- Kā laipns vecs vīrs, ierosināja Rokijs.
- Jā, ar sirmiem matiem, ūsām, un mugurā viņam bija…
- Rozā uzvalks?
-Jā, saki, ka viņš izskatījās pēc Ziemsvētku vecīša rozā uzvalkā. Ja Trinklberijas kundze prasīs tev vēl citus sīkumus, saki, ka neatceries.
Mollija nespēja noturēties, nepiebildusi: Un, jā, Nokmana kungs, tu tiešām kļūsti labāks. Tu esi daudz jaukāks nekā agrāk. Tu visiem tiešām patīc.
Nokmans pamāja. Tad Mollija noklikšķināja pirkstus un uzmodināja viņu no transa.
Viņi atgriezās savā namiņā un noslēpa mikrofilmas kādā atvilktnē Mollijas guļamistabā. Mollija uzmeklēja mapē Lusijas telefona numuru un sāka to sastādīt.
- Lusija būs pārsteigta, viņa sacīja.
- Cerams, ka viņas telefonu nenoklausās, piebilda Rokijs.
Turpināja skanēt izsaukuma signāls.
- Viņai jau jābūt nomodā Braiersvilā tagad ir desmit no rīta, teica Mollija. Taču savrupmāja neatbildēja.
- Laikam jau uz kruķiem viņai vajag daudz laika, lai iepirktos, Rokijs nožāvājies novilka. Piezvani rīt!
Mollija alka izstāstīt Lusijai par Deivlnu un hipnotizētajām zvaigznēm. Viņa gribēja pajautāt, ko lai iesāk tālāk. Meitene negribīgi nolika klausuli.
Tiksimies rīt, Mīkstā Karamele! iedams gulēt, teica Rokijs, cenšoties mazināt abu bailes.
Mollija tiešām jutās kā mīksta karamele mīksta, staipīga un galvu vieglu kā mākonis. Viņa bija tik pārguruši, ka tik tikko spēja saņemt spēkus, lai izģērbtos. Viņa iemiga, tiklīdz galva pieskārās spilvenam.
četrpadsmitā nodaļa
Otrā diena Chateau Marmoset bija vēl karstāka par pirmo. īstenībā temperatūra pārspēja visus rekordus. Vestibilā, kur cilvēki sēdēja, vēcinot grāmatas pret seju, zumēja ventilatori.
Uzkarsa ari Losandželosas atmosfēra, jo nākamajā vakarā bija jānotiek Akadēmijas balvu pasniegšanai. Jau tagad viesnīcās un greznajos namos slaveni režisori, producenti, aktieri, aktrises, scenāristi, mūziķi, juristi un aģenti kārtīgi izgulējās un gatavojās lielajam pasākumam. Pilsētas tērpu modelētāji, frizieri, kosmētiķi, juvelieri, limuzīnu firmas, ziedu veikali, stilisti un runu sacerētāji strādāja virsstundas. Visā pilsētā tika organizētas viesības un Oskara nomināciju vārdi bija ikviena mutē. Tikai ne Mollijas.
Viņa steidzās cauri vestibilam. Viņa dienas vidū drosmīgi devās karstajās kā cepešpanna ielās uz fotolaboratoriju, lai attīstītu filmiņas. Tagad vērtīgā informācija bija lielā aploksnē viņas padusē. Galvu viņa turēja noliektu, jo ik reizi, kad kāds šķērsoja vestibilu, visi tur sēdošie skatījās, vai tā nav kāda slavenība. Mollija nevēlējās atkal tikt pazīta, un ar tām zināšanām, kādas viņi bija ieguvuši iepriekšējā naktī, jutās ļoti neaizsargāta. Meitenei jau gandrīz likās, ka pie namiņa gaida divi īpaši trenēti Sella apsardzes darbinieki. Tomēr Mollija bez starpgadījumiem
nokļuva atpakaļ pie Rokija vēsajā namiņā ar gaisa kondicionētāju un apsēdās, lai saskaitītu Sella hipnotizētos cilvēkus.
- Ir 217, ko viņš nav hipnotizējis, bet 542 jau ir viņa varā. Tā ka kopā viņš ir iecerējis, Rokijs galvā saskaitīja, pavisam 759.
- Un turklāt vai nu hipnotizēta, vai ne, dzīva vai mirusi, vēl ir Deivīna, Mollija viņam svinīgi atgādināja.
- Kā tev šķiet, kā Sells to dara? jautāja Rokijs. Vai viņš izmanto svārstu, vai arī tev šķiet, ka viņš dara kā es un izmanto balsi? Vai galvenokārt acis?
- To mēs nezinām, sacīja Mollija, paraustot plecus. Bet pavisam skaidrs ir tas, ka mēs nekad nespēsim noņemt hipnozi 542 cilvēkiem.
- Te ir visu viņu adreses, bilda Rokijs.
