- Ko tas nozīmē? jautāja Mollija.
- Vai tad jūs nezināt?
- Nē, abi vienā balsī atbildēja.
- V diena, teica Sinklērs, ir vēlēšanu diena. Sinklērs lūkojās uz neizpratnes pilnajām Mollijas un Rokija sejām.
- Primo ir iecerējis kļūt par nākamo Savienoto Valstu prezidentu.
- Bet tas taču nav iespējams, Mollija neticīgi bilda.
- Lai kļūtu par prezidentu, ir nepieciešams simtiem atbalstītāju, ir jāpārstāv vesela politiskā partija un gadiem jāsēž Kongresā kā politiķim.
- Tas nav tiesa. Par prezidentu var kļūt ikviens, skaidroja Sinklērs, ja vien šis cilvēks ir dzimis Amerikā un viņam nav sodāmības. Tagad ir trešais novembris, bet Primo sāka savu kampaņu jūnijā tiešām vēlu, bet tajā viņam veicas spīdoši.
Sinklērs turpināja viņiem stāstīt par vasaras kampaņu Sellu par prezidentu. Sells tajā bija iesūknējis miljoniem dolāru, uzstādamies kā neatkarīgais kandidāts; tas nozīmē, ka viņš nepieder nevienai politiskajai partijai. Kampaņa bija izvērsusies pa visu Ameriku, un tā bija ļoti intensīva un izšķērdīga, tāpēc nebija iespējams, ka par Sellu kāds valsts pilsonis nebūtu dzirdējis. Plakāti ar uzrakstu Sellu par prezidentu bija piestiprināti pie tūkstošiem sienu. Karsta gaisa baloni ar uzrakstu Sellu par prezidentu lidinājās virs pilsētām. Viņš bija apmeklējis visus štatus un īrējis stadionus, kur publikas priekšā ar runām bija uzstājušās daudzas no iecienītākajām slavenībām. Sella hipnotizētās zvaigznes bija runājušas par to, cik daudz labāka dzīve visus gaida tad, kad Sells būs kļuvis par prezidentu, un kāpēc tās balso tieši par Sellu. Katrā pasākumā Sells teica runu, viņa seja tika filmēta un parādīta uz ekrāniem, kur tā slējās desmitiem metru augstumā. Un, protams, Sells hipnotizēja ikvienu, kurš lūkojās ekrānā.
Sella kampaņas greznums un spēks bija pilnībā aizēnojuši Gandolli un visu pārējo kandidātu kampaņas.
Cilvēku vēlme redzēt prezidenta postenī Sellu bija izplatījusies kā ārkārtīgi lipīga slimība. Amerikas dvēseles un Amerikas šūniņas, mums vajag Amerikas Sellu*, tāds bija viņu sauklis.
- Tu runā tā, it kā vēlēšanu diena būtu jau notikusi, ievēroja Rokijs. Sinklērs pagrozījās krēslā un lūkojās uz savām kājām.
- Ir jau arī.
- Ir jau arī?! Mollija iekliedzās tik skaļi, ka Petula ierējās. Un kas notika? Vai viņš uzvarēja?
Sinklērs vairījās skatīties viņai acīs. Viņš nometa pie Mollijas kājām laikrakstu.
Primo Sells uzvar prezidenta vēlēšanās skanēja virsraksts.
- Tā bija nepārprotama uzvara, murmināja Sinklērs. Vēlēšanas vienmēr notiek novembra pirmajā otrdienā. Tas bija vakar. Otrajā novembrī. Tā ir šīrīta avīze.
Kādu bridi valdīja klusums. Tad Mollijas smadzenes beidzot spēja iekustināt mēli.
- Vai tu esi traks, Sinklēr? Kāpēc tu gaidīji tik ilgi un tad modināji mūs? Mēs būtu varējuši izjaukt viņa kampaņu,
* celi (angļu vai.) šūna, šūniņa
mēs būtu varējuši censties uzzināt viņa paroles, mēs būtu varējuši kaut ko darīt, bet tā vietā tu atstāji mūs šeit. Vai tad tu esi tik stulbs? Mollija aprāvās. Piedod, Sinklēr! Man tikai šķiet, ka tu esi gaidījis pārāk, pārāk ilgi, lai mūs modinātu.
- Es nevarēju riskēt. Vecais domāja, ka jūs esat miruši, un tieši tāpēc jūs bijāt drošībā, teica Sinklērs. Bet šodien… pēc viņa uzvaras… Sinklēra balss trīcēja. Man bija neprātīga cerība, ka viņš neuzvarēs. Bet viņš, protams, uzvarēja. Tagad viņš ir pats bīstamākais cilvēks uz šīs planētas.
Mollija domāja par Sellu kā par milzīgu, gļotainu radījumu, kura slidenie taustekļi iesniedzas visās pasaules valstīs.
- Kāpēc viņš vēlas būt tik varens? meitene jautāja.
