- Nu labi, pirmo daļu mēs būtu paveikuši, teica meitene. Vai esi pārliecināts, ka peles pīkst tieši tā, Gerij?
- Jā. Tā viņas pīkst pirms laišanās miegā. Zēns čukstoši iepīkstējās.
- Pī-ī-ī-ī-ī! Atkārto! viņš aicināja. Meitene viņu atdarināja.
- Pareizi. Dari tā! Gerijs pētīja kopētos norādījumus, kas atradās viņa priekšā. Te rakstīts, viņš lasīja, "Iemidzinoši atkārtojiet dzīv-nie-ka balsi, līdz dzīv-nieks laižas tran… tran…" es nevaru to izlasīt.
- Transā. Papīru paņēma Džemma. Tas ir kā sapņošana pirms hipnotizēšanas. It kā sapņošana vaļējām acīm.
- Vai mēs gribam likt Viktoram sapņot vaļējām acīm?
- Novest transā. "Tiklīdz dzīvnieks ir nokļuvis transā, jūs to uzzināsiet no saplūsmes izjūtas." Labi. Darām!
Viktors ar pakaļkāju pakasīja ausi un prātoja, vai zem skriešanas riteņa vēl ir palikuši čipsi ar kariju. Te pēkšņi meitene ārpus krūzes atkārtoti sāka pīkstēt kā ļoti liela pele.
Pēc pieciem pīkstieniem Viktors saspicēja ausis. Likās, ka meitene cenšas ar viņu sazināties peļu valodā. Viņa neizklausījās gluži kā pele. Viņai bija spēcīgs cilvēku akcents, bet tomēr tas bija saprotams pīkstiens. Šķita, ka tas skan kā "goli, goli, goli". Viktors pieņēma, ka viņa grib teikt "guli, guli, guli". Viņš jutās mazliet aizkaitināts. Tieši to jau viņš arī bija darījis pirms tam, kad bija ticis tik rupji uzmodināts un ielikts šajā stikla traukā.
Petula gulēja, nolikusi galvu starp priekšķepām. Viņa bieži bija dzirdējusi peles sarunājamies savā starpā. Un vēl vairāk, Petula ļoti labi saprata, ko gatavojas darīt Džemma. Dzīvojot kopā ar Molliju Ņujorkā, Petula bija redzējusi, dzirdējusi un, vēl svarīgāk, sajutusi, kā tiek hipnotizēti daudzi cilvēki. Petula nojauta, ka Džemma cenšas hipnotizēt Viktoru. Sajūta nav īstā, nodomāja Petula.
Meitenes balss ir nomierinoša, bet viņai trūkst kaut kā īpaša, kas piemīt Mollijai.
Petula pavirzījās uz priekšu, līdz varēja saskatīt peli krūzē. Viņa maigi ieņurdējās.
Viktors vēroja tuvojamies spalvaino briesmoni. Viņš zināja, ka tas nav bīstams, jo bieži bija skraidījis pa grīdu tur, kur tas guļ. Reiz viņš kļūdas pēc pat bija pārskrējis tam pār muguru. Taču viņš nekad nebija ielūkojies spalvainā briesmoņa acīs. Tagad viņš to darīja. Petulas acu skatiens viņam maigi atbildēja. Viktoram šī sajūta likās jauka. Bija tā, it kā viņš ielūkotos acīs mīļam, lielam, draudzīgam, nomierinošam, draudzīgam, nomierinošam, garšīgam, draudzīgam, mīļam, nomierinošam siera gabalam. Un jo vairāk Viktors lūkojās uz sieru vai arī tas bija spalvainais briesmonis? jo vairāk viņš juta, ka gāžas uz sāniem.
Kad Viktors beidzot atgāzās krūzes dibenā tik mierīgi, it kā gulētu no plēsoņām brīvā un puķu pilnā pļavā, viņš jutās tā, it kā vienmēr būtu gribējis gulēt šajā traukā un lai spalvainais siers tur sēdētu mūžam.
- Paskaties uz Viktoru! iesaucās Džemma. Domāju, ka mums tas ir izdevies!
- Tu domā, ka Viktors ir hipnotizēts? Vai tev bija tā plūstamā izjūta?
- Saplūsmes, Džemma viņu izlaboja. Nezinu. Bet droši vien bija. Tagad mums jāliek viņam kaut ko darīt, Gerij. Ko mēs liksim viņam darīt?
- Es zinu, teica Gerijs un piecēlās, lai ieslēgtu kasešu magnetofonu.
Viktora pļavu pēkšņi piepildīja maigas flautas mūzikas skaņas. Caur stikla krūzes attēlu kropļojošajām sienām viņš redzēja Lielo, kas ritmiski kustējās mūzikas skaņās.
Viktors bija pārāk atslābinājies, lai kustētos. Viņš aizvēra acis un iztēlojās, ka sēž guļamtīkla formas ziedlapā zem lielā, spalvainā briesmoņa-siera.
