Viņa ļāva ledainajai sajūtai plūst sev cauri, bet neļāvās tai pilnībā. Kad laiks apstājās, viņa saprata divas lietas. Pirmā bija šokējošais fakts, ka Sells spēj apturēt laiku, bet otrā ka tieši tā viņš nostiprina savu hipnozi. Viņš apturēja pasauli, kamēr viņa upuri bija hipnotizēti, un tas kaut kā nostiprināja viņa iedarbību.
Primo Sells strauji saslējās sēdus krēslā pretī ģenerālim, it kā būtu saņēmis elektrošoku. Matiņi pakausī sacēlās stāvus, jo viņš bija sajutis pretdarbību. Šajā pašā telpā bija kāds, kas palicis neskarts un elpo. Viņš piecēlās un ar trim enerģiskiem soļiem šķērsoja kabinetu loga virzienā. Sells prāva sāņus samtu. Mollija būtu kliegusi, bet rīkli bija aizžņaugušas bailes.
Kādu mirkli Primo Sells izskatījās šokēts. Pat uzjautrināts. Viņa ceļā reti pagadījās cilvēki, kas spēja turpināt kustēties laika apturēšanas brīdī.
- 1\i? viņš norēja. Mollija Mūna, tā jau varēja domāt.
Atjēgusies no izbīļa, Mollija koncentrēja uz vīrieti acu
skatienu. Tas sāka smieties.
- Ak, tu liec man vilties! viņš teica. Biju domājis, ka esi tikai mācekle, bet no tavas sejas redzams, ka tā vis nav. Un, bez šaubām, te ir arī tavs draudziņš. Sells rupji atrāva sāņus Rokija aizkara pusi. Ha! Bet nekustīgs kā statuja. Redzu, ka viņš nav tik prasmīgs kā tu. Sells sagrāba Mollijas delmu. Jūs abi vēlēsieties, kaut šodien būtu palikuši mājās, viņš nošņācās.
Sells rāva Molliju pie sastingušā ģenerāļa. Tad, uzlicis roku uz vīrieša pleca, viņš izdarīja ko pārsteidzošu. Mollija juta, kā Primo Sells sūta no sevis aukstās saplūsmes izjūtas vilni ģenerālim, tā ka tas notrīs, un pēkšņi ģenerālis atkal varēja kustēties.
- Paņem zēnu! Primo Sells viņam pavēlēja. Taču nekādā gadījumā neļauj manai rokai zaudēt kontaktu ar tevi.
Mollija saprata, ka tas ir tāpēc, lai vīrietis atkal nesastingtu. Ģenerālis paklausīgi piecēlās un paņēma Rokiju, kas kā lupatu lelle karājās pār viņa kreiso roku.
- Tagad turi meiteni. Nelaid viņu vaļā! Ģenerāļa masīvā labā roka sažņaudza Mollijas tievo bicepsu. Labi. Tagad mums jāpasteidzas.
Ar brīvo roku Primo Sells pasniedzās līdz pogai galda augšējās atvilktnes iekšpusē. Kāds grāmatu plaukts pavirzījās, atsedzot durvis.
- Var jau būt, ka šādi mēs izskatāmies smieklīgi, teica Sells, manevrējot aiz Mollijas un ģenerāļa, bet ārējais iespaids var būt mānīgs, it īpaši Holivudā. Ņemsim, piemēram, mani, viņš teica stumdams visus uz slepenajām durvīm. Visi domā, ka esmu burvīgs cilvēks. Labdaris. Kāds, pret kuru var izjust cieņu. Bet man nepiemīt neviena no šīm īpašībām. Es esmu egoistisks, alkatīgs slepkava.
Mollijai pēkšņi atausa gaisma, kad viņa ieraudzīja lejup vedošas kāpnes. Vai uz šejieni Sells bija atvedis Deivīnu? Viņa izrāvās no ģenerāļa tvēriena un sāka kliegt.
- Palīgā! PALĪDZIET taču man kāds! Bet viņu, protams, neviens nedzirdēja. Lielajā viesu telpā politiķi stāvēja kā skulptūras ar šampanieša glāzēm rokās un sastingušu valdzinājuma izteiksmi sejās, sarunājoties ar slavenībām. Ja pasaule kustētos, Mollijas kliedzienus būtu apslāpējusi sarunu murdoņa. Taču gaiss bija sastindzis kā glezna, skaņas karājās telpā, tāpēc zālē atbalsojās Mollijas tālie kliedzieni, kad Primo vilka viņu lejup pa kāpnēm.
Kliedzienus dzirdēja tikai viens cilvēks. Viens bija mierīgi aizgājis no sastingušās viesu saimes un tagad tīrīja nagus ar zobu bakstāmo. Kad Sinklērs Sells ievietoja izlietoto zobu bakstāmo Stefānijas Gulašas izstieptajā rokā, iezvanījās viņa telefons. Viņš nospieda atbildes taustiņu.
