Viņi atradās greznos apartamentos ar dzīvojamo istabu un guļamistabu, kas bija savienota ar vannasistabu. Apartamenti bija ieturēti rozā un baltos toņos, un visur uz krēsliem un gultas bija izmētāti pūkaini spilveni. Uz maziem, mežģīņu galdautu klātiem galdiņiem bija vāzes ar rozā lilijām un mazas porcelāna suņu skulptūriņas. Izskatījās, ka viesis, kas šeit uzturas, tiešām iekārtojies kā mājās. Uz tualetes galdiņa bija mazs, dimantu gredzeniem apkārts sudraba koks. Atvērtā kārbiņā tam blakus mirdzēja trīs dimanta kaklarotas. Ieraudzījuši Glorijas Hīlhārtas seju ar dažiem baltiem sunīšiem blakus smaidām no ierāmētas fotogrāfijas, viņi saprata, ka laikam atrodas zvaigznes guļamistabā. Pēc mirkļa viņi izdzirdēja rūkšanu.
Mollija vēlreiz palūkojās uz gultu. Tās pārklājs, ko viņa bija kļūdaini uzskatījusi par kažokādas segu, īstenībā bija dzīvu kažoku masa, kuri joprojām nebija šķīrušies no to īpašniekiem. Glorijas Hīlhārtas desmit baltie pekinieši bija pieritinājušies cits citam, baudot pusdienlaika snaudu. Vidējais bija uzmodies.
Mollija un Rokijs jutās kā sērkociņi, ar kuriem tūlīt tiks aizdedzināts ļoti skaļš uguņošanas rīks. Klusi kā čūskas viņi izlavījās ārā.
Viņi atklāja, ka visos apartamentos gaiteņa malās mitinās zvaigznes. Apdzīvota acīmredzami bija katra telpa, un katrai bija savs stils, it kā tā būtu pielāgota tās īpašniekam. Drēbju skapji bija pilni. Atvilktnes piebāztas.
Uz galda kāda vīrieša istabā Mollija atrada bankas izziņu ar Herkulesa Stouna vārdu tās augšdaļā. Zemāk bija drukāta adrese: Žagatas muiža, Ziemeļu pusmēness ceļš, Rietumu Holivuda.
- Viņš te ir apmeties uz dzīvi, ja jau uz šejieni sūta viņa bankas dokumentus, teica Rokijs. Diez, cik ilgi viņš te paliks? Tad, izlasījis paziņojumu, zēns piebilda: Palūk, viņam nu gan nav jāuztraucas par naudu. Trīsdesmit četri miljoni dolāru! Viņš tajā peldas.
Mollija atrada aerosola pudelīti, kurā bija kaut kas ar nosaukumu Paliec sveika, plikpaurība! Viņa nedaudz uzsmidzināja uz plaukstas mugurpuses, un tā mirklī izskatījās tā, it kā uz tās būtu izaugusi melnu matu šķipsna.
- Stounam acīmredzot krīt ārā mati, noteica Mollija. Viņa aplūkoja divas rubīna aproču pogas uz galdiņa pie gultas un fotogrāfiju, kurā Herkuless Stouns bija apkampis Primo Sellu.
- Sells tur viņus šeit kā vērtīgus ieguldījumus. Kā putnus krātiņos. Domāju, ka tie viņu izklaidē. Droši vien viņš ik reizi liek tiem palikt šeit vairākas nedēļas.
- Savāda izklaide, teica Rokijs. Iedomājies, ka pie tevis paliktu katra zvaigzne, ko tu vēlētos.
- Mēs vēl aizvien neesam atraduši neko par Deivīnu, teica Mollija. Taču, ja Sellam šodien ir parasta darba diena, kas droši vien izpaužas kā cilvēku hipnotizēšana, tas nozīmē: ja vēlamies uzzināt, kā viņš strādā, mums aši jātiek viņa telpās. Nekavēsimies šeit!
Abi atstāja Herkulesa Stouna telpas un devās uz laukumu milzīgo ozolkoka kāpņu galā. No marmora zāles atskanēja balsis, kas sveica cita citu. No šīs pozīcijas viņiem pavērās skats uz galvām plikpaurainām, pa pusei plikpaurainām un tādām, kas atgādināja labi koptus garspalvainus dzīvniekus.
Politiķi, armijas krējums un slavenības, teica Mollija. Es saprotu viņa spēli. Viņš dabū šurp politiķus un armijniekus, apsolot, ka šeit tie satiks zvaigznes. Viņš zina, ka zvaigznes apreibina pat politiķus. Es nemaz nebrīnītos, ja Sells būtu iecerējis līdz dienas beigām dabūt zem sava papēža dažus politiķus.