Džemma un Gerijs bija vīlušies, ka Viktors atsakās dejot, bet viņiem vismaz likās, ka ir to hipnotizējuši, kas, protams, nebija taisnība.
piecpadsmitā nodaļa
Pussešos Mollija un Rokijs atgriezās namiņā. Rokijs devās uz virtuvi, lai pagatavotu abiem dzērienus, un Mollija paskatījās modinātājā. Viņa tiešām vēlējās sazvanīt Lusiju Ļoganu. Ja pieskaitīja stundas, kas šķir viņu dažādās laika joslas, Lusija vēl varētu būt nomodā. Tāpēc, tiklīdz Rokijs atgriezās ar dažiem Qube, viņa sastādīja numuru.
Atbildēja aizsmakusi, miegaina, pusnomodā esoša balss.
- Lusij, vai tā esi tu? Šeit esmu es.
Bibliotekāre noklepojās un vairākas reizes nokrekšķējās. Jā, jā, te Lusija. Mollij! Vai viss kārtībā? Ir nakts vidus.
- Viss ir labi, teica Mollija. Piedod, ka uzmodināju tevi, Lusij, bet mēs esam veikuši dažus pārsteidzošus atklājumus. Tev bija pilnīga taisnība par Primo Sellu. Un Mollija sīki aprakstīja pēdējās divdesmit četras stundas.
Viņa izstāstīja Lusijai, ko viņi atraduši Primo Sella birojā. Mollija paziņoja, ka abi paredzējuši doties uz Akadēmijas balvu piešķiršanas ceremoniju, lai noņemtu hipnozi tik daudzām zvaigznēm, cik vien izdotos, un, ja iespējams, lai noskaidrotu, vai Deivīna vēl ir dzīva. Mollija bija cerējusi, ka Lusija varētu zināt, ko nozīmē noslēpumainie, ar sarkano tinti rakstītie vārdi V diena, bet Lusija nezināja neko. Pēc desmit minūtēm šķita, ka saruna iet uz beigām.
Mollija apvaicājās: Un kā ar tevi, Lusij? Vai tev ir bijušas vēl kādas nepatikšanas?
- Ar mani viss ir labi. Ar apdegumiem grūti iemigt, tas ari viss. Lusija nopūtās. Esmu pārsteigta, cik labi tev tas padodas, Mollij. Bet, lūdzu, esi piesardzīga! Atceries, ka tas vīrs nav normāls. Viņš ir briesmonis.
- Būsim piesardzīgi. Un, Lusij, vai tā nauda drīz būs klāt? Piedod, ka tā jautāju, bet mūsu rēķini te nav no mazajiem.
- Protams, Mollij. Es par to tūlīt parūpēšos. Tad Lusija sirsnīgi piebilda: Nodod sveicienus Rokijam, un esiet uzmanīgi! Zvani. Paliec sveika!
Mollija nolika klausuli.
- Ko tad viņa teica? jautāja Rokijs.
- To es tev pastāstīšu tad, kad būsim viņai nosūtījuši šīs lietas. Bet klausies, mums vēl ir visa atlikusī diena, un es domāju, ka mums jāatpūšas. Ejam peldēties!
- Vai tiešām?
- Un kāpēc gan ne? Ja jau mēs ejam uz Akadēmijas balvām, tad mums jāpierod pie domas, ka ļaudis varētu mūs pazīt. Un vienalga, pat ja Sells ir redzējis mūsu klipu, esmu pārliecināta, ka viņš šonedēļ ir tik ļoti pārņemts ar Oskariem, lai neuztrauktos par diviem hipnotizētājiem.
Pēc gājiena uz viesnīcas reģistrācijas telpu, lai organizētu eksprespastu uz Braiersvilu, peldmēteļos tērpušies, Mollija un Rokijs nesteidzīgi devās uz baseinu. Kaut ari bija jau gandrīz seši, cepināja kā uz pannas.
Arā nebija pārāk daudz viesu. Trinklberijas kundze un Džemma pamāja viņiem no galdiņa ēnā, kur abas našķojās ar saldējumu. Mollija un Rokijs uzmeklēja sauļošanās gultas blakus baseina ūdenskritumam. Rokijs ienira tirkīzkrāsas ūdenī, lai pievienotos Rodžeram, bet Mollija uzlika salmu cepuri. Viņa papliķēja savas tievās kājas maltās gaļas krāsā. Pirms peldes meitene gribēja, lai tās kļūst jaukas un sasilst.
Viņa aizvēra acis. Pēcpusdienas karstums, kaut kur ceptas gaļas smarža un netālo strazdu maigā svilpošana gandrīz lika Mollijai iegrimt jaukā letarģijā. Saule apspīdēja viņas acu plakstiņus, un caur tiem viss izskatījās oranžs. Viņa klausījās, kā ūdenskritums šļakstot līst baseinā, un pamazām atslābinājās.