Pēc kādas minūtes Mollija sāka lūkoties apkārt.
Pie galdiņa zem saulessarga ar muguru pret viņu sēdēja divas darījumu sievietes. Abām bija ieveidotas frizūras un kostīmi vienai gaišzils, otrai sārti violets. Mollija palūkojās uz sārti violetajā kostīmā tērptās sievietes matiem. Tajā bija baltas un zeltainas šķipsnas, un frizūras vidū bija nostiprināta bruņrupuča bruņu saspraude, kas atstaroja saules gaismu.
Saspraude mirgoja un dejoja saules staros, un, jo vairāk Mollija uz to lūkojās, jo vairāk sievietes mati atgādināja lieliski kopta zirga krēpes. Tie kā savērpts zelts vēlās pār sievietes muguru.
Un tad, kamēr Mollija lūkojās un saule viņu karsēja, meitene sajuta saplūsmes izjūtas nojausmu. Atcerējusies, kas bija noticis, kad viņa skatījās uz krūmos izcirpto suni Braiersvilā un koferi lidostā, viņa sāka prātot, vai, uzlūkojot bruņrupuča matu saspraudi, atkal parādīsies aukstā saplūsmes izjūta. Un tā tiešām parādījās. Mollija sajuta dīvaino pāreju no siltuma uz aukstumu. Tomēr šodien aukstums viņai daudz netraucēja, jo diena bija tik karsta.
Kad stindzinošais aukstums sāka līst augšup pa muguru, Mollijai prātā iešāvās kāda doma. Varbūt, ja viņa pilnībā ļautos šai sajūtai, tad varbūt pretēji tam, par ko viņa bija uztraukusies pirms tam viņas hipnozes spējas nevis tiktu iedragātas, bet gan kļūtu spēcīgākas. Drosmes uzplūdos Mollija nolēma ļaut uzplaukt aukstajai saplūsmes izjūtai. Skatoties uz bruņrupuča saspraudi tā, it kā vēlētos to hipnotizēt, Mollija gaidīja šo izjūtu. "Kas varētu notikt?" domāja Mollija. "Vai saspraudi iespējams hipnotizēt? Vai varētu likt tai atlaist tvērienu un nokrist zemē?"
Sākumā izjūta kautrīgi kā šaura strūkliņa sūcās augšup pa ķermeni. Tad tā sāka plūst augšup pa kājām kā straume. Un tad kā pēkšņa ledaina banga tā izlauzās pa visu ķermeni, liekot Mollijai trīcēt. Likās, ka Mollijas vēnas pilda ledusauksts dzirkstošs minerālūdens un dimants uz viņas krūtīm kļūst auksts kā ledus gabals. Tā bija ļoti savāda izjūta. Mollija nespēja pilnībā ar to samierināties, taču tā likās vilinoša. Viņa nenovērsa skatienu no matu saspraudes. Meitenei likās, ka viņa ir to hipnotizējusi. Vai tā bija?
Mollija pamanīja, ka visapkārt ir kluss. Ļoti kluss. Pat baseina ūdenskritums bija aprimis. Mollija brīnījās, kāpēc gan tas izslēgts. Joprojām pārņemta no aukstuma, viņa pagrieza galvu, lai paskatītos.
Ieraudzītais viņu satrieca. Ūdenskritums tiešām bija beidzis plūst. Bet ne jau tā kā parasti tagad tas bija sastindzis kā pēkšņi sasalis ūdens stabs. Ja neņem vērā to, ka tas nemaz nebija sasalis, tas bija mirdzošs kā slapjš ūdens. Mollija palūkojās pa kreisi.
Gerijs, kas bija rotaļājies, stāvēja sastindzis kā statuja pavisam neiedomājamā pozā. Viņš balstījās uz vienas kājas pirkstgala, bet otra kāja bija pacelta gaisā, kur viņš tikko bija spēris bumbu. Acis pievērstas bumbai, kas karājās gaisā, it kā to turētu kāds neredzams pavediens. Pa kreisi no viņa Džemma bija devusi Trinklberijas kundzei nogaršot saldējumu. Sievietes mēle kā sarkans tārps karājās no mutes, pa pusei iegrimusi sārtajā un ledainajā saldumā. Džemma bija nedaudz uzpūtuši gumijas burbuli, un Nokmana kungs teicis viņai kaut ko atzinīgu, vārdiem klusi sastingstot gaisā. Dūmi no darījumu sieviešu cigaretēm vīdēja gaisā kā mākoņu stabi. Visa pasaule bija nekustīga kā glezna, taču trīsdimensiju glezna.
Molliju pilnībā piepildīja aukstā saplūsmes izjūta. Viņa spēja sadzirdēt vienīgi savus sirdspukstus un izbiedēto elpu. Meitene juta, ka tad, ja viņa visu atlaistu vaļā tāpat kā "izslēdz" acis tad, kad kādu hipnotizē, aukstā saplūsmes izjūta pazustu vismaz viņa cerēja, ka tā notiktu. Puse no viņas bija pārbijusies par to, vai tas ir uz labu, ka pasaule šādi apturēta, bet otra puse bija stāvā sajūsmā.
