Jaunais Nokmans nemitīgi staroja smaidā. Viņš jutās priecīgāks nekā jelkad iepriekš dzīvē. Trīs īpaši paglabātus cīsiņus viņš ielika Trinklberijas kundzes šķīvī.
- Vai tu grib pupiņš, mīļum? viņš jautāja savādā vācu akcentā, jo tas bija akcents, uz kādu Mollija bija viņu hipnotizējusi.
- Paldies, Simon! Trinklberijas kundze atbildēja, atrotot putna formā salocītu salveti.
Pēc pusdienām visi savācās mazajā televizora istabā. Trinklberijas kundze apsēdās atzveltnes krēslā, bet pārējie uzmeklēja kādu vecu maisu vai lupatu, vai kādu grīdas seguma plāksnes gabalu, uz kā apsēsties.
Nokmans iesita pa sāniem vecajam videomagnetofonam, lai tas iedarbotos, un sākās Trinklberijas kundzes izvēlētā filma Nopūtu vasara.
Izņemot brīdi, kad visas trīs Gerija pieradinātās peles izbēga no viņa krekla kabatas, bērni divu stundu laikā bija kā pielipuši ekrānam. Kad tika izspēlēta pēdējā aina, kurā Glorija Hīlhārta metas no klints jūrā, Trinklberijas kundze apraudājās un Mollija sameklēja kabatā salvetes.
Atkal atradusi Petulas atnesto vēstuli, Mollija izslīdēja no istabas, lai to izlasītu. Petula viņai sekoja. Abas devās pa kāpnēm augšstāvā un apsēdās blakus.
Mollija atplēsa aploksni. Iekšā bija nedaudz apzelēta vizītkarte ar adresi:
Ūdenspļavu ceļs 14 Braiersvifa
Zem tās bija ar zaļu tinti rakstīta vēstule, kas lika Mollijas sirdij salēkties satraukumā, vienlaikus viņa izjuta atvieglojumu.
Piektdien
Mīfā MofCijl
Atvainojos, ka nesazinājos ar tevi agrāk, bet biju slimnīcā,jo nokļuvu negadījumā. Neuztraucies, nu ar mani viss kārtībā, bet vienu faiku bija tā, kā nu bija.
Tagad esmu atjiakaf un vēfētos tevi satikt. Es pastāstīšu to, kas noticis ar mani, bet, kas vēf svarīgāk, es afkstu dzirdēt, kas noticis ar tevi fiipnozes rezuftātā.
Turkfāt ir kas foti svarīgs, ko es vēfētos, Cai tu izdari.
Atnācyie manis uz tēju svētdien četros.
Gribu tevi satikt,ja tas ir iespējams… Ceru, ka ir… Pifnīgij)recīzil
Ar laba vēlējumiem Lusija Ļogana
Nu? Kā tev tas patīk, Petula? ierunājās Mollija, apkampjot mopseni. Meitene tiešām priecājās. Beidzot viņa atkal bija sazinājusies ar Lusiju Ļoganu. Mollija dega nepacietībā bibliotekāri satikt. Viņa prātoja, kas gan varēja nodot viņai Lusijas vēstījumu, un joprojām brīnījās, ka bibliotekāre nav sazinājusies ar viņu jau agrāk. Bet varbūt Lusija visu laiku pavadījusi slimnīcā. Mollija vienīgi cerēja, ka nelaimes gadījums nav bijis pārāk smags.
Mollija atcerējās, kā līdzīgi sniegpārsliņai nakts vidū bija ielidojusi bibliotēkā pašā Ziemsvētku priekšvakarā, lai atdotu Lusijai noslēpumaino Hipnozes grāmatu tieši tā, kā viņai ar hipnozes palīdzību bija pavēlēts. Lusija bija uzmodinājusi viņu no hipnozes miega ar vārdiem pilnīgi precīzi. Mollija pasmaidīja, izlasījusi šos vārdus Lusijas vēstulē.
Mollija prātoja, ko gan Lusija grib viņai uzticēt. Meitene vēlējās pateikties Lusijai, pastāstīt par Ņujorku un parunāt arī par hipnozi. Un bija vēl viens iemesls tikties ar Lusiju.
Mollija kļuva vai traka, ievērojot savu solījumu nevienu vairs nehipnotizēt. Doma par to, ka viņa nekad vairs nedrīkstēs izmantot savas spējas, lika Mollijai justies aplaupītai vai tā, it kā kaut kas viņā būtu miris.
