- Tu arī… Bet, ja jau visi mirst un nokļūst dziļā miegā, kāda tad vispār ir visas dzīvošanas jēga?
- Tas jau būtu tāpat kā jautāt, kāda jēga ir skaistam saullēktam vai fantastiskai mūzikai.
- Un kāda tad jēga tiem?
- Bet kāpēc vispār jābūt kaut kādai jēgai? jautāja Rokijs.
- Varbūt pastāv kaut kāda jēga ārpus tā, teica Mollija. Varbūt mēs esam nākuši šajā pasaulē, lai noskaidrotu, kur tad ir tā jēga.
Mollija trīcēja tā, ka nespēja sevi savaldīt. Viņa juta zūdam savus spēkus, jo pasaule spieda uz viņu, lai varētu atkal kustēties. Visu pasaules miljardu cilvēku, dzīvnieku, kukaiņu, augu un mašīnu spēks vēlējās izlauzties, lai turpinātu savas gaitas un dzīvotu. Mollija iztēlojās sastingumu visā pasaulē. Cilvēkus tikko stāstīta joka vidū smejamies, kaut neviena skaņa nenāk pār lūpām. Cilvēkus, kuri kaujas ar gaisā sastingušām dūrēm. Pasaulē vienmēr ir notikuši kari. Kaut kur gaisā ir apstājušās izšautas lodes, tikko uzsprāgušas bumbas. Visa šī vardarbība ir pārlieku šausmīga, lai par to domātu. Mollija centās domāt par kaut ko labu. Par bērnu, kurš sper pirmos soļus. Par kādu, kurš slimnīcā atgūstas no komas. Varbūt kaut kur ir kāds, kas gatavojas uzrakstīt skaitli, ar kuru varētu gūt laimestu loterijā. Dzima bērni, kāds uzvarēja sacīkstēs, idejas radās gan izgudrotājiem, gan māksliniekiem. Šajā brīdī kaut ko svarīgu bija atklājuši zinātnieki. Visi šie cilvēki gribēja turpināt iesākto. Mollija grieza zobus. Ar katru minūti spiedienu izturēt kļuva arvien grūtāk. Viņa saprata, ka vairs nespēj parunāt. Bija pagājušas astoņas minūtes.
Mollija ar naidu uzlūkoja metāla putnu sev priekšā; viņa to nicināja un vēlējās, kaut tas pazustu. Viņai bija nelabi, un galva griezās arvien vairāk. Slapjo kāju, ar kuru viņa bija iekāpusi ūdenī, svilināja aukstums. Mollijai izdevās noturēt pasauli vēl četras minūtes. Tad vēl četras.
Mollija saspringa tā, ka viņai likās, ka izšķīdīs gabalos.
Mollija karājās kā ar pirkstu galiem ieķērusies klints malā virs bezdibeņa, lūkojoties nāvei acīs. Likās, ka Rokijs ir pieķēries viņai pie kājām un abus tur tikai Mollijas pirksti. Nagi grauzās klintī cerībā rast atbalstu, taču izslīdēja.
Es vairs nespēju, viņa murmināja. Man ir tik ļoti auksti.
Mollija aizvēra acis un juta, kā smagums velk viņu bezdibeni un visu aprij laiks.
divdesmit devita nodaļa
Vakarā Sells ieturēja maltīti ar zvaigznēm, kas mitinājās pie viņa.
Sells allaž labprāt uzturējās zvaigžņu sabiedrībā, un vīrietim patika, ka bieži atgādina, cik varens viņš ir.
Visi bija pulcējušies ap lielo ēdamistabas galdu, uz kura saliktas kristāla glāzes un zelta ēdampiederumi; Sells uzklausīja, kā dienā gājis katrai slavenībai.
Glorija Hīlhārta bija priecīgi satraukta, jo Džino Puči tās filmas režisors, kurā viņa bija filmējusies visu gadu, tikko bija atradis aizvietotāju suņa lomas tēlotājam.
- Vai zini, Primo, vai es tev stāstīju, ka pirmajam sunim bija sirdstrieka? Mēs nemaz nezinājām, kā lai atrodam citu, kas būtu tikpat burrrrrvīgs. Es nevarēju likt šo lomu tēlot kādam no maniem mazajiem bumbulīšiem, jo pārējie deviņi tad kļūtu greizsirdīgi. Un tagad Džino šai lomai ir atradis vienkārši supermīļu sunīti. Mopsi! Nākamnedēļ mums jāpārfilmē visas ainas ar suni. Tāpēc filma būs gatava novembra sākumā.
Primo iedūra tējkarotīti jēlajā jūras ezī sev priekšā. Viņš izgrāba tā sāļo vidusdaļu un ielika mutē.
- Tas labi, viņš pamāja.
Herkuless Stouns palūkojās uz savu šķīvi un sarauca pieri. To es nevaru ēst, viņš norūca. Kā uz burvja mājienu viņam blakus nezin no kurienes parādījās viņa personiskais sulainis. Man šķiet, ka mēs šefpavāram pateicām, kādi burgeri man garšo. Siers jāliek virs gaļas, un gurķīšiem jābūt starp tomātiem un salātiem, nevis uz salātu lapas. Sinepes jāliek zem gaļas, nevis uz tās, un majonēzei jābūt starp gurķiem un tomātiem.