- Es jau eju, viņš laiski teica.
- Sinklēr, nāc tūlīt šurp! atskanēja tēva nepacietīgā balss. Sinklērs telefona ekrānā palūkojās uz tēva stingro seju.
- Kā jau tu dzirdi, man te ir nelielas nepatikšanas. Sells pagrieza telefonu, lai parādītu kliedzošo Molliju un ģenerāli ar sastingušo Rokiju padusē. Nāc un palīdzi man!
- Labi. Eju! Slikti tikai tas, ka tad, kad tu apturēji pulksteni, es sarunājos ar Groztukas kundzi. Kad viss sāks atkal kustēties, viņa brīnīsies, kur es tik pēkšņi esmu pazudis.
- Liec viņu mierā! Tas sievišķis tāpat dzer pārāk daudz. Kundze vienkārši nodomās, ka viņai bijusi halucinācija.
- Labi.
Molliju rupji stūma lejup pa akmens kāpnēm. Tās spirālē virzījās arvien tālāk lejup, it kā nolaižoties ellē. Viņas augšdelms sāpēja no ģenerāļa dzelžainā tvēriena.
Mollija sāka just spēku izsīkumu. Bija ļoti nogurdinoši pretoties aukstumam un tajā pašā laikā kliegt.
- Laidiet mani vaļā! nemitējās kliegt meitene. Taču viņas pūliņi bija velti pret divu lielu vīriešu spēku. Izlocījusies Mollija pavērsa skatienu pret Sellu.
Viņas kvēlojošais skatiens atlēca no tā kā ūdens no vaska.
- Tev nu gan ir iekšas! Zini, mazām meitenēm nevajadzētu rotaļāties ar uguni. Vai arī ledu. Pēkšņi Primo Sells apturēja savādo gājienu. Noņem kristālu.
Mollija brīnījās, kā gan Sells varēja zināt, ka viņa nēsā dimantu.
- Nē, neņemšu, viņa teica. Tas ir mans.
- Noņem to, vai ari tavā vietā to noņemšu es, Primo drūmi uzstāja.
Mollija bija pārsteigta. Primo Sells bija viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, bet šādā brīdī viņam vēl prātā dimanti. Viņš bija pilnīgs materiālists. Mollija iedomājās, ka tā ir viņas samaksa, viņas sods.
- Tu esi ļauns, alkatīgs, pretīgs cilvēks! viņa atcirta. Vēl ļaunāk tu esi mēsls! Tev to nevajag. Bet man vajag. Mollija iedomājās par pārējiem bāreņu nama bērniem, par nenomaksāto viesnīcas rēķinu, kūstošo naudu Laimes namā, par to, ka nav vairs daudz ēdamā, par gaidāmajiem grūtajiem laikiem. Tu to nevari dabūt.
- Tur, kurp tu dodies, tev tas vairs nebūs vajadzīgs, Sells salti pasludināja. Tūlīt atdod to man!
Mollija sadzirdēja draudīgumu viņa balsī un bailēs nodrebēja. Viņa bija pārguruši. Viņai vairs nebija spēka pretoties. Meitene pasniedzās pie kaklarotas ķēdītes aizdares. Dimants bija uzsūcis aukstumu no viņas ķermeņa un pie ādas bija kā ledus gabals. Viņa atdarīja ķēdīti, bet joprojām turēja dimantu sažņaugtu rokā.
- Domāju, ka tu aizdosi to Glorijai Hīlhārtai, un vai gan viņa nebūs stāvā sajūsmā? Mollija čukstēja. Bet vai zini ko? Ja viņa saprastu, kāds tu īstenībā esi, viņa tevi ienīstu. Tevi ienīstu visi tevis hipnotizētie cilvēki.
- Vai manu dieniņ, tad tev nav ne jausmas par dimanta patieso spēku! Sells sausi noteica. Viņš pasniedzās un izņēma dārgakmeni no Mollijas plaukstas.
Un, kaut arī Mollija pati to neapzinājās, viņa sastinga.
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
Tagad ģenerālis lejup pa akmens kāpnēm nesa divus nekustīgus bērnus. Viņi jau bija nolaidušies zem zemes līmeņa, un, jo zemāk viņi kāpa, jo vairāk gaismas nāca pretī no apakšas. Akmens sienu nomainīja biezs stikls. Kāpņu telpa kā ledus caurule nolaidās milzīgā katedrāles izmēru telpā. Viņi sasniedza apakšu un apstājās.
Šī telpa bija masīva un moderna, līdzīga ļoti lielai mākslas galerijai, kaut arī pie sienām nebija mākslas darbu. Tās centrā atradās kaut kas līdzīgs savādai skulptūrai. Tas bija augsts tērauda tornis. No tā virsotnes paralēli griestiem stiepās garš stienis, kura galā tālumā bija piestiprināts kaut kas liels un smags. Torņa pakājē bija tērauda sols.