Pārskrienot kā zirnekļi, Mollija un Rokijs pa gaiteni traucās uz Sella apdzīvoto mājas spārnu. Viņi pajoņoja garām gaismā apdullušo zaķu attēliem. Tad nonāca līdz mirgojoši zilajam neona uzrakstam, kas vēstīja: "Laikā veikts dūriens ietaupa deviņus citus," un tūdaļ trīcot kāpa augšup pa zaļajām marmora kāpnēm, kas veda uz Primo Sella darbības centru. Abi lēsa, ka Primo Sells apakšstāvā izklaidē viesus, taču prātā kā draudīgs mākonis melnēja doma par nonākšanu aci pret aci ar viņu. Mollijas ausīs dobji dunēja, sirdij spēcīgi dauzoties un sūtot pulsējošas asinis cauri galvai.
Tomēr, kad viņi bija nonākuši kāpņu augšgalā, gaiss bija tīrs. Abi aši ieslīdēja Sella pēc liepām smaržojošajā kabinetā.
Tiklīdz bērni bija to izdarījuši, viņi izdzirdēja gaitenī atbalsojamies divas rupjas balsis. Tās tuvojās.
divdesmit sestā nodaļa
Mollijas prāts no šoka atteicās darboties, un viņa nezināja, ko iesākt. Meitene pieķēra sevi skatāmies uz kamīna malkas grozu un domājam, vai nevarētu noslēpties tur. Laimīgā kārtā Rokijs nezaudēja galvu un rāva draudzeni pie atvilktajiem aizkariem. Katrs veikli satvēra pa auduma pusei un paslēpās aiz tumšzaļā samta, sakārtojot to tā, lai aizkaru kritums izskatītos dabisks. Mollija apvaldīja satraukto elpu. Palūkojoties apkārt zaļajā auduma rullī ap sevi, viņa jutās kā kāpurs kūniņā.
Durvis atvērās un aizvērās, telpā ienākot diviem cilvēkiem. Mollija uzreiz pazina Primo Sella glumi samtaino balsi.
- Te es to visu daru, viņš teica. Mans mājas kabinets. Te es domāju un atslābinos. Ak jā un te es izrakstu čekus.
Mollija dzirdēja Primo pagriežam atslēgu un atveram galda atvilktni šausminoši tuvu viņas slēptuvei. Meitene norija siekalas galvā skanēja tā, it kā ūdens gāztos lejup pa notekcauruli.
- Ak jā, mana labdarības čeku grāmatiņa. Te tā ir.
- Tas tiešām ir ļoti laipni no jūsu puses, Sella kungs, teica otra vīrieša balss.
- Nepavisam nē, ģenerāli. Tas man tiešām sagādā prieku. Lūdzu, sauciet mani par Primo!
Mollijas krūtis sažņaudzās. Ciktāl viņa atcerējās, ģenerālis bija augstākā armijas pakāpe.
- Paldies, un sauciet mani par Donaldu!
- Donald, nav par ko. Mana paša māte bija atraitne, tāpēc es neesmu uzaudzis kopā ar tēvu. Es jau nu vislabāk zinu, cik ļoti būs palīdzēts šīm ģimenēm, ja tās saņems līdzekļus no jūsu labdarības fonda. Lūdzu, apsēdieties!
Mollija dzirdēja ādas krēslu iegrimstam zem ģenerāļa pēcpuses un tad čīkstoņu, kad apsēdās arī Primo Sells.
- Kam man jāizraksta čeks? jautāja Sells.
- Savienoto Valstu armijas Atraitņu fondam, skanēja atbilde.
- Vai ar desmit miljoniem dolāru pagaidām pietiks?
Ģenerālis skaļi norija siekalas.
- Pilnīgi. Tas ir vairāk nekā pietiekami. Mani pārsteidz jūsu cēlsirdība.
Kādu brīdi Mollija domāja, vai viņa un Lusija Ļogana nav nepareizi novērtējušas Primo. Varbūt viņš lieto hipnozi, lai darītu labu.
Iestājās klusums, un Mollija sasprindzināja dzirdi. Atskanēja rakstāmspalvas švīkstoņa uz papīra. Sekoja ilgs pārtraukums, un tad viņa izdzirdēja apmēram šādu skaņu:
- Bdeughhhh.
Tā nāca no ģenerāļa lūpām.
Mollija uzreiz zināja, kas noticis. Tagad viņi uzzinās, kā Primo Sells nostiprina savu hipnozi.
- Labi, teica Sells, kā runādams ar bērnu. Tagad tu, Donald, pilnībā esi manā varā. Tu aizmirsīsi, ka es apsolīju ziedojumu tavam labdarības fondam. Tu neatcerēsies mūsu tikšanos šeit. Tā vietā tu atcerēsies brīnišķīgas pusdienas manā mājā. Pēc mirkļa tu atgriezīsies pie citiem viesiem un domāsi, ka esi vienkārši apmeklējis tualeti. No
šī brīža tu izpildīsi manas pavēles. Un tava paklausība būs cieša un nesatricināma. Tu paliksi manā varā vienmēr… vienmēr… vienmēr…
Mollija aiz aizkariem nodrebēja. Viņai cauri augšup cēlās aukstums, tik salts, it kā nāktu no šļūdoņa vidus, un viņas dimants pēkšņi kļuva auksts.