Salona īpašniece Bella pacēla skatienu, domādama, ka kāds no viņas suņu klientiem ir izlavījies no blakus esošās atpūtas telpas. Tā vietā viņa ieraudzīja, kā, asti luncinādama, tuvojas Petula. Petula uzlika priekšķepas uz sievietes kājām.
- Vai, tu nu gan esi pats jaukākais mazais mīļumiņš! Kur ir tavs saimnieks, jaukumiņ? Vaimandieniņ, tev nu gan ir gari nagi!
Petula, protams, neteica neko. Viņa apveltīja Bellu ar vienu no saviem valdzinošākajiem skatieniem, koķeti piešķiebusi galvu uz vienu pusi. Bella paraudzījās uz durvīm un tad atkal uz samtaini melno mopseni.
- Kāpēc tu nevalkā kaklasiksnu, saldumiņ? Bella piecēlās un palūkojās ārā. Šķita, ka mopsenei nav saimnieka. Petula ierējās. Bella pasmaidīja un papliķēja viņu. Viņa vienmēr spēja noteikt, kad suņiem vajadzīga kopšana.
Bella paskatījās uz čau-čau, kas izbaudīja žāvēšanu, un ielūkojās pulkstenī.
Nu labi, dārgumiņ! Tu esi ļoti jauka mazulīte, tiešām! Nāc līdzi! Apkopsim tevi!
Un tā Petula saņēma pilnu apkopi, kādu viņa jutās pelnījusi jau sen. Vispirms Bella aizveda viņu uz mazgātavu un izpeldināja rozmarīna šampūnā. Tad Petula tika masēta, skalota, žāvēta, viņai apgrieza un nopulēja nagus un visādi lutināja, līdz viņa jutās kā suns no Pilnības Zemes. Tad viņu aizveda uz salona atpūtas telpu.
Petula nodibināja kontaktus ar suņiem, kas bija reģistrēti šajā viesnīcā. Tur bija milzīgs, zīdains afgāņu kurts, kuru ļoti interesēja, ko Petula vakar ēdusi vakariņās; franču buldogs ar sikspārņa ausīm un bez nekādām manierēm tas bez jebkāda aicinājuma sāka ostīt viņas dibenpusi; sudrabspalvots samojeds; jau redzētais čau-čau; desai līdzīgs taksis un ķīniešu cekulainais suns.
Petulu visvairāk interesēja mazais, bezspalvainais, pelēki rožainais ķīniešu cekulainais. Viņa tādu vēl nekad nebija satikusi. Tam tiešām nebija spalvu, izņemot cekulu galvas vidū, un ausis bija milzīgas un smailas. Petulai patika ķinieša skatieni, un viņš noteikti smaržoja labi pēc pētersīļiem un gudrām domām. Petula apgūlās viņam blakus uz rozā dīvāna, un abi sadraudzējās. Kādu stundu viņi sazinājās tā, kā jau suņi to mēdz darīt viens otram telepātiski sūtot domas un atmiņas. Ķīniešu cekulaino sauca Kvaroars, un viņš bija apmeties Suņu viesnīcā, jo saimnieki piedalījās viesībās par godu Oskara balvai ar uguņošanu un pilnu māju cilvēkiem. Kvaroars bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš labprātāk turas no tā visa pa gabalu.
Atgriezās Bella un aizveda Petulu uz veikalu, kur izvēlējās ar viltotiem dimantiem inkrustētu kaklasiksnu un aplika to ap mopsenes kaklu. Ieskanējās zvans virs durvīm, piesakot kārtējo klientu, un Petula, jūtot, ka varētu būt vajadzīga Mollijai, izmantoja izdevību un izslīdēja pa durvīm.
Atgriezusies Chateau Marmoset, Petula atrada Molliju vēl guļam. Meitene bija iepinusies palagos un nelaimīga šņukstēja. Petula ielēca gultā un mierinoši pieglaudās viņai.
Mollija redzēja šausmīgus murgus, kuros viņa Akadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā atradās uz skatuves krātiņā. Viņai blakus stāvēja Primo Sells un smējās, kamēr publika apmētāja Molliju ar beigtām žagatām. Tad viss sastinga un viņa bija vienīgā dzīvā būtne sastingušā pasaulē, kur nekam nekad vairs nav lemts kustēties.
Mollija pamodās un atklāja, ka noslienājusi visu spilvenu. Viņas piere bija karsta un mitra. Kad Mollija centās pieslieties sēdus, Petula nolaizīja viņas seju. Tad Mollija paķēra telefonu no galdiņa blakus gultai un sastādīja Lusijas Ļoganas numuru.
