Mollijai un Rokijam līdz šim bija atļauts peldēt Sinklēra cilpas baseinā un pastaigāties dārzā, bet tagad savā jaunajā apsēstībā viņš aizliedza tiem vispār iziet no mājas. Sinklērs uztraucās, ka Sells varētu izspiegot māju, agrāk, viņš teica, Sells bieži esot izmantojis spiegus un uzstāja, ka Mollijai un Rokijam jāpaliek slēpnī.
Dažu pēdējo dienu laikā Mollija un Rokijs bija atradušies pastāvīgā spriedzē. Mollija visu laiku gaidīja, kad atsprāgs Sinklēra mājas durvis un iegāzīsies policija, lai viņus arestētu. No šīm domām meitenei naktīs rādījās murgi.
Tagad Mollija izjuta vēl lielākas bailes, bet pamazām viņu pārņēma arī dusmas. Tas, ko Sinklērs gribēja no viņas, bija nereāli. Doma par to, ka Mollija varētu telepātiski izvilkt no Sella smadzenēm paroles, bija vienkārši stulba. Paroles varētu iegūt, tikai pateicoties brīnumam. Viņa dusmojās, ka Sinklērs tik ļoti paļaujas uz viņu un ka vēl nav nekāda prātīgāka plāna.
Migla krita. Mollijai gribējās iziet no mājas. Viņa iesāka spēlēt šahu ar Rokiju, bet Sinklērs soļoja šurpu turpu pa telpu, laiku pa laikam pametot skatu uz ainavu aiz loga un iegrimstot domās. Tad beidzot viņš ierunājās.
- Ir viens veids, kā tikt galā ar Primo.
- Tu taču nedomā viņu nogalināt? Mollija pacēla skatienu no šaha galdiņa. To mēs nevaram. Mēs neesam slepkavas. Un es neredzu neko citu, kas tagad varētu apturēt Primo Sellu, izņemot… nāvi.
- Un kā būtu ar labu hipnotizētāju?
Mollija nolika bandinieku, ar kuru bija gatavojusies izdarīt gājienu, un neticīgi pašūpoja galvu. Viņa jau zināja, kas Sinklēram padomā.
- Vai tev kādreiz ir izdevies hipnotizēt Primo Sellu, Sinklēr Sell?
- Reiz es to mēģināju, teica Sinklērs. Kad biju jaunāks. Primo tas likās uzjautrinoši. Viņš zina, ka es nekad nevarēšu viņu hipnotizēt. Manas spējas salīdzinājumā ar viņējām nav nekas. Viņam ir tas īpašais kaut kas. Ir tikai vēl viens cilvēks, ko es jebkad esmu saticis, kam arī tas piemīt.
Petula iesmilkstējās. Viņa juta, ka Molliju pārņem satraukums.
- Mollij, tev piemīt tas īpašais kaut kas. Tu taču zini, ka tā ir, Sinklērs turpināja. Kad glābu tevi no žagatas, tad spēju tevi hipnotizēt tikai tāpēc, ka tavi spēki bija izsīkuši. Citādi tu spētu man pretoties. Ieraudzījis tās reklāmas, ko tu ierakstīji Ņujorkā, es atskārtu tavu īsto spēku. Tev ir tikpat spēcīgas acis kā manam tēvam.
Mollija piecēlās un piegāja pie loga tālākā gala.
- Neliec man censties viņu hipnotizēt, Sinklēr, viņa teica, lūkodamās pa logu. Lūdzu, nevajag! Man nav nekādu izredžu, pat ne mazāko.
- Tev tas jādara! uzstāja Sinklērs. Es tiešām ticu, ka tu to spēj.
- Tev jau nekas cits neatliek, kā to sacīt, Mollija skumji nopūtās, jo es esmu tava pēdējā iespēja.
Viņa iztēlojās, kā Primo Sells izsūc atmiņas no viņas galvas, atstājot to tukšu kā izēstu kečupa paciņu.
- Tas ir tik muļķīgi, viņa turpināja. Ir taču jābūt kādam citam, izņemot mani, kas spētu to paveikt. Pieaugušam hipnotizētājam. Es negribu to darīt.
- Visus pārējos Primo ir pārspējis, iebilda Sinklērs.
- Tieši tā, un kādas tad var būt manas izredzes! Mollija izmisusi izsaucās. Viņa sāka raudāt.
- Piedod, piedod! Man ļoti žēl! Sinklērs satraucās. Tev tas nav jādara. Protams, nav. Viņš pacēla rokas pret loga stiklu un atspiedās pret to. Bet, lūdzu, padomā par to. Tas ir tavs lēmums, un es pilnīgi sapratīšu, ja tu izlemsi nepal… neriskēt. Sinklērs apsviedās. Bet klausies, Mollij, es varu tikt klāt Primo. Viņš man uzticas. Mēs varam viņu pārsteigt nesagatavotu, kad viņš ir tikko pamodies vai noguris dienas beigās. Tikai iedomājies, Mollij!
