Uz ekrāna pūlī pazibēja divi bērni, kas izskatījās uz mata kā viņas aizbilstamie. Viņa bija pārliecināta, ka dzirdējusi kādu saucam: Hei, Mollij, kas ir tavs draugs?
Taču tajā brīdī, kad Nokmana kungs bija iznācis cauri virtuvei, abi bērni jau bija pazuduši lielajā Kodaka ēkā.
Nu lab, Mjuriel, viņš teica, nedos tev vairs nekāds rozā dzēriens. Ko tu domā? Mollij un Rokijs ir tepat savā bungalo.
Kodaka teātra slēgtajā priekšpagalmā bija vēsāks un klusāks. Šeit nebija atļauts filmēt un ari drūzma bija mazāka. Platā pasāža viņu priekšā, kas parasti kalpoja kā iepirkšanās pastaigu vieta, bija rotāta ziediem, un pie tās sienām karājās sarkani aizkari. Milzīgas, sarkana paklāja klātas kāpnes kā liela sarkana mēle veda uz ieeju teātrī.
Slavenības grupās stāvēja visapkārt, sveicinot un nopētot cita citu.
Iestājās pēkšņs klusums, kad pa durvīm ienāca neviens cits kā Glorija Hīlhārta. Viņu pavadīja kāds ievērojama izskata pavecs vīrs. Gaidošais pūlis saspringa pielūgsmē. Glorija Hīlhārta bija tik diža zvaigzne, ka ikviens, kas viņu vēroja, varēja justies vien kā sīka dzirkstīte salīdzinājumā ar viņu.
Šovakar viņai mugurā bija tērps, kas izskatījās pēc zelta spirāles. Spageti resnuma caurulītēs sašūts mirdzošs zīds bija savīts un sasprausts, un veidoja mirgojošu kleitu, kas klāja ikvienu slavenā ķermeņa daļu. Gulbja kaklu skāva īsta zelta spirāle, kas savienoja viņas galvu ar pleciem kā dārga atspere. Tādas pašas spirāles bija uz viņas augšdelmiem. Austrumnieciskās acis bija tikpat skaistas un noslēpumainas kā allaž. Daži viņu sveicināja ar pieldājīgiem labvakar, citi vēroja klusā cieņā, pie sevis vēloties, kaut arī viņi to pazītu tuvāk. Glorija Hīlhārta demonstrēja savu slaveno smaidu un pagāja garām, graciozi pamājusi ar dārgakmeņiem klātajiem pirkstiem.
Mollija, vērojot, kā iespaidīgās zelta spirāles majestātiski slīd pār vestibilu, prātoja, cik neiedomājami Holivudas karaliene iekļuvusi Primo Sella tīklos. Viņa likās tik cienīga, bet īstenībā nebija neko daudz pārāka par verdzeni.
- Šī ir lieliska vieta, teica Mollija.
- Bet kā mēs viņus notversim? čukstēja Rokijs. Mēs taču nevaram tā vienkārši iet un hipnotizēt tos visu acu priekšā. Turklāt te kaut kur jābūt arī Sellam.
Mollija nervozi palūkojās apkārt. Tā bija ārkārtīgi nepatīkama doma un viņai tā iepriekš nebija pat ienākusi prātā. Doma, ka Primo Sells varētu būt šeit, viņā izraisīja tādas pašas izbailes kā no savā vaļā palaista tīģera.
- Mums jāatrod kāda klusa vietiņa. Tad viņas skatiens atplauka. Es zinu, kur.
divdesmitā nodaļa
Rokijs sāka žēloties: Bet, Mollij, es taču nevaru slaistīties pa vīriešu tualeti! Tā nav tāda kā sieviešu. Zini, tur nav pārāk daudz kabīņu. Viss notiek tieši acu priekšā, ja saproti, ko es ar to domāju. Vai es nevaru iet kopā ar tevi un Petulu?
- Šššš, Rokij, protams, nevari! Klausies, šī doma ir laba! Tualetes droši vien ir jaukas un klusas. Tu vismaz vari censties noņemt hipnozi dažām vīrieškārtas zvaigznēm. Es darbošos ar sievietēm.
- Bet es neesmu tik prasmīgs kā tu. Man ir jārunā diezgan ilgi, lai balss iedarbotos.
- Rokij, pamēģini! Lūdzu! Tu tiešām esi pievilcīgs. Tu vari viņiem uzdot daudzus jautājumus par viņiem pašiem.
Rokijs negribīgi devās uz vīriešu tualeti vestibila otrā pusē. Mollija ar Petulu iegāja sieviešu pūderēšanās telpā.
Tā bija ļoti spilgti apgaismota. No balti flīzētas apaļas telpas ar izlietnēm un spoguļiem varēja nonākt garā, šaurā gaitenī, kura malās sudrabotās kabīnēs atradās tualetes. Dažas sievietes pielaboja grimu. Viņas neievēroja ne Molliju, kas apsēdās uz ķebļa pie durvīm, ne Petulu, kas pieklājīgi apgūlās zem kosmētikas galdiņa.
