- Mākslas mīļotājs. Domāju, ka iekšā jābūt veselai kolekcijai. Tātad, Dastijs sausi bilda, ari tad, ja cilvēki nebūs interesanti, varbūt tādi būs priekšmeti, kas karājas pie sienām. Un, aplūkojot saimnieka mākslas priekšmetus, gūstam priekšstatu par viņu pašu.
Ceļš noveda pie grantēta laukuma augšā aiz galvenās ēkas, kur apkalpotājs norādīja Dastijam uz vietu pie sienas. Autostāvvietas vidū strūklakas centrā atradās lidojumam sagatavojusies liela akmens žagata. No tās spārnu galiem tecēja ūdens.
Mollija izkāpa no mašīnas un iedziļinājās ainavā. Zem viņiem bija Primo Sella mājas jumti, skursteņi un augšējo stāvu logi. Aiz muguras pletās Losandželosas plašumi kā sega, kas sastāv it kā no miljoniem Ziemsvētku svecīšu, no kurām dažas sakārtotas pareizās rindās, bet citas veido krāsu un mirgojoša neona jūkli.
- Esmu dzirdējis par šo skatu. No šejienes pilsēta šķiet kā datora slēgumu shēma, vai ne? ierunājās Dastijs, kad viņi cauri liesmojošām lāpām devās lejup pa akmens pakāpieniem uz mājas aizmuguri.
Pa labi un pa kreisi izkārtoti rožu dārzu ornamenti, un katrā no tiem uzstādītas vēl citas tērauda skulptūras. Petulai ejot garām, astes spalvas izpleta kāds pāvs. Kāpņu lejā bija japāņu ūdensdārzs ar ziedošiem kokiem. No izgriezumiem rotāta koka gājēju tiltiņa nokarājās violeti gliclniju puduri. Dīķi zem tā starp ūdensrožu lapām peldēja lielas oranži un balti lāsumainas zivis.
- Ķīnas karpas, Dastijs norādīja uz tām, kad viņi šķērsoja tiltiņu. Mollija saprata, ka šī ir pirmā reize, kad viņa atrodas tiešām bagāta cilvēka mājā. Meitene nodomāja, cik ārkārtīgi īpašai jābūt sajūtai, katru dienu pārnākot mājās šādā vietā. Viņi pagāja zem arkas un nokļuva pie apaļa, bruģēta pagalma, kur viņus pārsteidza olas skulptūra, pēkšņi no savas augšdaļas izšaujot oranžu liesmu stabu. Priekšā bija kokgriezumu ornamentiem rotātas durvis. Šeit ielūgumus pārbaudīja vēl viens apsargs. Tad Mollija, Petula un Rokijs sekoja Dastijam vestibilā ar augstiem griestiem.
Pāri margām viņi varēja nolūkoties lielā zālē. Platas ozolkoka kāpnes veda lejup uz marmora grīdu, kuras ornaments izskatījās tā, it kā pa grīdu kāds būtu izlaistījis kafiju. No telpas aiz zāles plūda džeza mūzika. Dodoties lejup pa kāpnēm, Mollija skatījās pa labi un pa kreisi uz garo zāli, no kuras varēja nokļūt citās mājas daļās. Visur rosījās apkalpotāji un apkalpotājas, kas steidzās iekšā un ārā no telpām ar glāžu un uzkodu paplātēm.
- Ejam ārā uz mājas priekšpusi! vedināja Dastijs un virzīja viņus uz Primo Sella viesu telpu.
No milzīgās zāles, kuru tagad pildīja viesi, uz laiku bija iznestas mēbeles. Griestu vidū karājās varenu apmēru kroņlukturis, no kura kā tūkstošiem rasas pilienu nokarājās kristāla gabaliņi. Četru cilvēku ansamblis spēlēja Tu esi ieguvusi manī. Kad viņi gāja garām mūziķiem, Dastijs nedaudz pagorījās smieklīgā dejā un izveda viņus ārā.
Kad viņi iznāca uz tenisa laukuma izmēru balkona, kāda balss iesaucās: Ei, Dastij, tu esi klāt!
Slaida, skaista arābiete sarkanā caurspīdīga auduma kleitā apvija rokām vecās filmu zvaigznes kaklu.
- Lai jums labs vakars, bija prieks jūs satikt! Dastijs atsveicinājās, pamājot Mollijai un Rokijam un pagriežoties, lai pievienotos savai draudzenei režisorei.
Kāds apkalpotājs piedāvāja Mollijai un Rokijam augļu kokteiļus. Petula apēda olīvu, ko bija atradusi uz grīdas. Tad viņa sāka sūkāt tās kauliņu. Mollija aplūkoja Primo Sella mājas fasādi.
