- Ak dievs, Rokij, dažkārt tu padari mani vai traku! Ja tu man netici, es tev to pierādīšu.
Mollija aizpeldēja līdz baseina malai un izkāpa ārā. Rokijs sekoja.
- Apsēdies uz šīs sauļošanās gultas! viņa tam lika. Un skaties uz kāju pēdām.
Rokijs satraukti palūkojās uz viņu, bet paklausīja.
Mollija sāka blenzt uz oranžo glābšanas riņķi, kas ka-" rājās pie staba. Dažos mirkļos viņa atkal bija panākusi savādo aukstuma sajūtu. Viņa ļāva tai izplatīties pa ķermeni, līdz oranžais glābšanas riņķis pulsēja viņas acu priekšā, bet pārējā pasaule pagaisa miglā. Beidzot aukstums sagrāba viņu ar saltu, dzirkstošu tvērienu. Viss sastinga gluži kā iepriekš. Mollija atsvabināja skatienu no glābšanas riņķa, bet daļa viņas joprojām koncentrējās uz auksto saplūsmes izjūtu, ieslēdzot to ķermenī un iztēlojoties divus iedomātus aizbāžņus, kas neļauj izjūtai izplūst ārā caur kāju pēdām. Tam bija nepieciešamas neiedomājamas pūles.
Viņa paskatījās pa labi. Viss bija sastindzis. Trinklberijas kundze turēja paceltu adīkli, meklējot tajā cilpiņas. Gerijs bija meties baseinā šļakatas karājās gaisā kā lielas ūdenspuķes ziedlapas. Rodžers kokā šķita kā statuja. Baseina viesmīlis bija sastindzis, sniegdams dzērienus abām kostīmos tērptajām dāmām.
Rokijs blenza uz savām kāju pēdām. Mollija noklikšķināja pirkstus zēna acu priekšā, bet viņš tās pat nepamirkšķināja. Viņa pielika ausi pie zēna mutes viņš pat neelpoja. Viņa palūkojās apkārt. Bija grūti noticēt, ka neviens viņu nevēro ka viņa ir vienīgā, kas kustas. Vienīgā, kas elpo. Tas bija šausminoši. Un ja nu viss iesprūst un tā arī paliek? Bet Mollija zināja, ka viņai jādara kaut kas, lai pierādītu Rokijam, ka laiks ir apstājies. Dziļi ievilkusi elpu, viņa lēni piecēlās. Ar neiedomājamu koncentrēšanos, lai neizkliedētu saplūsmes izjūtu, Mollija sāka iet virzienā uz rotaļlietu grozu baseina malā. Viņas ķermenis tirpa. Katrs solis bija pilns baiļu. Pasaules noturēšana tomēr prasīja milzīgu sasprindzinājumu. Mollijai izdevās paspert desmit soļus. Viņa paņēma piepūšamu vardi, pīles formas gumijas riņķi un vaļa formas piepūšamo matraci. Meitene aiznesa tos atpakaļ pie Rokija un uzlika pīli kā kroni viņam galvā, matraci novietoja pie kājām un vardi ietupināja klēpī. Un, lai būtu tiešām droša, ka viņš noticēs, Mollija no puķu poda paņēma trīs dzeltenas puķes un vienu iesprauda starp zēna pēdām, otru starp pirkstiem, bet pēdējo iebāza tam mutē.
Mirkli meitene sēdēja nekustīgi kā apmulsis kukainis ar izslietām antenām, cenšoties saprast, kas ar viņu noticis. Viņa pārlaida skatienu baseinam. Vai visa Losandželosa ir sastingusi? Vai sastingusi ir visa pasaule? Šī doma bija pārāk traka, lai tajā iedziļinātos. Un tomēr Mollija juta, ka tā ir. Un tad, gluži kā dzīvnieks sajūt tuvojošos lietu, viņa sajuta vēl kaut ko. Uz mirkli Mollija bija pārliecināta, ka sajūt kustību kaut kur kaut kur ārpusē. Tomēr viņa nevarēja pateikt, ko tieši sajūt. Viņas sirds sitās pārāk strauji, un viņa bija pārāk nobijusies. Viņa izmisīgi vēlējās, kaut viss atkal kustētos, tagad.
Viņa atslēdza koncentrēšanos un izslēdza saplūsmes izjūtu. Tajā pašā mirklī Rokijs negaidīti salēcās un nosvieda rotaļlietas. Viņš izspļāva puķi.
- Aāāā! draugs iekliedzās. Viņš pārsteigumā pagriezās pret Molliju.
- Kā? Kā tu to izdarīji? Cik ilgi es biju sastindzis? Kā tu to izdarīji, Mollij? Vai esi atradusi vēl kādu grāmatu?
Tovakar Mollija devās pie miera pārguruši un nervoza. Doma par ielaušanos Oskara ceremonijā nākamajā dienā bija biedējoša, un viņa bija ļoti norūpējusies par to, ka viņu un Rokiju varētu pieķert. Taču vēl mulsinošāka bija Mollijas jaunatklātā hipnozes prasme. Doktora Ļogana hipnozes grāmatā nekas nebija minēts par pasaules apturēšanu. Tā kā nebija nekādu gudru vārdu par šo tēmu, Mollija juta, ka kuģo pilnīgi neapgūtos ūdeņos. Viņa nezināja, vai apturēt pasauli ir labi vai slikti. Viņa nezināja, vai tas ir bīstami. Tas pavisam noteikti bija spokaini. Viņa izdzirdēja klauvējienu pie durvīm. Ienāca Rokijs.
