- Vai gaisu? minēja Rokijs. Sinklērs nepievērsa uzmanību viņu ciniskajām piezīmēm.
- Es ceru, viņš turpināja, ka Forests palīdzēs jums koncentrēt domas un atslābināties. Tā varētu nokļūt vislabākajā iespējamajā stāvoklī, lai spētu ceļot pa kosmiskajiem gaisa strāvojumiem un telepātiski izvilkt Primo paroles.
- Vai tu runā nopietni? noprasīja Mollija, it kā Sinklērs tikko būtu licis viņai izplest rokas un lidot. Viņa bija dzirdējusi par Kalifornijas jaunās paaudzes spirituālismu, un, cik viņa saprata, tas bija galīgs sviests.
- Neesi tik negatīvi noskaņota, teica Sinklērs. Forests savedīs tevi kopā ar tavu instinktu. Pagaidi tikai. Tu būsi pārsteigta pati par sevi.
Sinklērs novērsās no Mollijas un Rokija, lai vērotu mezglā sasieto vīrieti uz grīdas. Forestam paspruka pīkstošs pirdiens. Rokijs un Mollija ar pūlēm apslāpēja smieklu lēkmi.
- Nezinu, kā ar manis savešanu kopā ar manu instinktu, Mollija klusi noteica, bet bez viņa iekšējās smakas [8] mēs laikam neiztiksim.
Dažas nākamās dienas valdīja miers un klusums. Sinklērs devās uz Vašingtonu Amerikas austrumkrastā, kur Primo organizēja savu jauno valdības padomnieku komandu. Bija ļoti svarīgi, lai jaunietis turpinātu izlikties par Primo uzticamo dēlu un labo roku, tāpēc viņam bija jāiet talkā tad, kad viņu sauca. Taču arī Sinklēra paša plānos ietilpa atrasties tuvāk Primo, jo vajadzēja zināt par tā darbībām.
Ciktāl Mollija saprata, tad Holivudas pakalnu mājā Forests nemācīja viņai neko tādu, kas varētu palīdzēt izvilkt paroles no Sella prāta. Tomēr meitenei patika pavadīt ar viņu laiku.
Blakus Foresta dzīvoklītim bija skaists, ziedu pilns dārzs. Tas bija kā krāsu kaleidoskops ar mozaīku zem kājām un zaļumu pilniem režģiem gar sienām. Jogas skolotājs iepazīstināja Molliju un Rokiju ar savām vistām un uzcienāja bērnus ar mājās dētu olu. Viņš tiem ierādīja, kā pūst stiklu. Forests pielika aukstu stikla masas pikuci garas metāla caurules galā, uzkarsēja to uz spēcīgas liesmas un uzmanīgi pūta caurulē, līdz karstā stikla masa uzpūtās par burbuli. Forests viņiem mācīja ari meditēt.
Rokijs centās koncentrēties, taču secināja, ka plastmasas lidojošā šķīvīša mešana Petulai viņam sagādā daudz vairāk prieka nekā sēdēšana ar aizvērtām acīm blakus Forestam. Toties Mollija atklāja, ka tas ļoti nomierina. Viņa vienmēr bija spējusi atslēgt domas un lidot izplatījumā, tāpēc tas viņai padevās ļoti labi.
Kamēr Mollijas domas pacēlās augšup kā mākonis, pašūpojās virs Holivudas uzraksta un kāpa tālāk debesīs, līdz Sinklēra māja jau bija pārāk maza, lai to saskatītu, un beigās zem viņas izzuda arī Losandželosa, Mollija domāja par to, cik niecīga ir viņa pati. Losandželosā dzīvo astoņi ar pusi miljoni cilvēku un viņa ir tikai viens cilvēks no šī milzīgā iedzīvotāju skaita. Paceļoties vēl augstāk iedomātajā izplatījumā un aptverot sešus miljardus cilvēku visā pasaulē, Mollija jutās vēl sīkāka.
Uz mirkli meitene ļāva sev noticēt Forestam. Ja viņa tiešām spētu paveikt to, kas no viņas tiek gaidīts, viņa izdarītu kaut ko, kas nepavisam nebūtu sīks, patiesībā kaut ko tiešām lielu. Ja vien viņa spētu atklāt Sella paroles un ja izdotos novērst prezidenta zvēresta nodošanu, novērst to, ka viņš kļūtu par pašu varenāko cilvēku pasaulē, tad viņas veikums būtu dižens. Diženāks par diženu.
Peldot gaisā, Mollija jutās mikroskopiska un tajā pašā laikā masīva mulsinoša kombinācija. Taču tas bija labi, jo niecīguma izjūta neļāva lieluma izjūtai likt Mollijai iedomāties, ka viņa ir kāds ļoti svarīgs pārcilvēks.
- Kā jūtas ļoti slaveni cilvēki, zinot, ka viņus pazīst tik daudz ļaužu pasaulē? Vai viņi iedomājas, ka ir pārcilvēki? viņa, kādu dienu sēžot uz grīdas un šķirojot derīgos krāsaina stikla gabaliņus no nederīgajiem, jautāja Forestam.