Mājai bija četri stāvi. Pa apakšstāva logiem viņa redzēja cilvēkus svinam viņiem rokās bija šampanieša un trijstūrainas kokteiļu glāzes. Glorija Hllhārta bija apkampusi Džino Puči; Herkuless Stouns apbrīnoja Sukijas Šampanietes Oskaru; Stefānija Gulaša ar skūpstu apsveica Karali Alni. Ieradies bija pat politiķis Gandolli, kuru Mollija pazina no vēlēšanu kampaņas plakātiem visā pilsētā. Nakts gaisu pildīja čalas, smiekli un sajūsma. Cilvēki izbaudīja sajūtu, ka šovakar Holivudā šis ir labākais saviesīgais pasākums.
Daudzi no viņiem "ķemmēja" telpas, lai aprunātos ar svarīgākajiem cilvēkiem. Aktieri centās apburt režisorus, režisori pieglaimojās producentiem, producenti meklēja zvaigznes, par kurām domāja, ka tās varētu padarīt viņu nākamo filmu par kases grāvēju.
Bet Mollija apzinājās, ka viņiem ir paveicies nokļūt šeit šādā vakarā. Lejā villa zumēja no trokšņa un rosības, bet aiz augšējo stāvu logiem nebija redzama nekāda kustība. Pietiekami jauki un klusi, viņa nodomāja, lai nedaudz papētītu.
divdesmit trešā nodaļa
Mollija un Rokijs iztukšoja savus augļu kokteiļus un atgriezās it kā kafijas pielaistītajā marmora zālē. Ozolkoka kāpnes, pa kurām viņi devās lejā, pildīja trokšņaini ļaudis, un kāpņu augšgalā stāvēja divi apsargi. Šādā situācijā augšējos stāvos iekļūt nebija iespējams. Mollija un Rokijs nolēma sākumā pārlūkot apakšstāvu. Izspiedušies starp zeltītā, austrumnieciskā kleitā tērptu sievieti, kura bija plata kā govs, un resnu vīru ar sirmām ūsām, viņi iegāja kādā tukšākā telpā. Tā bija pilna modernās mākslas, un to apgaismoja liela tērauda un stikla lustra, kas bija veidota kā Zemes mākslīgais pavadonis.
- Atceries, ko teica Dastijs, Rokijs atgādināja Mollijai. Aplūkojot Sella mākslu, mēs varēsim noprast, kas viņš ir par cilvēku.
Kreisajā pusē bija ļoti dīvaina, zaļpelēkos toņos ieturēta glezna, kas attēloja sīku kā pelīšu cilvēciņu barus, kam nebija nekāda apģērba, vienīgi pavadas, un ko veda leijerkastnieka pērtiķis, kuram ari bija kaklasiksna ar pavadu. Pretī bija paša Sella portrets, tik liels, ka audekls pilnībā nosedza sienu. Viņa acīs, no kurām viena bija brūna, bet otra tirkīzzaļa, atspoguļojās lidojoša žagata.
- Es domāju, kur viņš pašlaik atrodas, pačukstēja Mollija, kad viņiem tuvojās apkalpotājs ar paplāti. Uz tās mākslinieciski bija izkārtots kaut kas, kas izskatījās pēc ceptiem krabjiem, un bļoda ar melnu mērci.
- Kas tas ir? jautāja Mollija.
- Mīkstčaulas krabis, atbildēja apkalpotājs. Pamanījis Mollijas samulsušo skatienu, viņš piepilda: Tos var ēst veselus, tā ir īpaša krabju suga.
- Nē, paldies! atbildēja Mollija. Rokijs vienu paņēma.
- Mmmmmm, kraukšķīgs, viņš paziņoja.
Rokijs tagad bija tik sajūsmināts par viesībām, ka doma par Sellu viņu vairs nemaz nebiedēja.
- Es nedomāju, ka viņš tik ļoti interesētos par mums. Viņam ir jācep daudz lielākas zivis.
- Es vispār negribu, lai mani izcep, teica Mollija, garāmejot atkal uzlūkodama gabaliņos sagrieztos krabjus.
Mollija, Petula un Rokijs, neviena neievēroti, sāka klīst cauri arvien dzīvākajiem viesu pūļiem, meklējot Sella privātās telpas. Viņi nokļuva līdz marmora zāles galam un atvēra kādas durvis, kas veda uz ziemas dārzu. Pa stabiem rāpās biezi džungļu vijumi, kuros slēpās simtiem ziedošu orhideju, un gaiss bija mitrs, ar saldenu smaržu. Vienā dārza galā dzirkstīja iekšējā strūklaka, pie kuras trīs cilvēki spēlēja ģitāras un dziedāja.
Tur bija tievs gara auguma padsmitnieks ar lielu degunu un pinkainiem matiem un aptuveni sešpadsmit gadus veca meitene, kurai bija ezīša frizūra un vienai uzacij izcirpta daļa. Trešais, Mollijai un Rokijam par pārsteigumu, bija Billijs Bobs Bimbls. Viņi apstājās, lai paklausītos. Mollija redzēja, ka Rokijs izmisīgi vēlas paņemt vienu no malā noliktajām ģitārām un iesaistīties mūzikā, taču viņa apveltīja zēnu ar izteiksmīgu skatienu, atgādinot tam par abu svarīgāko uzdevumu.