Lusija bija teikusi Mollijai, ka izmanto hipnozi, lai darītu labu citiem. Pirms Ņujorkas atstāšanas Mollija un Rokijs bija hipnotizējuši cilvēkus, lai tie darītu labu. Viņi bija ierakstījuši hipnotisku TV reklāmas klipu "Uzmani bērnus, kas dzīvo ap mums!". Viņi bija domājuši, ka tas liks cilvēkiem pievērst lielāku uzmanību apkārtnes bērniem. Attiecīgā televīzijas kompānija bija solījusies klipu rādīt itin bieži, un tādējādi tas varbūt bija nesis savu labuma artavu. Mollija vēlējās, lai Lusija pasaka Rokijam, ka ir ļoti labi veikt labestīgu un nesavtīgu hipnozi. Tad viņš varbūt būtu ar mieru atcelt abu noslēgto līgumu par hipnozes aizliegumu. Viņai vajadzēja to visu paskaidrot Lusijai bez Rokija.
Šī iemesla dēļ Mollija nolēma doties uz Ūdenspļavu ceļu 14 viena.
PIEKTĀ NODAĻA
Svētdienas rīts bija tik gaišs un skaists, ka svaigas un mitras izskatījās pat koku lapas aiz Mollijas loga. Meitene ieelpoja dzestro gaisu un jutās pacilāta. Šodien taču viņai jādodas dzert tēju pie Lusijas Ļoganas.
Kad spurainajā, sārtām ogām rotātajā krūmā nolaidās divi strazdi un sāka knābāt gardumu, Mollija pamanīja, ka starp ozola novītušajām lapām un aplauztajiem zariem lejup rāpjas izkāmējušais Rodžers Fibins. Ar putnam līdzīgo knābi deguna vietā un saraustītajām kustībām viņš tiešām līdzinājās putnam, kas meklē kāpurus zem mizas. Viņš varbūt simbolizēja vārtus uz kādu citu pasauli.
Rodžers bija jucis. Šķita, ka viņš dzīvo kādā baismīgā iedomu pasaulē, kur ar viņu sarunājas koku lapas un akmeņi. Viņš mēdza klīst pa pilsētiņu, meklējot slepenas vēstis, un locīt papīra lapiņas, kurās bija ierakstīti ziņojumi. Tie bija aptuveni šādi: Steidzami vajag palīdzību! Citplanētieši apēduši manas smadzenes! Esiet piesardzīgi! Smadzeņēdāji simtkāji ir klāt! vai ari: Nespriediet par ķermeni pēc ādas!
Šīs lapiņas viņš izplatīja pa visu Braiersvilu viņš atstāja tās vēstuļu kastītēs, lidināja pāri dzīvžogiem, iesvieda pa automašīnu logiem, meta veikalos un kafejnīcās.
Reiz viņš pat pamanījās ieslīdēt pa kinoteātra durvīm un izmētāt piecdesmit papīra zīmītes publikā.
Mollija pie sevis domāja, vai zināmus gara darbības traucējumus nav radījis zēna pieradums meklēt pārtiku Braiersvilas atkritumu tvertnēs, taču ārsts bija teicis, ka Rodžeram esot vajadzīgs tikai miers, labs ēdiens un laipna attieksme.
Mollija atvēra logu un sauca: Rodžer, vai viss kārtībā?
Rodžers nervozi palūkojās pār plecu un tad apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nenoklausās. Jā, šodien viņi mani rokā nedabūs!
- Vai negribi izbraukt ar riteni?
- Es nevaru, Mollij. Tik daudz kas jādara. Varbūt kādu citu dienu.
- Nu labi, tad pasaki, kad gribēsi. Tas būs forši.
Mollija aizvēra logu un domāja, vai Rodžers kādreiz
atlabs.
Rīts lēni pārgāja pēcpusdienā.
Brauciens ar velosipēdu uz Braiersvilu lejup no kalna šķita jauks un spirgts. Ceļmalā bija sazēlušas pavasara puķes krokusi un narcises, un debesis bija zilas. Svaigajā marta vējā šūpojās ziedošie koki. Daži vēl izskatījās vēsi un kaili, taču to zaros jau bija redzami pumpuri, no kuriem gatavojās izsprāgt jaunās lapas.
Mollija pabrauca garām Hārdvikas ciemam, tad minās uz priekšu pa ceļu, kas vijās starp govju pilniem laukiem, garām Braiersvilas pamatskolai un beidzot ieveda pilsētā. Rātsnams ar zaļo, piparnīcai līdzīgo jumtu bija slēgts, un platā iela izskatījās kā izmirusi.