"Nabaga Sinklērs," nodomāja Mollija. "Sajūtai, ka viņam nolaupīta dzīve, lai izdabātu kādas sievietes patmīlīgajiem plāniem, ir jābūt briesmīgai."
- Un tad, turpināja Rokijs, viņa lika Primo raust bagātibu.
- Lai viņš kļūtu tik bagāts, ka vēlēšanu kampaņā varētu atļauties tērēt miljoniem dolāru vairāk par jebkuru citu un uzvarēt, piebilda Sinklērs.
-Jo, teica Mollija, Lusija gribēja kļūt par prezidenta sievu. Viņa noteikti bija aprēķinājusi, ka tajā laikā, kad Primo būs prezidents, viņš būs kļuvis tik bagāts un varens, ka viņa varēs droši iesaistīties. Kā pirmā lēdija Lusija visur ceļotu kopā ar Primo. Viņa būtu tam tieši blakus, elpotu ausī un čukstētu kā čūska. Tas nav Primo, kas vēlas pakļaut pasauli, tā ir viņa! Mollija enerģiski pakratīja galvu, it kā lai palidzētu tai analizēt visus juceklīgos faktus, kas tur pēkšņi bija sakrājušies. Visu laiku, viņa neticīgi sacīja, Lusija Ļogana mani izmantoja un beigās grib manu nāvi. Un tad, Mollija riebumā izkāra mēli, kad es apmeklēju viņu savrupmājā, viss viņas stāstītais bija meli. Autoavārija, ieģipsētā kāja, apdedzinātā seja bibliotekāre to visu bija izdomājusi, lai pārliecinātu mani viņai palīdzēt.
Mollija atcerējās to neparasto svētdienas pēcpusdienu. Viņa domāja par pulksteņu pilnajām telpām, slepeno, aizslēgto istabu ar miniatūriem japāņu kociņiem uz galda un briesmīgajām zīda kurpītēm kastē ar stikla priekšdaļu kurpītēm, kas bija jāvalkā ķīniešu meitenēm, lai viņu kājas neaugtu lielākas. Tas viss bija saistīts ar Ļoganu. Viņa bija smadzeņu saistītāja. Mollija domāja par pedantiski koptajiem un figūrās izgrieztajiem krūmiem. Tagad Mollija iztēlojās Lusiju nevis kā jauku sievieti, kas kopj dārzu, bet kā ārprātīgu kontrolēšanas maniaku, kas apgraiza krūmus, lai turētu tos savā varā un neļautu tiem būt pašiem dabiskiem un brīviem. Mollija atcerējās lielo putna formas krūmu. Vai tā bija žagata? Vai tā nozīmēja
Primo Sellu? Un pārējie krūmu dzīvnieki lemurs, kuru Mollija sākumā bija noturējusi par suni, zaķis. Vai katrs nozīmēja cilvēku, kas atrodas Lusijas varā? Tad Molliju satrieca baisa doma. Vai ari viņa atrodas Lusijas Ļoganas varā? Vai viņa ir tas krūmu lemurs?
-Vai jūs domājat, ka Lusija ir nohipnotizējusi ari mani? viņa jautāja Rokijam un Sinklēram.
- Nē, es zinu, ka nav, noliedza Sinklērs. Ja tā būtu, es būtu to atklājis Kāpu pludmalē. Bet vispār interesanti, kāpēc tā nav.
- Tiešām, vai ne? piekrita Mollija. Es arī brīnos, kāpēc.
- Pateicies savām laimes zvaigznēm! Bet… Sinklērs pēkšņi aptvēra, cik maz laika varētu būt viņu rīcībā, par to, Mollij, mēs domāsim vēlāk. Tagad mums labāk vajadzētu koncentrēties uz programmas noņemšanu Sellam.
Šai darbībai bija nepieciešams krietns laiciņš, jo viņiem bija pamatīgi jāpārliecinās, ka kaut kur nav vēl citas papildu instrukcijas ar citām parolēm. Tomēr tādu nebija. Viss bija aizslēgts ar paroli pilnīgi precīzi. Bija pārsteidzoši uzzināt, cik lielā mērā tikusi kontrolēta Primo dzīve. Mollijai viņa bija žēl, un viņa prātoja, kā gan viņš iekļuvis Lusijas Ļoganas tīklos.
- Kāpēc Lusija Ļogana izvēlējās tieši tevi? jautāja Mollija.
- Tāpēc, ka reiz viņa mani mīlēja, atbildēja Primo. Universitātē viņa man iemācīja visu, ko es zinu par hipnozi. Viņa iedeva man kristālu. Viņai bija diži plāni. Plāni apturēt pasauli un izbeigt ciešanas. Nest planētai mieru. Reiz mēs bijām laimīgi.
- Kas notika? Kad viņa sāka jukt prātā?
- Pēc tam kad dzemdēja mūsu bērnu, teica Primo.
- Lusijai Ļoganai bija bērns? jautāja Mollija. Doma par slepkavīgo jaunatklāto Ļoganu kā māti likās galīgi nepieņemama. Lusijas mājā Mollija nebija redzējusi neko, kas liecinātu par to, ka viņai būtu bērns. Tur nebija ne rotaļlietu, ne fotogrāfiju.
- Nabaga bērns. Šitādu māmiņu! noteica Rokijs.
- Vai bērns ir pieaudzis un aizgājis no mājām?
- Mūsu bērns nekad nav dzīvojis Lusijas mājā, stāstīja Primo. Lusija aizveda bērnu uz bāreņu namu. Es nekad neesmu redzējis mūsu bērnu. Lusija par to parūpējās.
- Cik šausmīgi no viņas puses! sacīja Mollija. Bet uz kuru bāreņu namu viņa bērnu aizveda? Kādā citā pilsētā? Mollijas prāts jau bija izsijājis visus bērnus, par kuriem viņa zināja, ka tie pabijuši Braiersvilas bāreņu namā. Ja bērnam būtu trīspadsmit gadu, tad tā varētu būt Sintija, bet Sintija bija dvīne.
- Uz Hārdvikas namu, teica Primo Sells.
- Vai viņai bija dvīņi? jautāja Mollija.
- Nē. Lusijai piedzima viens bērns. Viens meitene.
Mollija domāja. Tā nevarēja būt Heizla. Heizla bija ieradusies sešu gadu vecumā. Mollijas sirds pēkšņi strauji un sāpīgi salēcās, un viņu pārņēma divaina sajūta, ka viņa sapņo ar atvērtām acīm.
- Bērnam tagad būtu vienpadsmit ar pusi gadu, neatlaidīgi kā ceļu rullis turpināja Primo Sells.
Mollija juta, kā visu viņas augumu dursta neredzamas bultas. Viņa ar prātu centās tās atvairīt, taču, lai kā viņa censtos, viņa netika prom no ugunslīnijas. