparātu. Ko Sells glabā slepenajā seifā? Viņa izjuta satraukumu, bet tajā pašā laikā arī bailes.
Pēkšņi Nokmans nopūtās. Viņš nospieda uz leju seifa volframa rokturi, un iekšā atbalsojās iepriecinoši džinkstoša skaņa.
- Lūgtum! viņš sacīja.
Durvis atvērās.
Tad Nokmana sejā atspoguļojās vilšanās, ieraugot, ka seifa nav ne dimantu, ne dārgakmeņu. To vietā iekšā kā iemiguši briesmoņi viena uz otras gulēja četras melnas mapes. Nokmans pasniedza tās Mollijai.
- Tu pirmais, teica Mollija.
- Nē, tikai pēc tevis, atbildēja Rokijs.
Mollija atvēra vienu mapi.
- Ai! Mollija nespēja noticēt tam, ko redzēja. No papīru kaudzes augšējās lapas uz viņu lūkojās Kosmosa Dūža fotogrāfija. Tā bija piestiprināta virs virsraksta Paradīzes stienīšu kampaņa. Zemāk bija datumi un adreses. Taču šī nebija pazīstamā, patīkamā seja no televīzijas reklāmām. Šis vīrietis izskatījās apdullis vai lietojis narkotikas-vai… hipnotizēts.
- Lusijai bija taisnība, Rokijs piesmakušā balsī novilka.
Ar trīcošām rokām viņi abi ar Molliju paņēma katrs pa mapei un rakās tām cauri. Viņi tiešām bija trāpījuši desmitniekā. Visas lapas iekšā bija izkārtotas vienādi cilvēka vārds lappuses augšā, pases formāta fotogrāfija labajā stūrī gluži kā marka uz aploksnes. Mollija un Rokijs nespēja slēpt pārsteigumu.
- Viņu ir tik daudz! Viņš ir hipnotizējis praktiski ikvienu esošo zvaigzni.
Uz dažām lappusēm bija ar sarkanu tinti veikta atzīme. Tur bija rakstīts vienkārši V diena.
Mollija bija nonākusi līdz Sukijas Šampanietes lapai. Bija savādi ieraudzīt pasaulslaveno seju mazajā, melnbaltajā fotogrāfijā. Sukija Šampaniete neizskatījās piemīlīga un dzīvespriecīga kā parasti. Šī Sukija izskatījās lietojusi narkotikas. Arī uz viņas lapas bija atzīme V diena.
- Kā tev šķiet, kas ir V diena? jautāja Mollija.
- Varbūt diena, kad viņš dabūs visu, ko gribēs? Es nezinu, Rokijs atbildēja. Skaties, Billijs Bobs Bimbls arī ir te!
- Vai man fotografēt katru dokumentu? čukstēja Mollija.
-Jā. Es tos turēšu, bet tu fotografē.
To viņi ari darīja. Mollija novilka lipīgos gumijas cimdus un sāka klikšķināt. Aparāta priekšā zibēja tādu slavenību fotogrāfijas, kuras viņa zināja, un tādu, kuras ne; zibspuldze apgaismoja viņu neiedomājami pārvērstās sejas. Tur bija Herkuless Stouns, kas izskatījās pa pusei aizmidzis, Glorija Hīlhārta, atvērusi muti kā zelta zivtiņa, Karalis Alnis ar katru aci uz savu pusi un Stefānija Gulaša, kas smaidīja kā plastmasas lelle. Taču mapēs bija ne tikai aktieri un popzvaigznes. Tur bija Amerikas televīzijas darbinieku sejas, sporta zvaigznes, ziņu diktori, biznesa vadītāji, avīžu redaktori, žurnālisti, mākslinieki, rakstnieki, restorānu īpašnieki, ārsti, policijas amatpersonas, armijas komandieri un politiķi.
- Es nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņš vēlētos hipnotizēt Savienoto Valstu prezidentu, teica Rokijs.
Dokumenti bija sakārtoti alfabēta secībā, un Mollija ievēroja, ka ir daudz tukšu lapu ar vārdiem, bet bez fotogrāfijām. Vai tie bija cilvēki, kurus Primo Sells plāno hipnotizēt? Uz dažām lapām ar sarkanu bija rakstīts: AKTIVIZĒT PIRMS V DIENAS.
- Kas ir šī V diena? Mollija atkal jautāja.
- Diena, kurā viņš plāno kaut ko lielu. Mums jāuzzina, ko tas nozīmē.
Briesmīgākā lapa, kuru viņi atrada, bija par Deivīnu Natelu. No attēla viņa blenza tā, it kā tikko būtu redzējusi bumbas sprādzienu. Pār viņas lapu kā slepkavas zīme bija pārvilkts asinssarkans krusts.
- Ak šausmas! noelsās Mollija. Tu taču nedomā, ka viņš…
Rokijs pārbīlī skatījās. Tātad Primo Sellam tiešām ir kaut kāds sakars ar viņas nolaupīšanu. Vairāk nekā tikai kaut kāds. Viņš to noteikti ir pasūtījis.
- Vai paveicis to pats.
- Bet kāpēc?
- Es zinu tikai to, ka mēs spēlējamies ar uguni un mums jātiek no šejienes ārā pēc iespējas ātrāk.
Rokijs un Mollija strādāja tik ātri, cik vien jaudāja. Viņi pietupās uz grīdas, cerot, ka zibspuldzes uzliesmojumi nav redzami no ielas. Nokmans sēdēja samta krēslā, laiku pa laikam nomurminot "tik, tik" vai "klik, klik", vai "hmmm" un knibinot īkšķus.
Pēc stundas Mollija bija uzņēmusi 760 kadrus un glezna ar žagatu atgriezās savā vietā.
- Viņš nekad neuzzinās, ka mēs esam te bijuši, sacīja Mollija.
- Ja nu vienīgi viņš mūs vēro.
- Neuzdzen man šermuļus! iesaucās Mollija.
Ēkā bija kluss kā piramīdā, ielā valdīja kapsētas miers, un varēja dzirdēt tikai attālus Losandželosas satiksmes skaņu signālus un sirēnas. Mollija lika apsargam izsaukt viņiem taksometru un pēc tam, kad viņi būs prom, pilnībā aizmirst, ka viņi vispār te bijuši. Petula joprojām gaidīja ārpusē pie ēkas. Mollija viņu pacēla un apkampa.
- Tu esi nerātna mērkaķīte, Petula!
Kad viņi atgriezās Chateau Marmoset, arī Nokmanam tika dots rīkojums aizmirst šo vakaru.
- Tu vari pastāstīt T. kundzei, ka vakaru mēs pavadījām Labdara mājā, kas ir ļoti smalka, nu, tu jau zini, ļoti grezna, pilna dārgu mēbeļu, biezu paklāju un, mmm, durvju. Jā, tur ir daudz durvju, kuras viņa mazais krustdēls bija aizslēdzis un izmetis to atslēgas, tāpēc tev vajadzēja atmūķēt katru slēdzeni un ielikt vietā jaunu. Tu vari stāstīt, ka satiki Labdari, bet tikai uz mirkli, jo viņam bija jādodas uz darījumu vakariņām. Saki, ka viņš izskatījās kā…