- Var jau būt. Bet pat tad, ja mums izdotos noņemt hipnozi diviem katru dienu, gadā ir tikai 365 dienas. Mums nāktos to darīt mēnešiem. Un ja nu Sells viņus hipnotizē vēlreiz? Lai nu kā arī būtu, bet kā lai mēs noņemam viņiem hipnozi tā, lai bezgodis nepamanītu, ka mēs to darām? Viņš būs mums uz pēdām. Sells mūs sakamps tā, kā… kā krokodils sakampj…
- Bērnus, kas bradā pa ūdeni?
- Jā, teica Mollija, kam kļuva slikti, iztēlojoties šādu ainu.
Meitene savāca kopā attēlus un ieslēdza tos istabas seifā. Viņa dzirdēja, ka ārā Trinklberijas kundze saka Rodžeram, lai nerāpjas kokā tik augstu. Mollija aizgāja līdz mauriņam pavērot citus lejā baseinā. Viņa skaudīgi uz tiem nolūkojās.
- Es vēlētos, kaut mēs varētu iet peldēties, Rokij! Bet labāk pēc brīža piezvanīsim Lusijai. Viņai varētu būt kāda laba doma, kā noņemt hipnozi šīm zvaigznēm. Ak, vai tad nebūtu labi, ja nebūtu nekas jādara, nekāda darba, nekāda… uzdevuma!
Abi varēja redzēt Trinklberijas kundzi vecmodīgā peldkostīmā un platmalē, atlaidušos sauļošanās krēslā, ar kaudzi slavenību žurnālu klēpī. Viņa meta cepumu drumslas melnajiem strazdiem, kas pastaigājās turpat blakus. Baseina apkalpotājs baltā uzvalkā nolika uz galdiņa viņai blakus zaļu dzērienu augstā glāzē. Nokmana kungs bija uz dēļa un gatavojās lēcienam. Rodžera kājas karājās no koka zariem blakus mūrim. Viņš karināja lapās zila papīra lidmašīnas.
Nokmana kungs ar milzīgu plunkšķi ievēlās ūdenī. Tam sekoja Trinldberijas kundzes spiedziens.
- Simon, kā tu tā varēji?! Tu samērcēji manu Speciālo Oskaru Žurnālu!
Mollija pēkšņi atplauka. Viņa pagriezās pret Rokiju. Kad ir tie Oskari, Rokij?
- Mollij, vai tad tu neko neredzi? Visi ir kā traki no tā Oskaru drudža. Oskari ir rit. Nemaz nespēju aptvert, ka tu to nezini.
- Nu, it kā jau pamanīju, Mollija domīgi novilka. Es tikai nebiju iedomājusies, ka tas ir tik drīz. Kas iet uz Oskariem, Rokij?
- Visi. Visi svarīgie kinoļaudis.
- Jā, piekrita Mollija. Viņa atcerējās visas televīzijas pārraides, ko bija redzējusi par Akadēmijas balvām. Balvu bija tik daudz. Balvas labākajiem aktieriem, režisoriem, operatoriem, scenāristiem, komponistiem, speciālo efektu radītājiem, stilistiem un producentiem.
- Nesaprotu, kā es par to neiedomājos agrāk. Tas taču ir ideāli! Kad gan vēl mēs varētu noņemt hipnozi ikvienai no šīm stulbajām zvaigznēm ātri un uzreiz? Mēs ari iesim uz Oskariem.
Rokijs pacēla uzacis un pasmaidīja. Tu laikam joko.
- Dažiem tas varētu likties joks, bet nelaime tā, Rokij, ka mums tas ir darbs. Ja tas notiek rīt, tad mums jāsāk rīkoties. Ja mēs ejam, mums jāizskatās pēc kinoļaužu bērniem. Man vajag kleitu, mums abiem vajag kurpes, un tev jāsadabū smokings.
-Kas?
- īpašs vakara uzvalks. Tagad mums labāk ātri doties uz veikaliem. Lusijai piezvanīsim vēlāk.
Pateikusi to, Mollija ieskrēja iekšā pēc savas mugursomas.
Viņiem nebija ne jausmas, ka turpat blakus savu pirmo mācībstundu notur daži jauni hipnozes mācekļi.
- Man šķiet, ka mums jābūt pavisam klusiem, ja gatavojamies to darīt, teica Džemma, nometusies ceļos uz paklāja. Šajā brīdī pie durvīm kāds skrāpējās. Gerijs ielaida Petulu.
- Labi, Petula, vari nākt iekšā, bet netrokšņo!
Petula saausījās un nogūlās blakus gultai, lai pavērotu, ko gatavojas darīt abi mazie cilvēkbērni. Džemma un Gerijs notupās pie stikla krūzes. Tajā bija Viktors, lielākā no Gerija pelēm.
Viktors bija dusmīgs, ka izcelts no siltās salmu guļvietas, kur viņš bija pavadījis laika joslu maiņu. Viņš grauza sēkliņu un centās raidīt pēc iespējas piktāku skatienu uz abiem cilvēkiem ārpus viņa ieslodzījuma vietas. Pelēna iemīļotākais cilvēks, zēns, kuru viņš sauca par Lielo, un meitene, kura bieži bija kopā ar to, ari raudzījās uz viņu, abu tēlus izkropļoja stikls. Un tur bija arī tas spalvainais briesmonis.