Viņa dzirdēja telefonu zvanām tūkstošiem jūdžu tālumā Lusijas nelielajā savrupmājā. Tas zvanīja un zvanīja. Viņa iedomājās, kā zvanu pavada Lusijas pulksteņu tikšķēšana. Pulksteņi. Pirmo reizi Mollija par tiem aizdomājās. Lusija noteikti kaut ko zināja par laika apturēšanu. Kam gan vēl lai viņa kolekcionētu pulksteņus? Mollija izmisīgi vēlējās ar viņu runāt, taču neviens neatbildēja. Meitene gaidīja, līdz telefons pats atslēdzās no Braiersvilas numura. Tikai tad viņa nolika klausuli. Kur ir Lusija? Vai ar viņu kas noticis? Mollija pakošļāja plaukstu. Petula ierējās.
Petula… Meitene apkampa suni. Tu smaržo burvīgi… un kas tev iedeva šo skaisto kaklasiksnu? Kur tu esi bijusi?
Petula luncināja asti, bet Mollija joprojām vēl jutās kā murgā. Viņa nevēlējās domāt par šausminošajām izredzēm piedalīties Akadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā. Bet viņa arī apzinājās, ka pēcpusdiena pienāks tikpat nenovēršami, kā zeme tuvojas krītošam izpletņlēcējam. Un tā pienāca.
Četros Mollija un Rokijs bija saģērbušies. Rokijs bija tērpies elegantā, melnā smokingā, un kājās viņam bija jaunas melnas kurpes. Mollija uzvilka tērpu, ko pati bija nopirkusi, smaragdzaļu kleitu ar pieskaņotām zaļām kurpēm.
- Mollij, tev kaut ko vajadzētu darīt ar matiem. Izskatās, it kā tava friziere būtu bijusi viesuļvētra, smējās Rokijs.
Mollija pieglauda matus.
- Tie ir traki izspūruši. Tev vajadzētu izskatīties mazliet… nu, oskarigākai.
- Vai tad, ja es tos sasiešu ar lenti, tie izskatīsies kārtīgāki?
- Tavās zeķbiksēs ir iziris liels caurums.
Mollija novilka zaļās zeķbikses.
- Man nav citu. Nāksies iet kailām kājām. Vai tu domā, ka zvaigžņu bērniem varētu būt kājas kā maltā gaļa?
- Vai tu domā, ka mēs tiksim iekšā? jautāja Rokijs, kad viņi stāvēja pie spoguļa. Es gribu zināt, vai mēs izskatāmies pēc zvaigžņu bērniem? Viņš raustīja tauriņu. Es ņemšu to nost. Tas izskatās stulbi, un es tāpat neprotu to sasiet.
- Mums tur jāiekļūst, citādi hipnozes noņemšana visām šīm zvaigznēm prasīs gadus. Mollija paņēma baltu papīra karti, ko pati bija aprakstījusi, un pārlasīja norādījumus.
- Tā mums neko daudz nepalīdzēs tur iekļūt, sacīja Rokijs. Tavām acīm būs jāpalīdz mums tikt garām durvju sargiem.
- Šī lapa atvieglos mums iekšā tikšanu, es vismaz ceru, ka tā. Tu, Rokij, ari palīdzēsi noņemt zvaigznēm hipnozi. Mēs atradīsim kādu klusu vietiņu, kur tu varēsi zvaigznes apstrādāt ar balsi.
No kleitas kabatas Mollija izvilka sarakstu ar Holivudas ļaužu vārdiem.
- Cik ilgi notiek Oskara ceremonija?
- Trinklberijas kundze teica, ka sešas stundas, atbildēja Rokijs. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai apstrādātu daudzus cilvēkus.
- Var gadīties, ka kāds apstrādā mūs.
Ietipināja Petula. Viņa bija gatava doties uz saviesīgu vakaru un uzrēja Mollijai, lai paziņotu, ka ies līdzi. Mollija viņu paņēma rokās.
- Tu pēc zvaigznes izskaties daudz vairāk nekā mēs, viņa tai teica. Tava spalva mirdz tāpat kā tavi dimanti!
Iezvanījās telefons, un Rokijs to pacēla.
- Vai nu esat gatavas, vai ne, viņš teica, bet mašīna ir klāt. Oskari, mēs ejam!
astoņpadsmitā nodaļa
Pie viesnīcas ieejas pakāpieniem kā mirdzošs nezvērs uz riteņiem gaidīja melns limuzīns. Elegants šoferis pelēkā uzvalkā ar melnām brillēm atvēra mašīnas durvis, un Mollija, Petula un Rokijs iekāpa.
Viņu aiziešanu nepamanīja neviens. Trinklberijas kundze bija pielipusi televizoram, skatoties komentārus pirms Akadēmijas balvu pasniegšanas, Nokmans praktizējās atvērt savas istabas seifu, nezinot tā ciparu kombināciju, un Džemma ar Geriju trenēja Gerija peles skriet pa pašu izgatavotu kartona trasi. Rodžers darbojās pa koku, gatavodams to naktsguļai.