- Rokij, kā tev šķiet, vai kāds aptvers, ka mums te nav jāatrodas?
- Vienīgi, ja tu turpināsi tā runāt, teica Rokijs, uzsmaidot kamerai. Televīziju skatās arī cilvēki, kas prot lasīt no lūpām.
Un tiešām, daudzu jūdžu attālumā Oklahomā Oskarus skatījās kāds nedzirdīgs zēns, vārdā Bens. Viņam vienmēr patika televīzijā lasīt vārdus no lūpām. Šī prasme bija viena no nedzirdīguma priekšrocībām. Piemēram, viņš ļoti labi pazina prezidentu un viņa sievu, jo nolasīja viņiem no lūpām to, ko viņi saka viens otram tad, kad viņiem tuvumā nav mikrofonu. Viņš ļoti gaidīja brīdi, kad televīzijā rādīs prezidenta vēlēšanas. Šovakar, vērojot interviju ar kādu kinorežisoru, viņš ievēroja pārīti bērnu, kas stāvēja tam tieši aiz muguras. Viņš redzēja, kā tie runā.
- Vienkārši izbaudi to, Mollij! Neviens nezina, ka tu neesi ielūgta. Es jau esmu pārliecinājis sevi, ka esmu ielūgts, teica glīts melnais zēns, kas, pēc Bena domām, izskatījās pēc mazas zvaigznes.
Meitene zaļajā kleitā ar nekārtīgajiem matiem viņam blakus atbildēja: Tev taisnība. Tas ir pārāk labi, lai par to uztrauktos. Taču iesim teātrī iekšā, cik ātri vien spējam.
- Uz priekšu! mudināja Bens, vēlēdamies, kaut varētu būt kopā ar bērniem televizora ekrānā.
Zibspuldzes zibsnīja nemitīgi. Baltā, spilgtā gaisma izcēla pērlēm līdzīgās zobu rindas, kas atklājās superideālos Holivudas smaidos. Tā lika zaigot dimanta kaklarotām, platīna rokassprādzēm un zelta aproču pogām.
Mirdzēja arī Petulas jaunā kaklasiksna tāpat kā pati Petula. Viņai patika saviesīgi pasākumi. Viņai patika gaisā virmojošā enerģija un sajūsma.
Mollija palūkojās apkārt uz visām slavenajām sejām. Tieši priekšā viņa redzēja piecas vai sešas slavenības, kuru vārdi bija sarakstā, Primo Sella upurus. Visi izturējās normāli. Nu, protams.
Tur bija Stefānija Gulaša tumšzilā, caurspīdīgā kleitā, tās uzspraustie mati sarkani liesmoja. Dažus soļus atstatu sudrabainā uzvalkā tērpies Kosmosa Dūzis sarunājās ar televīzijas žurnālistu. Mollija varēja saskatīt Herkulesu Stounu baltā uzvalkā, kas virzījās cauri drūzmai ar skaistu ķīniešu sievieti zem rokas.
Tad meitene ieraudzīja kaut ko, kas lika viņai iekšķīgi salēkties. Dažu metru attālumā no viņas kāda neliela auguma sieviete tumšā kostīmā pētīja Molliju, it kā viņu pazītu. Pie sievietes mikrofona bija liela plāksne, uz kuras rakstīts: THE NEW YORK TIMES. Mollija viņu pazina kā Ņujorkas lielākā laikraksta mākslas korespondenti. Viņa bija intervējusi Molliju tad, kad tā bija uzstājusies Zvaigznēs uz Marsa. Mollija vilka Rokiju prom, bet bija jau par vēlu.
- Hei, atvainojiet! Mollij! Mollij Mūna! žurnāliste sajūsmā sauca. Tuvējo operatoru galvas pagriezās Mollijas virzienā.
- Mollij, kāds patīkams pārsteigums tevi te ieraudzīt! Un Petula arī! Cilvēki prasa, kad tu atgriezīsies.
deviņpadsmitā nodala
Mollijas pagātne bija viņu panākusi, un nebija vairs iespējams tikt vaļā no intervētājas ar mikrofonu.
- Kā tu un Petula esat atguvušās pēc nolaupīšanas? izprašņāja sieviete.
- Ē… jā, paldies! novilka Mollija, cenzdamās izvairīties no lielās lēcas, kas bija pievērsusies viņai. Petula palūkojās augšup uz to un priecīgi ierējās.
- Un vai tas, ka tu esi šeit, nozīmē, ka tu atgriezīsies uz skatuves vai varbūt parādīsies uz ekrāniem?
Mollija centās neizskatīties apjukusi. Ēē… nē, viņa sacīja. Es šeit tikai pavadu laiku kopā ar savu draugu. Paldies, nu man jāiet!
- Vai šis ir tas draugs, kurš kopā ar tevi taisīja to reklāmklipu? To par bērnu pieskatīšanu ap mums? urdīja žurnāliste.