Mollija ar skatienu uzmeklēja Rokiju. Zēns karājās horizontāli gaisā, lai nirtu baseinā. Petula gulēja zem galda baseina seklajā galā, kur bija spēlējusies ar akmeni. Tad Mollija pamanīja Rodžeru. Tas bija zem ūdens. Bez skābekļa viņš taču varētu noslīkti Cenšoties nekrist izmisumā, Mollija koncentrēja prātu, un līdzīgi tam, kā izņem dibenu no ūdens bļodas, viņa mirklī izlaida ledusauksto sajūtu no ķermeņa. Tā aizplūda nanosekundes laikā. Un tajā pašā brīdī bez nekādas aizķeršanās pasaule atkal sāka darboties. Rokijs ienira, Petula uz viņu rēja, Rodžers iznira, Trinklberijas kundze nolaizīja saldējumu, un ūdens atsāka gāzties baseinā.
Dimants uz Mollijas krūtīm vēl joprojām bija auksts, bet meitene atkal jutās karsta un ļoti atvieglota par atgriešanos. Viņa ļodzīgi piecēlās un ienira baseinā, lai uzpeldētu blakus Rokijam. Ūdens iekļuva viņai degunā.
Rokij, tikko notika kaut kas patiesi neparasts, viņa izšļupstēja.
- Jā, tu tikko ieniri ar visu T kreklu un cepuri galvā, Rokijs teica, pirms nostājās zem ūdens uz rokām.
Mollija norāva cepuri no galvas un sarauca pieri.
- Nē, ne jau tas, Rokij. Rokij, klausies! Viņa sagrāba zēna roku un parāva. Tas bija citādi nekā jebkas, kas ar mani jebkad ir noticis.
- Kas? jautāja Rokijs, peldot uz muguras.
- Nu, Mollija sastomījās, tikko spēdama apspiest balsi līdz čukstam, man šķiet… ak, izklausīsies, it kā es būtu jukusi…
- Kas? Pasaki man!
- Es vienkārši domāju, ka es… Man šķiet, ka es liku… Mollija vilcinājās.
- Ko tu liki?
- Man šķiet, ka es tikko liku pasaulei apstāties. Es domāju, ka apturēju laiku!
sespadsmitā nodaļa
Rokijs pavīpsnāja: Es to nepamanīju. J Nu, protams, stulbeni! Tu taču biji tā visa daļa.
- Pa kuru laiku? Neatceros, ka tā būtu bijis.
- Tu nemaz neklausies, nošņāca Mollija. Tu biji sasalis.
- Kā tad varbūt kādos mīnus desmit grādos?
- Nē, ne jau iesaldēts, vienkārši nekustīgs. Man gan bija auksti.
Mollija norādīja uz sievieti sārtajā kostīmā. Es koncentrējos uz tās sievietes matu sprādzi, cenšoties to it kā hipnotizēt…
- Kāpēc tu tā darīji?
- Tāpēc, ka… Nu, šī sajūta man īstenībā pirmo reizi parādījās Braiersvilā, bet tev par to nestāstīju, jo domāju, ka tu uzskatīsi, ka esmu lauzusi solījumu nevienu nehipnotizēt. Bet es jau arī nevienu nehipnotizēju. Es hipnotizēju priekšmetus… un no tā arī rodas šī aukstā saplūsmes izjūta.
Rokija uzacis izliecās.
- Lai nu kā, turpināja Mollija, cenšoties neievērot zēna aizdomu pilno skatienu, es hipnotizēju matu saspraudi, lai panāktu auksto saplūsmes izjūtu, un šoreiz ļāvu tai iestāties pilnībā. Es kļuvu tiešām auksta, un, kad paskatījos apkārt, tad viss bija… Mollija ielūkojās Rokija neticīgajā sejā. Goda vārds, Rokij, viss bija apstājies! Laiks bija apstājies apstājusies nebiju vienīgi es. Arī tu biji apstājies, Rokij. Tu karājies gaisā pa ceļam uz ieniršanu. Es nejokoju. Tad es atlaidu šo izjūtu un viss atkal sākās, un tu ieniri ūdenī.
Rokijs norūpējies lūkojās Mollijā.
- Vai tik tu neesi dzērusi kaut ko no minibāra?
- Nē! Mollija saniknota paskatījās uz Rokiju. Es tev saku: tā ir taisnība!
Rokijs uzlika roku viņai uz pleca.
- Mollij, labāk kāpjam ārā no ūdens. Zinu tu domā, ka notikušais ir patiesība, bet varbūt tu šodien esi pārāk pārkarsuši saulē. Man arī tā vienreiz bija no saules, kad devos tālā pastaigā, un man bija drudzis, un viss šķita…