Выбрать главу

Limuzīns aizslīdēja no viesnīcas un brauca Holivudas bulvāra virzienā. Savulaik tā bija pati galvenā kino un teātra iela pasaulē. Tagad tā vairāk kalpoja pagātnes pie­miņai, taču joprojām izraisīja sajūsmu ar slaveno Manna ķīniešu teātra ēku, kuru klāja vara zaļš pagodas stila jumts. Šeit betona bruģakmeņos savu kāju un roku no­spiedumus bija atstājušas dižākās zvaigznes kino vēs­turē.

Kad viņi turpināja doties virzienā uz Kodaka teātri, kur tiek pasniegti Oskari, satiksme kļuva blīvāka.

Re, paskatieties uz visiem tiem cilvēkiem! teica šo­feris, kad viņi palēnināja gaitu līdz kājāmgājēja ātrumam.

Pa mašīnas aptumšotajiem logiem Mollija redzēja policis­tus, kas ar karodziņiem regulēja satiksmi, steidzināja au­tomašīnas ar mutes pavērušiem pasažieriem un lika citām mašīnām ātri atbrīvoties no kravas. Pusceļā bija pilnīgs mašīnu sastrēgums, un uz ietvēm drūzmējās pūlis, kas bija sanācis, lai kaut uz mirkli ieraudzītu savas iecienītās slavenības. Limuzīns pierāpoja tuvāk.

-    Varu derēt, ka jūs nu gan esat sajūsmā, ka drīkstat iet pa to sarkano paklāju.

Mollija vārgi pamāja. Viņa cerēja, ka kājas nebūs aizmir­sušas, kā iet, neķeroties vienai aiz otras. Viņa juta nela­bumu. Meitene domāja par visām TV kamerām un preses fotogrāfiem, kas gaidīja slavenā sarkanā paklāja malās.

-     Tu taču nedomā, ka kāds mani pazīs no Zvaigznēm uz Marsa, ko? viņa nervozi pačukstēja Rokijam. Tas tiešām visu varētu sabojāt. Es negribu, lai kāds mani no­fotografē bridi, kad es hipnotizēju vārtu sargus.

-     Ņujorka ir otrā Amerikas pusē, un tu jau Brodvejā nebiji tik ilgi, Rokijs ne visai pārliecinoši atbildēja, ner­vozi raustot bikses. Ja cilvēki tevi pazīs no televīzijas, tad viņi vienkārši nodomās, ka tu esi tā jaukā meitene no labdarības reklāmas. Tas arī viss.

Mollija apklusa, kad viņi apstājās aiz mirdzoša linkolna. Šoferis izkāpa, pats gribēdams redzēt, kas notiek, un at­vēra Mollijai durvis.

-     Lai jums izdevies vakars! viņš teica. Gribētu būt jūsu vietā.

Mollija iedomājās, cik muļķīgi izskatītos šoferis viņas zaļajās kurpēs, bet tajā pašā laikā vēlējās, kaut varētu mainīties ar viņu vietām.

Priekšā stāvošais izaicinājums lika sarauties čokurā vi­ņas kuņģim un sagriezties galvai. Norijusi nervu kamolu, kas bija ieperinājies rīklē, viņa izspieda: "Paldies!" un izkāpa no mašīnas. Petula izlēca aiz viņas. Gaisu pildīja saucienu un svilpienu troksnis. Mollija trīcēja tā, ka zeme šķita līgojamies.

Uz ietvē iestrādātajām bronzas zvaigznēm zem kājām varēja lasīt pagājušo laiku kino leģendu vārdus. Pagājuši piecpadsmit soļus un izstūmušies cauri ļaužu drūzmai, Mollija, Petula un Rokijs iegāja norobežotajā zonā un no­nāca līdz asinssarkanā paklāja malai, kas kā upe plūda cauri drošības posteņiem. Šim paklājam vajadzēja izvadīt viņus cauri norobežotajai Holivudas bulvāra daļai un ie­vest pašā Kodaka teātri. Atpakaļceļa vairs nebija.

Uz sarkanā paklāja drīkstēja uzkāpt vienīgi tie, kuriem bija ielūgumi uz Oskara ceremoniju. Visus uzreiz intere­sēja, kas ir viņa un Rokijs. Šķita, ka uzliesmo tūkstošiem fotoaparātu zibspuldžu. Mollijai ejot pa paklāju, tas iz­plūda viņas acu priekšā.

-    Vai viņi ir aktieri? meitene dzirdēja kādu jautājam.

Priekšā bija vārti zemas, ziediem klātas arkas. Kad

Mollija redzēja, kā viesi iet tiem garām un nodod savas somas, lai tās tiktu izlaistas caur rentgenstaru aparātiem, viņa saprata, ka vārti ir maskēti metāla detektori, kuru uzdevums atklāt noslēptus ieročus vai sprāgstvielas.

-    Augstākās pakāpes drošība, teica Rokijs.