- Jā, tas esmu es, attrauca Rokijs. Priecājos jūs redzēt! Zēns uzsmaidīja kamerai un labprāt būtu sniedzis interviju, taču Mollija uzmina viņam uz kājas un pasmaidīja tā, it kā teiktu: "Nemaz neuzdrīksties!"
Kad Mollija vilka Rokiju prom, viņa dzirdēja žurnālisti sakām: Mollija Mūna ir tikpat noslēpumaina kā allaž. Taču lieliski redzēt, ka viņa ir atgriezusies. Varbūt tagad uz spēles ir likta kinoaktrises karjera.
Mollija ieveda Rokiju dziļi pūlī.
- Uhhh, viņa noelsās, tas gan bija briesmīgi! Šiem avīžu ļautiņiem tiešām ir laba atmiņa. Tad viņa pamanīja, ka Petula atpalikusi.
- Ak vai, Petula ir iestrēgusi tur! Meitene uztraukti lūkojās pār plecu uz gaismas zibšņiem aiz muguras. Ceru, ka ar viņu viss kārtībā.
Mollijai nebūtu vajadzējis uztraukties. Petula izbaudīja savas dzīves zvaigžņu stundu. Viņai bija patikušas rampas ugunis Ņujorkā. Bija tik labi atkal tajās peldēties. Mopsene kameru priekšā grieza galvu pa labi un pa kreisi. Viņa nostājās uz pakaļkājām un lūdzās. Viņa lēkāja riņķī. Fotogrāfiem Petula patika. Tad viņa viltīgi ierējās un aizrikšoja meklēt Molliju. Pa ceļam viņa paskrēja garām gara auguma samta uzvalkā tērptam vīrietim ar spēcīgu iedegumu un zirgastē sasietiem melniem matiem. Petula apstājās viņš smaržoja kā tāds, ko viņa jau kādreiz bija satikusi, kā tāds, kurš bija stāvējis pie kameras dažās televīzijas studijās Ņujorkā.
Kaut arī Petula to nezināja, vīrietis, kurš viņai uzsmaidīja, īstenībā bija viens no vadošajiem Holivudas režisoriem. Tas bija itālietis Džino Puči. Viņa pēdējā filma "Svešinieka asinis" šovakar bija nominēta kā labākā filma. Petulai patika viņa smarža. Viņa piecēlās un uzlika ķepas uz vīrieša kājas, un, kad viņš pieliecās, lai aprunātos, viņa to apveltīja ar vienu no savām valdzinošākajām acu izteiksmēm. Tas bija graujošs skatiens. Džino bija pārāk šokēts, lai ko teiktu. Petula vilinoši ierējās un tad aizskrēja meklēt Molliju.
Mollija un Rokijs tagad stāvēja pie masīvas akmens arkas ieejas Kodaka teātrī. Pie tās kā pagānu elks stāvēja gigantiska zelta Oskara statuja, gandrīz tikpat augsta kā pati arka, it kā Kodaka teātris būtu templis zvaigžņu pielūgšanai. Šī vieta bija tik pārpilna ar slaveniem cilvēkiem, ka nepazīstama seja viņu vidū izskatījās savādi un īpaši.
- Paskat tik! Rokijs klusi iesmējās. Te ir tik daudz aktieru, ka es jūtos tā, it kā pats piedalītos kādā filmā!
Molliju pārsteidza tas, cik daudzi no aktieriem augumā ir mazāki, nekā viņa bija iztēlojusies. Vērojot aktierus lielajos kinoekrānos, viņai bija radies iespaids, ka tiem ir pārcilvēcisks augums. Īstenībā daudzi no viņiem bija maza auguma. Tuvumā visas zvaigznes bija tik cilvēciskas. Viens no viņiem urbināja degunu, cits kasīja aiz auss. Mollija bija pārsteigta par to, cik visi šie cilvēki ir vienkārši.
- Tas ir jocīgi, vai ne? prātoja meitene. Mums viņu sejas ir tik labi pazīstamas, bet viņi mūsējās vispār nepazīst. Es vismaz ceru, ka nepazīst.
Dažas minūtes Mollija un Rokijs uzsūca sevī iespaidus, apzinoties, ka tas ir kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies visu mūžu.
- Nu labi, nosprieda Mollija, pietiek ar šo zvaigžņu dullumu. Ejam iekšā!
Petula jau bija viņus panākusi, un visi trīs steidzās uz priekšu.
Taču izvairīties no reportieriem nebija iespējams. Ziņas par Molliju bija izplatījušās strauji.
- Čau, Mollij! Uzsmaidi mums!
- Hei, Petula! Uzrej mums!
Viesnīcā Chateau Marmoset Trinklberijas kundze nolika adīkli un paskatījās televizorā.
- Simon, viņa sauca, nāc paskaties! Man šķiet, ka es Oskaru ceremonijā redzēju Molliju un Rokiju.