- Jo viņš ir vājprātīgs, atbildēja Sinklērs. Es nezinu.
Mollijai pēkšņi kļuva Sinklēra žēl. Viņam noteikti nācās ļoti grūti nodot tēvu. Tāpat viņa domāja, ka Sinklērs noteikti ir ļoti labs cilvēks. Galu galā, kad Primo Sells pacēlās virsotnē, viņš ņēma līdzi arī Sinklēru, bet Sinklērs nevēlējās piedalīties šajā spēlē. Viņš vairāk domāja par citiem, nevis par sevi.
- Ak, kā es vēlētos, kaut tas nebūtu noticis! vaimanāja Mollija. Tas nav godīgi. Visi Sella plāni gatavi īstenoties. Toties mums viss ir jāizgāž notekā. Tad, iedomājusies par žagatas moku kambari, viņa vēlējās, kaut nebūtu lietojusi šo vārdu.
- Vēl viņš īsti nav prezidents, Sinklērs jau cerīgāk teica. Mollija un Rokijs neizpratnē skatījās viņā.
Sinklērs paskaidroja.
- Vēl ir neliela cerība. Pašlaik Primo ir tikai ievēlētais prezidents. Viņam pirms varas pārņemšanas vēl ir daži mēneši laika, lai sagatavotu savus padomniekus un sastādītu valdību. Tā notiek vienmēr. Viņš vēl nav īsts prezidents, kamēr desmitajā janvārī nenodos zvērestu. Mums vēl ir laiks izsist viņu no sliedēm.
- Tagad ap Sellu noteikti ir divas vai trīs reizes vairāk apsargu, domīgi novilka Rokijs.
- Bet es esmu viņa dēls un viņš man uzticas, atteica Sinklērs. Vismaz pagaidām. Un viņš nezina, ka tu esi dzīva, Mollij, tā ka mums piedurknē ir savs dūzis.
Mollija sāka domāt, ka Sinklērs ir tikpat traks kā Primo Sells. Fakts, ka ļaunais hipnotizētājs kļūs par Savienoto Valstu prezidentu viņas prātam bija pārāk neaptverams. Kā viņa, bērns, vispār varēja tur līdzēt?
- Es nespēju tev palīdzēt, Sinklēr. Paskaties, kas notika, kad es to mēģināju iepriekšējo reizi! Es neesmu burvju līdzeklis pret visu.
- Tu maldies, teica Sinklērs. Ir neliels cerību stariņš. Bet tagad es nevēlos par to runāt. Viņš pielēca kājās, gribēdams mainīt tēmu. Es tev par to pastāstīšu mašīnā. Ērls pasniedza viņam beisbola cepuri, saulesbrilles un atslēgas. Un tu, protams, vēlēsies uzzināt, kā iet tavējiem Malibu.
- Uz kurieni mēs braucam? vaicāja Mollija.
- Atpakaļ uz Holivudu. Tur ir kāds īpašs cilvēks, ko tev vajadzētu satikt.
trīsdesmit pirmā nodaļa
Ala klintī aiz būdas bija interesanta. Sinklērs Sells un Ērls pa šauru taciņu ieveda Molliju, Petulu un Rokiju plašā grotā, kur valdīja zaļgana gaisma. Ūdens iekšpusē bija trīs metrus dziļš un tik dzidrs, ka varēja saskatīt smilšaino dibenu.
No mitrajiem, aļģu klātajiem griestiem nokarājās stalaktīti. Alas tālākajā galā bija betona siena un tajā lifta tērauda durvis. Pēc dažām minūtēm visi strauji šāvās augšup klintī. Augšā viņus pārsteidza ar krēmkrāsas zamšu klāta siena un mirdzoši pulētas stikla durvis. Sinklērs nospieda pogu sienā. Durvis atslīdēja vaļā, un viņi stāvēja ārā pie betona bunkura, kurā atradās lifts. Tas bija nomaskēts kā masīvs klintsakmens.
Klintij blakus bija novietots Sinklēra Aston Martin. Skats no klints šķita iespaidīgs.
- Tur pāri ir Havaju salas, norādīja Sinklērs. Varbūt, kad viss būs beidzies, mēs varētu piespiest Primo aizdot jums savu privāto lidmašīnu.
- Vai mēs esam mācījušies lidot ar lidmašīnām? jautāja Mollija, berzējot degunu un cenšoties atsaukt atmiņā mācību stundas.
- Nē, iesmējās Sinklērs. Tai ir pilots.
Petula uzrēja, lai Sinklērs atver automašīnas durvis. Klints augšā pūta spēcīgs vējš, un vēsums līda viņas kažokā.
Visi iekāpa mašīnā. Sinklērs iedarbināja astoņu. Tā motors skanēja kā lauvas murrāšana. Drīz jau viņi pa līkumotu, klints sienu ieskautu ceļu brauca tālāk uz virsotni. Priekšā pavērās šoseja.