-     Cerams, ka tā nav tik augsta, lai es nevarētu viņus hipnotizēt, nomurmināja Mollija, sažņaugusi rokā bal­to karti. Veiksmei viņa saspieda zem kleitas noslēpto di­mantu.

Aiz muguras nāca kāda liela slavenība. Pūlis sāka kliegt un spiegt. Tas bija labi. Tas deva Mollijai iespēju strādāt tā, lai neviens viņu nevērotu.

Meitene sakoda zobus, ieslēdza acu skatienu uz pilnu jaudu un sagatavojās tikt galā ar vienu no vārtu sargiem.

Hipnozei bija jāiedarbojas ātri, kamēr neviens cits nebija to pamanījis.

Pie šiem vārtiem stāvošais vīrs bija rūdīts profesionālis. Tomēr, kad Mollija redzēja, ka viņš pār meitenes galvu pa­skatās uz slavenību aiz viņas muguras, viņa saprata, ka sargs nemaz nav tik vienaldzīgs pret vakara notikumiem, kā vēlētos izlikties. Novērstās uzmanības dēļ Mollijai iz­devās nostāties tieši sargam priekšā un pievērst tam ska­tienu, pirms viņš bija meiteni uzlūkojis.

Kad viņš to darīja, Mollijas hipnoze bija kā sitiens sejā. Sargs apstulba.

Paskaties uz manu ielūgumu! Mollija klusi teica, un vīrs, protams, paklausīja.

Tur bija rakstīts:

ŠIS IR ĪSTS IELŪGUMS UZ AKADĒMIJAS BALVĀM. IZLAID MANI, MANU DRAUGU UN SUNI CAURI BEZ SAREŽĢĪJUMIEM!

IZTURIES NORMĀLI! KAD BŪSIM CAURI, AIZMIRSTI MŪS!

Vīrietis pamāja un redzēja tieši to, kas viņam bija jā­redz, skaistu ielūgumu ar kaligrāfiskiem, zeltā iespies­tiem burtiem un zelta Oskara statuetes attēlu tā augš­daļā.

Sargs lika Mollijai, Petulai un Rokijam iziet cauri metāla detektoram. Tad Mollija atdeva ielūgumu Rokijam, kas to salocīja un ielika kabatā. Viņi bija iekšā.

Viņu priekšā, augstu palmu ieskauts un pilnībā klāts ar sarkanu paklāju, pletās Holivudas bulvāris. Iela izskatījās pēc rāma, līdzena, sarkana ezera. Un uz tā stāvēja sim­tiem cilvēku. Galvenokārt tās bija zvaigznes, ko Mollija pazina un kas izskatījās kā dievi, kuri staigā pa ūdens vir­su. Visi bija nevainojami tērpti pašos elegantākajos un dārgākajos vakartērpos, kādus vien iespējams nopirkt par naudu. Vīrieši pārsvarā bija ģērbušies melnos zīda, samta vai smalka auduma uzvalkos; sievietes bija grez­nos vakartērpos, ko darinājuši pasaules slavenākie tērpu modelētāji. Dažām bija gaisīgas, īsas kleitiņas, taču vai­rumam tās bija garas. Un, tā kā Mollija nevarēja redzēt viņu kājas, izskatījās, ka viņas slīd pa sarkano ezeru kā daudzkrāsaini gulbji. Aiz misiņa barjerām bija norobežo­tas platformas, uz kurām stāvēja simtiem laimīgo, kas bija ieguvuši stāvvietu biļetes, lai noskatītos kino pasaules spīdekļu ierašanos.

-     Ak, tikai ne to! novaidējās Mollija. Paskaties uz kamerām!

Pār bulvāri liecās tilts. Uz tā stāvēja fotogrāfu siena. Zvaigznes tiem māja un apveltīja tos ar profesionāliem smaidiem. Gar paklāju stāvēja televīzijas kameras un in­tervētāji ar mikrofoniem. Zvaigznes pozēja un smaidīja, apzinoties, ka tās vēro visa pasaule. Milzīgas lēcas grozī­jās pa labi un kreisi, un, kaut arī vēl bija pilnīgi gaišs, gaisā bez mitas mirgoja elektrisko zibspuldžu uzliesmojumi.

-    Ei, laimīgi teica Rokijs, tad tā jūtas zvaigzne!

-    Rokij, mēs te nevaram ilgi uzkavēties. Ejam uz priekšu pa bulvāri un teātrī iekšā, cik ātri vien spējam.

Kad Rokijs saņēma Mollijas miklo roku un vilka drau­dzeni uz priekšu, izbadējušās kameras pagriezās, lai viņus saplosītu, gatavas saķert un norīt viņus attēlā.

Mollija dažas īsas nedēļas Ņujorkā bija izbaudījusi zvaigžņu pasauli, taču tagad viņa jutās nepieredzējusi un vēl nedrošāka par sevi nekā Rokijs. Sajūta, kas viņu tir­dīja visvairāk, bija bailes, ka kāds uzliks roku uz pleca un iesauksies: Ei, tev te nav jāatrodas! Vari tūlīt apstāties, apgriezties un iet projām!