Kur palikusi Mollija Mūna? Primo pārlūkoja balkonu un dārzu zem tā. Viņš centās iedomāties, kur šādā vakarā varētu doties bērns, bet Sellam nekad neizdevās atcerēties senākus laikus par tiem, kad pašam bija nedaudz pāri divdesmit, tāpēc viņš sāka meklēt melnu mopsi, kas vienmēr pavadīja meiteni.
Pie durvīm, smēķēdams cigareti, stāvēja kāds pūcei līdzīgs vecs scenāriju autors.
- Tu taču zini to mazo zvaigzni Molliju Mūnu. Vai neesi viņu redzējis? jautāja Primo Sells.
- Jāāāā, atbildēja vecais vīrs. Tas ir tā. Panorāma pāri zālei uz ozolkoka ieejas durvīm, lai redzētu, kā meitene un draugs spiežas cauri pūlim, pametot viesības. Meitenes sejas tuvplāns. Viņa nedroši smaida. Kāds ir to pazinis. Fokuss uz meitenes mopsi. Tas seko bērniem ārā pa durvīm. Kadrs satumst.
- Pirms cik ilga laika tas bija? jautāja Primo.
- Pirms piecpadsmit minūtēm.
- Tagad viņi jau būs taksī, Primo pie sevis norūca, piespiedis īkšķa galu saviem asajiem priekšzobiem.
- Nākamreiz, ieteica scenārists, izpūšot dūmu stabu, tev varbūt vajadzētu nolīgt bērnu aukli.
Mollija un Rokijs devās uz priekšu pa piebraucamo ceļu un izgāja pa Sella villas vārtiem. Viņi nolēma, ka atpakaļ uz Chateau Marmoset vienkāršāk būtu iet kājām.
Primo Sella slepenā bibliotēka bija abus nobiedējusi ne pa jokam.
- Kāpēc mums būtu jānoņemas ar Primo Sella problēmu? -jautāja Rokijs. Mums nemūžam neizdosies viņu apturēt. Viņš ir pārāk spēcīgs.
Mollija piekrita.
- Tas tiešām ir darbiņš labi apmācītam speciālistam, viņa teica, lūkojoties pāri ceļam uz kādu šausmu filmas plakātu. Pati doma par to, ka es spētu to paveikt, ir smieklīga.
- Un tas nav godīgi.
- Nepavisam ne. Kāpēc Lusija nevarētu nogaidīt, kamēr viņai kļūst labāk, un nodarboties ar to pati? jautāja Mollija.
- Te nu mēs esam vienā no pasaules interesantākajām vietām, sūrojās Rokijs, un apmeklējam viesības, par iekļūšanu kurās vairums cilvēku ļautu sev nocirst labo kāju, un tagad mums iet garām visi prieki, un mums jāslapstās apkārt, riskējot, ka mūs varētu pieķert tas Trakā kungs. Tas nav godīgi!
- Un arī ne saprātīgi.
Tā prātojot, abi draugi devās vēsajā naktī.
Citus gājējus viņi nesastapa, jo Losandželosā visi pārvietojas braukšus.
Kad abi bija atgriezušies viesnīcas namiņā, Rokijs pagatavoja dzērienus īstas Šērlijas Templas. Mollija skapītī sameklēja paciņu mīksto karameļu.
- Kad tu taisies zvanīt Lusijai Ļoganai un paziņot, ka mēs šo darbu nespējam veikt? vaicāja Rokijs.
- Tagad tur būs septiņi no rīta, bet es nedomāju, ka man vajadzētu viņu uzmodināt kā pagājušo reizi. Piezvanīšu viņai rīt.
Rokijs saprata, ka Mollija cenšas atlikt zvanīšanas bridi, taču neko neteica.
Mollija ielika mutē mīksto karameli un ļāva tai izkust. Viņa gribēja aizmirst Sellu un domāt par kaut ko jauku un patīkamu, taču nespēja. Par šo vīru nebija iespējams nedomāt.
- Ja tu būtu viņš, meitene beidzot jautāja, ko tu plānotu darīt?
- Es neapstātos, atbildēja Rokijs, piekalis skatu apstulbušo, hipnotizēto cilvēku sejām avīzē viņa priekšā. Es gribētu kontrolēt visu Ameriku, lai visi rīkotos pēc manas pavēles. Es gribētu kļūt par prezidentu.
- Un kāpēc tad jāpaliek pie tā? Kā būtu ar pasaules pārvaldīšanu? -jautāja Mollija. Lusija nojauš, ka Sellam ir padomā tieši tas. Viņš jau nu pavisam noteikti netaisās tā vienkārši atstāt skatuvi. Varu derēt, ka viņš grib visu.