- Tā domā tie no viņiem, kas ir muļķi, atbildēja Forests. Gudrie saprot: viņiem paveicies, ka ir piedzimuši tādi, kādi ir, talantīgi, un viņiem ir laimējies nokļūt situācijās, kas ļāvušas pacelties virsotnē. Viņi apzinās, ka slava nepadara cilvēku labāku par nevienam nezināmu. Slava ir kā piramīda, kuras virsotnē atrodas patiešām nozīmīgi cilvēki, mazāk pazīstamie ir pa vidu, un pavisam nepazīstamie apakšā, bet laime ir kā ola. Varētu teikt, ka paši laimīgākie cilvēki ir olas virsotnē, vidēji laimīgie vidusdaļā un nelaimīgie apakšā. Es labāk gribētu atrasties olas, nevis piramīdas augšdaļā.
- Bet, neatlaidās Mollija, kāpēc cilvēki uzskata, ka slava ir tik nozīmīga?
- Varbūt viņi kļūdaini uzskata, ka slava paver ceļu uz laimi.
- Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas vienmēr lasa par zvaigžņu dzīvi. Viņi par zvaigznēm zina vairāk nekā par saviem kaimiņiem.
- Tie žurnāli ir pilni ar vistu sūdiem. Es labāk vēlētos kaut ko zināt par mēslu vaboles dzīvi. Pēc kāda laika šo žurnālu lasītāji sāk justies tā, it kā viņu pašu dzīve būtu vistu sūdi. Un nav labi domāt, ka tava dzīve ir vistu sūdi. Tie smird. Es jau nu to zinu.
Mollija palūkojās ārā uz vistu, kas gatavojās dēt olu vienā no Foresta kurpēm.
- Dzīve ir kā vasaras brīvdienas, Mollij. Tā uzplaiksni vienā īsā zibsnī. Mēs visi sastāvam no zvaigžņu oglekļa molekulām, un tajā zibsnī, kad mēs mirstam, mēs atkal pārvēršamies tajos pašos zvaigžņu putekļos.
- Tad jau mēs visi varam nebūt zvaigznes, teica Mollija. Bet mēs visi sastāvam no zvaigžņu putekļiem.
- Tu pareizi saprati. Forests aizvēra acis. Atklājot sevī zvaigžņu putekļus, ir jāatrod spēks. Tad arī cilvēks bieži parāda savu diženo pusi.
Mollija apšaubīja to, ka šīs sarunas ar Forestu par dzīves jēgu varētu novest viņu līdz Primo Sella parolēm, taču nešķita, ka Forests pasniegtu kādas īpašas mācību stundas telepātijā, par kurām bija runājis Sinklērs.
- Es jūtu, ka tava enerģija ir laba, Mollij, teica Forests. Tev jāmeklē niecīgais nano…
- Kas ir Niecīgā Nano? jautāja Mollija, domājot, ka Nano izklausās pēc krunkaina, miljardiem gadu veca cilvēka.
- Tas nav cilvēks. Nano nozīmē pats niecīgākais. Ja tu meklēsi pašu niecīgāko sevī, Mollij, tad tu atradīsi savu īsto spēku.
- Ē… paldies! sacīja Mollija. Es to atcerēšos.
"Dažkārt," viņa nodomāja, "Forests kļūst pavisam dīvains."
trīsdesmit ceturta nodaļa
Nedaudzās atpūtas dienas tika strauji pārtrauktas. ģ^l Primo Sells bija nospriedis, ka viņa Vašingtonas mītnē tagad ir ieviesta kārtība. Pateicoties jaunajai varai, viņa priekšā pavērās visdažādākās naudas raušanas iespējas, un viņš Losandželosā organizēja lielu konferenci ārzemju uzņēmējiem.
Kādu rītu mājās ieradās Sinklērs un izskatījās apjucis. Kad viņš bija nolicis koferi un aiz viņa aizvērušās lifta durvis, viņš sacīja Mollijai un Rokijam: Es teicu Primo, ka man nepieciešams pameditēt ar Forestu, bet viņam tas nepatika.
Sinklēra noskaņojums bija tikpat drūms kā pelēkais laiks ārā. Viņš pastāstīja, ka kļūst grūti vispār atrauties no Primo Sella. Primo gribot, lai Sinklērs pārvācas uz tā villu un būtu atrodams dienu un nakti. Sinklērs nezināja, cik ilgi viņam vēl izdosies tēlot. Viņam arvien grūtāk un grūtāk nācās darīt to, ko lika Primo. Nesen Sinklēra uzdevums bija hipnotizēt amatpersonas un augstu stāvokli ieņemošus cilvēkus, lai novāktu jebkādus šķēršļus Sella ceļā uz panākumiem. Viņam visu laiku bija jāslēpj savas patiesās jūtas, un Sinklērs bija pārliecināts, ka Sells drīz vien saodīs puvuma smaku, un jaunietis zināja, ka tad saņems devu Sella acu skatiena.