- Esmu noguris, bet miegs nenāk, viņš sacīja, apsēdies uz meitenes gultas gala.
- Ar mani ir tas pats, Mollija atbildēja.
- Es pārbaudīju televīziju, vai laiks Amerikā un citur pasaulē ir pareizs. Ir gan. Šī laika apturēšana ir pamatīgs kumosiņš pārdomām, viņš norūpējies turpināja. Man prieks, ka tā esi tu, nevis kāds cits, kas to spēj. Iedomājies, ko tikai tu varētu darīt! Tu varētu nesodīti slepkavot.
- Ak, izbeidz taču! nodrebinājusies teica Mollija un iecēla Petulu gultā.
- Es jau nedomāju īstu slepkavību, es vienkārši domāju, ka tu varētu dažādi muļķot cilvēkus. Ja tu būtu noziedznieks, tu varētu viegli apzagt bankas vai nolaupīt cilvēkus. Apturi pasauli. Nolaupi cilvēku. Visiem pārējiem liktos, ka cilvēks ir vienkārši izgaisis. Vai arī, ja tu gribētu, lai uzvar tava futbola komanda, soda sitiena laikā tu varētu sastindzināt pasauli un pārvietot bumbu tā, lai tā trāpa vārtos.
Mollija paslēpa degunu Petulas spalvā. Doma par to, ka viņa, mazs cilvēciņš uz planētas, ir spējusi apturēt visu pasauli, viesa apjukumu un bailes. Viņa juta, ka tā būtu pārāk liela vara.
- No rīta piezvanīšu Lusijai un apvaicāšos, vai viņa par to kaut ko zina, meitene nolēma. Tagad centīšos par to vairs nedomāt. Mums jāizguļas, Rokij. Rīt mums vajadzēs daudz enerģijas.
Rokijs pamāja un izslēdza gaismu.
- Saldus sapņus, Lollīt! viņš teica, aizverot durvis.
- Tu gribēji teikt: "Priecīgus murgus!" atbildēja Mollija un pārvilka segu pār galvu.
septiņpadsmitā nodaļa
Akadēmijas balvu pasniegšanas diena uzausa saulaina, bez neviena mākonīša debesīs. Namiņā pirmā pamodās Petula. Viņa pārlūkoja mazo akmeņu kaudzīti, ko bija noslēpusi aiz televizora, izvēlējās apaļu oli sūkāšanai un pa caurumu dzīvžogā izlavījās ārpus namiņa teritorijas. No pakāpieniem virs peldbaseina viņa varēja saskatīt milzīgo, uzgleznoto pūdeli lēkājam virs Bellas Pūdeļu salona un Suņu viesnīcas izkārtnēm. Viņa saoda garšīgas gaļas brokastis, ar ko baroja turienes iemītniekus. Petula palūkojās lejup uz savām ķepām. Viņai noteikti vajadzēja apgriezt nagus. Un viņas āda niezēja vēl kopš ceļojuma lidmašīnā. Pēc suņu šampūna smaržojošā vieta atgādināja Petulai kādu komfortablu mazgāšanas vietu, ko viņa bija apmeklējusi kādā citā lielā pilsētā. Zinot, ka laba apkope viņai tiešām iedvestu jaunu dzīvību, Petula devās uz viesnīcas piebrauktuvi.
Šķērsot četras satiksmes joslas uz Bellas salonu tiešām nenācās viegli, un Petula kādas piecas minūtes nostāvēja drošības zonā starp pretējo virzienu joslām, gaidot pārtraukumu satiksmē. Tomēr drīz vien viņa jau devās uz Pūdeļu salona zilajiem metāla vārtiem, kurus atstūma ar ķepu. Dažus pakāpienus uz leju bija durvis. Tās atvērās, kad kāds sportiska izskata vīrs iznāca no salona ar pekinieti uz rokas. Pekinietis smaržoja pēc lilijām, un spalvās tam bija četras rozā lentes. Petula veikli pamanījās abiem garām. Viņa jau sen to bija pelnījusi.
Iekšpusē viss bija domāts suņiem. Tur bija plaukti ar kaklasiksnām un pavadām, kas karājās kā kārdinošas dārglietas. Tur bija skaisti kažokādu spilveni, uz kuriem suņiem atpūsties, skaistas ēdiena bļodiņas, speciālās suņu barības vitrīnas, uzkožamie, graužamie kauli un ēdami suņu cigāri. Tur bija elegantu rotaļlietu kaudzes un pudeles ar suņu smaržām, visu izmēru suņu apģērbi un pat suņu kurpes dienām, kad nebija vēlams sasmērēt ķepas. Aiz letes, sastādot kādu rēķinu, sēdēja sieviete ar sprogainiem, blondiem matiem un milzīgiem stīpveida auskariem. Aiz viņas muguras atradās salons, kur liels, spalvains čau-čau stāvēja īpašā stikla kastē un ar siltu gaisu tika žāvēts tā apģērbs. Kad Petula šķērsoja grīdu, viņas garie nagi radīja skaļi klikšķošu skaņu.