Mollija apsvēra šo domu. Viņa uzlūkoja pazīstamo Mūna [4] mīksto karameļu paciņu savā rokā. Uz tās uzzīmētais mēness bija apaļa, balta mīkstā karamele. Zeme apakšā bija attēlota kā zila marmora bumba. Kad Mollija bija maza, viņa bija domājusi, ka mēness sastāv no mīkstajām karamelēm un ka visas karameles Mūna mīksto karameļu paciņā nāk no mēness. Tāpat viņa bija domājusi, ka visā pasaulē zīdaiņus atrod kartona kastēs vai ratiņos gluži kā viņu un Rokiju. Viņa bija pārliecināta, ka bērni ierodas no kosmosa lidojošās kartona kastēs un kosmiskos ratiņos.
- Kā tev šķiet, vai mēs esam vienīgie pasaulē, kuri zina, kas padomā Sellam? jautāja Mollija.
- Nezinu, un man vienalga, atrūca Rokijs, skaņodams ģitāru.
Mollija satvēra mīksto karameļu paciņu tā, ka mazā planēta Zeme bija iekļauta viņas plaukstās.
- Iedomājies, ka mēs neko ar viņu neizdarām, Rokij. Iedomājies, ka viņš uzsāk kaut ko pavisam, pavisam sliktu.
- Mēs vienmēr redzēsim, kas notiek. Ja būs vajadzīgs, mēs varēsim tikt ar to galā vēlāk.
- Vēlāk būs par vēlu, noteica Mollija.
Mollija jutās ļoti savādi. Jo vairāk viņa vērās mazajā zemeslodē uz paciņas, jo vairāk izjuta pati sevi kā daļu no Primo Sella problēmas. Zināt par viņa ļauno spēku un nedarīt neko nozīmētu, ka Mollija ir līdzvainīga, ļaujot viņam īstenot savus plānus. Ja viņa ir vienīgā, kas var tam kaut ko padarīt, bet nedara neko, tad viņa patiesībā tam palīdz. Viņa izturas tā, it kā vēlētos, lai Sellam viss izdodas. Un to nu viņa nepavisam negribēja. Mollija domāja par miljardiem cilvēku, kas dzīvo pasaulē, visiem brīvi domājošajiem, kurus Primo gribētu pakļaut. Šķita, ka mazā, zilā planēta Mollijas plaukstās klaudzina pie viņas sirds. Braiersvilā Molliju bija pārņēmusi doma, ka viņai un Rokijam būtu jālieto hipnoze, lai darītu labu. Kā gan viņa varēja tā runāt, bet pēc tam, kad uz likmes ir visas pasaules nākotne, vienkārši pagriezties un aiziet? Tieši šis bija īstais brīdis, kad jāliek lietā hipnoze, lai palīdzētu. Viņa nedrīkst ļaut Primo uzvarēt. Tas bija pilnīgi izslēgts.
- Vai nu tagad, vai nekad, Mollija teica Rokijam. Mums jācenšas palīdzēt Deivīnai. Mums jāizdibina noslēpums, kā Sellam izdodas padarīt savu hipnozi paliekošu. Ja to zinātu, mēs varētu atbrīvot viņa upurus. Un tad briesmoņa spējas sāktu dilt. Mums tas jādara. Mēs nekad nepiedosim sev, ja nebūsim vismaz centušies viņu apturēt.
Rokijs veltīja ilgpilnu skatienu ģitārai un novaidējās.
- Tad jau mums jāatgriežas tajā namā. Kad?
- Rīt, teica Mollija. Kamēr neesam pavisam zaudējuši drosmi. Zini, kāds ir teiciens par kritienu no zirga? Uzreiz jākāpj atpakaļ, kamēr nav zudusi drosme. Mums jākāpj šajā zirgā, Rokij!
- Mana drosme jau tagad nav neko daudz lielāka par zirni, žēlojās Rokijs.
- Manējā ir kā lēcas grauds.
divdesmit piektā nodaļa
Nākamajā rītā Molliju un Rokiju atmodināja klauvēšana pie durvīm. Uz mirkli abus pārņēma panika, iedomājoties, ka viņiem pakaļ atnācis Primo Sells. Tad viņi aptvēra, ka ārā ir jau gaišs un tā ir Gerija balss, kas lūdz, lai viņu ielaiž.
- Nāciet, jūs abi! Mostieties! viņš sauca. Mēs ejam uz Grūtību fermu.
Mollija samiegojusies atslēdza durvis. Reizē ar lēkājošo Geriju istabā ielija silti rīta saules stari.
- Tas ir izpriecu parks. Viņiem ir Bīstamais plunkšķis. Džemma saka, ka tas esot pats slapjākais ūdensbrauciens pasaulē. Un tad tur vēl ir Bumerangs un vēl viena atrakcija Jaguārs. Nokmana kungs ved mūs visus, un pat Rodžers nāk līdzi, bet mums jāiet drīz, citādi būs lielas rindas.
- Cik pulkstenis?
- Apmēram desmit, man šķiet, tā ka ģērbieties, jo mēs tūlīt ejam.