Sinklērs palūkojās pulkstenī. Nolāpīts, man tagad jāiet, vai ari viņš sāks uztraukties, kur es esmu. Man jāpalīdz viņam novadīt vakariņas. Pie viņa nāk FIB šefs un Japānas premjerministra palīgs, lai tiktos ar Sukiju un Gloriju. Sinklērs apveltīja Molliju un Rokiju ar drūmu smaidu. Cerams, ka šis vakars man nebūs pēdējais.
Tad viņš papliķēja Petulu, dziļi ieelpoja un gāja uzvilkt mēteli.
Mollija, Petula un Rokijs palika sēžam un lūkojamies ārā pa panorāmas logu.
Pa Mollijas vaigiem ritēja lielas asaru lāses.
- Piedod, Rokij, viņai izdevās izspiest caur šņukstiem un saraustītām elsām, bet… bet es nezinu, ko darīt!
Rokijs noņēma lakatu, ko bija apsējis ap plaukstas locītavu, un iedeva to Mollijai, lai tā noslaucītu degunu. Viņš vēroja savu labāko draudzeni kratāmies elsās un jutās briesmīgi.
- Ir jābūt citam ceļam, Mollija beidzot saņēmās. Es negribu vadīt savas dienas ar biezputru smadzeņu vietā.
- Man šķiet, ka ir cits ceļš, Rokijs domīgi teica. Un rādās, ka es zinu, kāds tas ir.
trīsdesmit piektā nodaļa
Varētu jautāt kā gan iespējams bez Mollijas hipnozes pievārēt cilvēku, kuram ir Primo Sella stāvoklis un neiedomājamā ietekme? Atbilde uzbrūkot viņam no pilnīgi negaidītas puses.
Labākais uzbrukuma veids vienmēr ir pārsteigums, un Rokija plāns balstījās tieši uz to. Zēns teica, ka tieša kauja ar Sellu nekad nenesīs panākumus. Aptvērusi šo domu, Mollija nevarēja likt Rokijām vienam pašam riskēt ar dzīvību un uzstāja, ka piedalīsies plāna īstenošanā. Kādam joprojām bija jāstājas pretī Sellam, taču tas bija iecerēts tik pārsteidzošā veidā, ka Mollija vēlējās būt šis kāds.
Pēc divām dienām Sinklērs aizbrauca, lai pārlūkotu pēdējos priekšdarbus Primo konferencei ar ārzemju uzņēmējiem. Tai bija jānotiek Sella centrā, taču tā sākās ar oficiālu pieņemšanu un pusdienām viņa mājā.
Agri no rīta Sinklēra mājā ieradās viens no Holivudas labākajiem grimētājiem un kostīmu mākslinieks. Protams, abi bija nohipnotizēti.
Profesionāļi ķērās pie darba, un Mollija aizrautīgi skatījās, kā garā auguma maskēšanās meistars ar slaidiem pirkstiem pārvērta Rokiju citā cilvēkā.
No astoņiem līdz deviņiem viņš tam izgatavoja jaunu degunu. Izmantojot speciālu protēžu gumiju, meistars Rokija sejai pielipināja cēlu, izliektu ērgļa degunu. No deviņiem līdz desmitiem viņš strādāja pie grumbiņām un matiem, piešķirot Rokijam biezas, melnas uzacis un īsu, melnu bārdiņu. Rokijam tika uzģērbta polsterēta apakšveļa, lai viņš izskatītos apaļīgs, un tad viņš tika ietērpts melnā, izšūtā arābu dišdaša tunikā un sarkanbaltā galvassegā, kas tika apsieta ar lenti. Galarezultāts bija fantastisks. Rokijs izskatījās pēc īsta arāba.
- Te ir karsti, viņš sūdzējās Sinklēram. Kā tad mani sauc?
- Šeihs Jalavīts. Tu esi viens no Saūda Arābijas bagātākajiem naftas magnātiem.
- Un tu esi pārliecināts, ka neuzradīsies īstais Jalavīts?
- Pilnīgi droši. Es viņam pateicu, ka sanāksme ir pārcelta.
- Un kā tad ar viņa augumu? Vai esi pārliecināts, ka viņš ir tikpat maza auguma kā es?
- Kad būsi apāvis šīs platformas kurpes, apsolīja kostīmu mākslinieks, tavs augums būs tieši metrs sešdesmit divi, un tas ir šeiha augums.
-Jā, tas nu man varētu izdoties tikai tad, ja man nekas nav jāsaka, Rokijs nervozi teica.
Kamēr Rokijam tika veikti pēdējie labojumi, Mollija aizgāja uz Foresta darbnīcu. Viņš mērcēja stikla gabalu ķimikāliju traukā.
- Tas ir gandrīz gatavs, viņš sacīja. Mollija nodomāja, cik labprāt viņa šeit paliktu visu dienu. It kā nolasījis meitenes domas, Forests papliķēja viņas galvu un teica: Niecīgā nano tevi pasargās, Mollij. Neuztraucies!