Mollija zināja, ka agrāk vai vēlāk kādai no viņas sarakstā esošajām zvaigznēm ir jāienāk telpā. Un tad, kad tās ienāks, viņa būs tam gatava.
Tualetes apkalpotāja iznāca no kādas kabīnes, kur bija sakārtojusi papīra rullīti tā, lai tā vaļējais gals būtu salocīts kārtīgā trijstūrī. Viņa bija tērpusies iestērķelētā svītrainā formas tērpā ar nelielu baltu apkaklīti, un gaišie mati bija rūpīgi safrizēti stingrās cirtās. Viņa bija liela auguma sieviete, kura vienā piegājienā varēja apēst divas saldējuma porcijas, taču šovakar apkalpotāja bija pārāk saspringta un sajūsmināta, lai domātu par ēšanu. Šis bija lieliskākais vakars visā viņas četrdesmit gadu ilgajā Losandželosas tualešu apkalpotājas karjerā. Viņa bija neiedomājami lepna, ka var noslaucīt tualetes podus pēc tam, kad uz tiem sēdējuši slavenie dibeni. Kad vien kāda viešņa iznāca no kabīnes, viņa metās iekšā, lai visu tīrītu un spodrinātu.
Apkopēja tik acīmredzami izbaudīja savu darbu, ka Mollija tīri vai kautrējās viņu pārtraukt. Taču hipnotizēt vajadzēja, un, tiklīdz Mollija atrada bridi, kad telpā nebija neviena cita, viņa ķērās pie darba.
Drīz vien meitene apkalpotāju bija pakļāvusi.
- Tu neievērosi, ka es hipnotizēju cilvēkus, Mollija čukstēja. Tu vienkārši ignorēsi mani un turpināsi savu darbu. Kad es būšu prom, tu aizmirsīsi, ka esmu šeit bijusi.
Apkopēja pamāja.
- Kā tevi sauc?
- Brenda Kārtraita, sieviete lēni teica.
- Labi, Brenda, pēc šī vakara tu jutīsies tā, it kā būtu paveikusi pašu labāko darbu, un visi tevi mīlēs. Neesi tik satraukta. Izbaudi to!
Brenda pamāja, sapņaini pasmaidīja un aizpeldēja, dungodama dziesmu no mūzikla Dollija.
Mollijai par lielu pārsteigumu un prieku nākamā, kas ieradās pūderēšanās telpā, bija Sukija Šampaniete. Tagad Mollija varēja ķerties pie darba.
Šampanietes jaunkundze bija tērpusies ekskluzīvā nāras tērpā. Tas bija zaļi sidrabots, un no tā karājās samtaini jūras ziedi. Visu to klāja sīki piliena formas tīkla caurumi, tērps bija sasiets uz kakla, bet ar ļoti zemu priekšdaļu, un vēdera rajonā bija apaļš izgriezums, kas atsedza Sukijas smaragdiem rotāto nabu. Tērpa svārki ap ceļiem bija tik cieši sakļauti, ka kājas spēja paspert vienīgi sīkus solīšus, un pēc tam tērps pārgāja velcē, tā ka izskatījās, ka viņa aiz sevis velk jūraszāļu vālu.
Aktrise pieliecās tuvāk spogulim un no vakara somiņas izņēma lūpu zīmuli. Tad viņa apveltīja pati sevi ar īpašo skatienu it kā viņu negaidot būtu pārsteigušas šķīstoša viļņa šļakatas un likušas strauji ievilkt elpu. Apmierināta ar savu skaistumu, viņa pieskārās lidojošo matu krēpēm. Tieši tad slavenība spogulī pamanīja Mollijas zaļās acis, kas lūkojās viņā.
Dažu sekunžu laikā Sukijas Šampanietes žoklis bija atkāries un lūpu zīmulis iekritis izlietnē.
- Un tagad, nobēra Mollija, runājot, cik ātri vien spēdama, tu esi manā varā. Pilnīgi, galīgi un tā tālāk.
Pūderēšanās telpas durvis atsprāga vēlreiz. Mollija ievilka elpu un atslīga atpakaļ, kad viņai garām palīgoja Glorija Hīlhārta, līdzīgi zutim kustoties savās zelta spirālēs. Redzot Sukiju Šampanieti, bet nepaskatoties uz viņu, Glorija Hīlhārta devās pie sava personiskā spoguļa.
- Sukij, mīļumiņ, sveicu! viņa gari stiepa vārdus. Apsveicu, ka esi nominēta! Tev nu gan šis ir īpašs vakars.
Mollija vēroja, kā Glorija atver savu zeltīto vakara somiņu, izvelk un noskūpsta pekiniešu suņu attēlu.
Sukija Šampaniete, joprojām transā, blenza uz savu atspulgu spogulī, it kā viņai būtu amputētas smadzenes.
- Vai ar tevi viss kārtībā? pieri saraukusi, jautāja Holivudas karaliene, kaut arī viņa nemaz nevarēja saraukt pieri, jo tā bija saņēmusi daudz pretgrumbu injekciju. Viņa ar sarkanu lūpu zīmuli darbojās ap plato muti. Rādās, ka tevis šeit nemaz nav, mī-ī-ī-īlulllīt.