- Piedodiet, ser, teica sulainis, bet šefpavāram to ir ļoti grūti atcerēties, jo sastāvdaļu kārtība nemitīgi mainās.
- Es to nevaru ēst, uzstāja Herkuless Stouns un kā niķīgs bērns apgrieza šķīvi otrādi.
- Ak dievs! iesaucās Sukija Šampaniete no galda otras puses. Es tagad vairs nespēšu ieēst savus salātus.
Kosmosa Dūzis bija saprotošāks. Neuztraucies, Herk!
Taču Karalis Alnis, kas sēdēja blakus Sukijai, pastūma sāņus astoņžuburaino svečturi, lai varētu ielūkoties Herkulesam Stounam tieši acīs.
- Es tev saku, Stoun! viņš ierēcās. Vēlreiz tāda uzvedība, un vakariņās tu saņemsi manas dūres sviestmaizi. Uz tās nebūs ne majonēzes, ne marinētu dārzeņu, ne sinepju. Tā būs tāda, kāda tā ir, un tā izsitīs visus tavus skaistos zobus, tā ka pēc tam tev nāksies pārtikt vienīgi no zupām.
- Pamēģini tikai, Alni! Es sūdzēšos tiesā, atbildēja Herkuless, vingrinot bicepsu.
- Ja jau runājam par ēdienu, Alni, iejaucās sporta zvaigzne Tonijs Vams, kā tev patiktu nogaršot kādu no maniem kungfu siteņiem?
- Primo, lūdzu, apturi viņus! Nevaru ciest, kad viņi strīdas, gaudulīgi lūdzās Sukija.
- Pietiek! nokomandēja Primo Sells. Un pēkšņi visas telpā esošās zvaigznes paklausīgi nokāra galvas. Ienāca Sinklērs Sells un atvainojās par kavēšanos.
- Kārtējais kašķis? viņš apjautājās.
- Šovakar nemaz nebija tik slikti, atteica Sells.
Pēc vakariņām visi devās lejup uz kinozāli. Lielais kinoekrāns bija izjaukts, un telpā aiz tā atklājās skatuve ar priekškaru. Uz tās pie koncertflīģeļa sēdēja frakā tērpies vīrietis ar baltu kaklasaiti.
Visi ieņēma vietas, jau iepriekš labi zinādami, kāda izklaide viņus sagaida. Tā bija izrāde, par kuru neviens nekad nerunāja.
Sells iekārtojās atzveltnes krēslā. Šī viņam bija dienas mīļākā daļa. Viņš sasita plaukstas, un gaisma nodzisa, atstājot vienīgi divus baltus starmešus, kas apspīdēja skatuves priekšdaļu. Pianists sāka spēlēt Sella mīļākās dziesmas melodiju. Un tad parādījās zvaigzne.
No kulisēm iznāca Deivīna Natela. Viņa izskatījās kalsnāka un vairāk nogurusi nekā žurnālu fotogrāfijās. Blakus viņai stīvs kā alvas zaldātiņš stāvēja miesassargs.
Viņa skatījās tumšajā zālē.
- Es nedziedāšu, viņa izaicinoši teica.
Sells palūkojās viņā un klusi nopūtās. Jau kādu simto reizi viņš pārdomāja, kas gan Deivīnā met izaicinājumu viņa hipnozes spējām. Kad viņš bija centies meiteni hipnotizēt, tā bija izvairījusies no viņa magnētisma kā ķirzaka no tīkla. Tomēr, kaut arī Sellu tas mulsināja, viņš par to pārāk neuztraucās, jo Deivīnā bija kaut kas tāds, kas iedvesa Sellam bijību. Viņš bija atklājis, ka mazās zvaigznes dziedāšana liek viņam justies labāk nekā jebkas cits. Viņš nezināja, kāpēc. Meitenes balss viņam bija kļuvusi par nomierinošām zālēm, un tagad viņš bez tās vairs nespēja iztikt.
- Ak, mīļumiņ Deivīna! atsaucās Sella zīdainā balss.
Vai tu tiešām domā, ka vēl kaut dienu brokastīs,
pusdienās un vakariņās spēsi pārtikt tikai no jūras ežiem? Tu taču zini, kā tev tie riebjas. Padomā, kas viss vēl varētu būt tavā ēdienkartē! Mums tagad ir lielisks jauns šefpavārs, kurš gatavo pašu garšīgāko šokolādes torti un sviesta virtuļus mājas gaumē.
Uz mirkli Deivīnas apakšlūpa nodrebēja. Tad viņa piecirta kāju.
- Es neesmu lakstīgala krātiņā, Sell. Es nedziedāšu tikai tāpēc, ka tev tā patīk. Par dziedāšanu man maksā. Es nedaru to par velti. Un it īpaši es nedarīšu to tev. ES TEVI IENĪSTU!