Uz priekšu, Mollij, aiziet! Tas tevi iesildīs. Hipnotizē krūmos izgriezto suni! No kā tu bīsties? Ka viņš pārlēks pāri upei un iekodīs tev? Mollija blenza uz apcirptajiem krūmiem. Hipnotizēt krūmu? Krūmu taču nevar hipnotizēt.
Tieši tā uzstāja prāts. Bet tu vismaz jutīsies jauki.
Un tā, nolaidusi logu, Mollija ar savām īpašajām spējām koncentrējās uz krūmā izgriezto suni. Viņa veidoja sevī to attālināto izjūtu, kas lika izplūst visam, izņemot suņa formā apcirpto krūmu. Tad viņa centās sajust sevī krūmu un zarus, un, jo vairāk viņa raudzījās uz krūmu, jo vairāk viņai šķita, ka tajā izgrieztā suņa lapas viņu uzsūc sevī un pilsētas skaņas kļūst aizvien slāpētākas.
Mollija jutās kā nedarbos pieķerta. Rokijs nebūt nepriecātos, ja zinātu, ka viņa ar to nodarbojas. Viņai tas bija jādara ātri, lai pagūtu, pirms zēns atgriežas. Meitene gaidīja, kad saplūsmes izjūta lēni sāks kāpt augšup pa viņas ķermeni. Kādu brīdi nenotika nekas. Tad parādījās vārgas pazīmes, it kā kaut kādas kosmiskas strāvas kāptu pa viņas mugurkaulu uz galvu, ielienot dziļi, dziļi, kur sāka riņķot un trīsēt. Domas mazliet aizmiglojās, un šķita, ka tieši ausīs atskan klusas, bet iznīcinošas skaņas. Caur viņu cirkulēja strāvas loki.
Tomēr viss bija citādi. Tas bija ļoti interesanti. Viņā bangojošās sajūtas nebija tādas kā parastā saplūsmes izjūta. Kamēr Mollija pulsējošām acīm koncentrēja skatienu uz krūmā izcirpto suni, šī sajūta it kā tika lauzta un mainīta. Tā nebija silta kairināšana, bet gan ledusauksta durstīšana, no kā viņai mirklī uzmetās zosāda. Mollija šokā noelsās un acumirklī izkļuva no transa.
Viņas ausis sasniedza asa šņik, šņak skaņa no upes otra krasta, un Mollija pamanīja, ka tērauda šķēres šņakstinās zem krūmā izcirptā putna knābja. Meitene neredzēja pašu dārznieku, bet, lai nu kas viņš arī būtu, šķita, ka tas ļoti rūpējas par krūmu glītumu, nepieļaujot nekādu īvju un ligustru atvašu patvaļu.
Sānu spogulī Mollija pamanīja apaļīgo Trinklberijas kundzi, kas mašīnas virzienā stiepa dzijas šķeteres. Mollijai nācās pārtraukt hipnozes eksperimentus.
Kad Trinklberijas kundze pienāca tuvāk, meitene redzēja, ka tā ir ļoti satraukta.
- Tikai paskaties uz šīm br-riesmīgajām rindām, viņa paziņoja, nomezdama avīzi Mollijai klēpī.
Avīzē brēktin brēca pirmās lappuses virsraksts:
PAZUDUSI MAZĀ ZVAIGZNE
Zem tā bija izrādei Zvaigznes uz Marsa gatavotajā astronautes tērpā ģērbtās mazās aktrises un dziedātājas Deivīnas Natelas fotogrāfija.
Deivīna Natela tā arī nenokļuva savā mājā Manhetenā. Notikuma vietā atrasts ūdeļādas cimds. Ņujorkas policija uzskata, ka notikusi nolaupīšana.
Trinklberijas kundze bija satraukusies ne pa jokam. Nabaga meitene! Viņas nabaga vecāki! Vai tu to spēj iedomāties, Mollij?
Mollija to spēja iedomāties ļoti labi. Meitenei bija pieredze ar nolaupīšanu, jo Ņujorkā taču savulaik bija nolaupīta viņas Petula. Bet tāpat Mollija bija arī tikusies ar slaveno Deivīnu Natelu, tāpēc šī ziņa šķita divkārt šokējoša. Kaut arī Deivīna Mollijai ne īpaši patika, tagad viņa par to bija ļoti nobažījusies.
- Tas taču ir šausmīgi! meitene izdvesa.
- Nu redzi, tām slavenībām dzīve arī nemaz nav tik salda, teica Trinklberijas kundze un, nočiepstējusies kā žubīte, uzspieda siekalainu buču Mollijai uz pieres.
- Esmu izbadējusies, Mollij, vai tu ne? Ceru, ka N. kungs gatavo pusdienas. Man ir videofilma, ko varēsim šovakar noskatīties. Tur tēlo Glorija Hīlhārta*. Tā ir filma, kura viņai pagājušajā gadā nodrošināja balvu par labāko tēlojumu. Aktrise ir burvīga. Tas liks mums aizmirst Deivīnas nedienas.
Braucot mājās, Trinklberijas kundze dziedāja līdzi radio, cenšoties sevi uzmundrināt. Viņu iejūsmināja tas, ka mazā zvaigzne Billijs Bobs Bimbls bija ticis pirmajā vietā ar savu dziesmu Žagatvīrs.
"Neļauj viņam nozagt savu sirdi," viņa dungoja līdzi,
"Nozagt to,
Nozagt to, auauauuuu,
Neļauj viņam iegūt tavu sirdi,
Sargi to, ai, auauauuuu,
Žagatvīrs, auūūūū,
Viņš vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū,
Žagatvīrs."
Pēc divdesmit minūtēm viņas ieradās Laimes namā. Mājas fasādi klāja stalažu koki. Puse ēkas bija balti nošpaktelēta, bet otra puse joprojām izskatījās veca, pelēka un neglīta. Trinklberijas kundze aizstiepa dzijas maisus uz fasādes durvīm.
No durvīm kā melns un spalvains artilērijas lādiņš izšāvās Petula. Viņa ielēca Mollijai klēpī, luncinot apcirsto asti, un izmeta savu akmens dāvanu. Tad viņa apcirtās, aizdrāzās pa grants ceļa klājumu un atgriezās ar vēstuli zobos.
Paldies, Petula! pateicās Mollija, paņemot apsiekaloto aploksni un aplūkojot to.
Uz aploksnes zaļiem burtiem bija glīti uzdrukāts Mollijas vārds, bet burti tagad izplūduši, un varēja salasīt vienīgi Mo/IIHM liii/milna. Nolaizīta bija arī adrese. Acīmredzot pie aploksnes kādu laiku bija pastrādājusi Petula.
Palīdzi ienest šos maisus, Mollij! palūdza Rokijs. Tie ir tik smagi, ka griežas pirkstos.
Mollija ielika aploksni kabatā un paņēma no Rokija maisu. Tieši tāpēc viņa neizlasīja vēstuli uzreiz.
CETURTĀ NODAĻA
Visu mūžu Mollija bija dzīvojusi kā atkritumu izgāztuvē. Tomēr pirms kāda laika izgāztuve bija ieguvusi jaunus vaibstus. Tagad Laimes nams no iekšpuses izskatījās pavisam citādi. Piemēram, ar ozolkoka paneļiem apdarinātā dzīvojamā istaba, kas ilgu laiku vakaros bija kalpojusi kā drūma un caurvējaina pulcēšanās vieta, tagad bija ieguvusi jaunus paklājus uz grīdām un gleznas pie sienām. Nu tajā atradās ērti atzveltnes krēsli un dīvāni, kam blakus novietoti galdiņi ar grāmatām. Telpu sildīja kamīna uguns, kas vienmēr tika iedegta pa dienu. Smaržoja pēc bišu vaska, ar ko bija ieziesta grīda, un tieši šodien istaba izskatījās īpaši jauki, jo vāzēs smaržoja no netālā ābeļdārza atnestie sārtie ābeļziedi. Vienā istabas stūrī stāvēja tenisa galds, bet otrā batuts.
Septiņgadīgā Džemma sēdēja atzveltnes krēslā blakus kamīnam, uguns liesmām atspoguļojoties brillēs, un lasīja kādu šausmu romānu. Tieši tobrīd, kad Mollija nolika uz grīdas iepirkumu maisu, pie durvīm bija dzirdams troksnis.
- Cik? noprasīja Gerijs, atgrūdis durvis ar velosipēda priekšējo riteni. Džemma paskatījās pulkstenī.
- Piecas minūtes un desmit sekundes lēnāk nekā iepriekšējā reizē.
- Tas tāpēc, ka sāku buksēt, braucot cauri peļķei.
Iezvanījās ēdamtelpas zvans.
- Vari mēģināt vēlreiz pēc pusdienām, pieceļoties noteica Džemma. Varbūt tev vajag uzkrāt spēkus.
Nokmana kungs stāvēja aiz letes ēdamtelpā, un viņa sejā, liekot tai spīdēt, garoja tvaiki no karstajiem dārzeņiem, kartupeļiem un desiņām. Viņš izskatījās nesalīdzināmi labāk nekā toreiz, kad Mollija bija viņu ieraudzījusi pirmoreiz. Vīrieša seja kļuvusi kalsnāka, saskatāmi vaigu kauli, un vispār viņš izskatījās veselīgāks un mundrāks. Acu baltumi bija tiešām balti, nevis dzelteni un asinīm pieplūduši, un plikais pauris mirdzēja.
Šodien viņš bija tērpies maisveidīgās, pelēkās flaneļa biksēs un zilā jakā ar sarkanu svītru uz muguras. Uz pleca viņam jautri vīteroja mīļākais papagailis Tika, laiku pa laikam draudzīgi ieknābjot ausī. Bērni saņēma no Nokmana šķīvjus ar ēdienu un ar tiem rokās apsēdās savās vietās.
Toreiz, kad Mollija hipnotizēja ļauno Nokmanu, viņa izdibināja, ka vienīgā radība uz pasaules, ko viņš jebkad mīlējis, ir papagailis Pūkainis. Šis papagailis bija nomiris. Lai palīdzētu Nokmanam atteikties no kriminālās pagātnes, Mollija bija izdomājusi viņam īpašu psihoterapijas kursu, kurā galveno vietu ieņēma papagailis, un šķita, ka šis kurss dod pozitīvus rezultātus. Ik reizi, kad Nokmans izdarīja kaut ko īpaši pareizu, kaut ko patiesi labu, viņam bija atļauts nopirkt jaunu papagaili. Molliju nedaudz uztrauca tas, ka māju drīz pārpildīs putni, jo īsteni labus darbus Nokmans veica ik dienas. Jau kopš Ziemsvētkiem Nokmans bija nopelnījis divdesmit papagaiļus. Pusgada laikā viņa putnu skaits jau varētu pārsniegt divus simtus. Bet ap to laiku Mollijas hipnozes norādījumi jau varētu būt zaudējuši savu spēku, un tad, par ko viņa bija pilnīgi pārliecināta, viņš atkal sāktu izturēties dabiski.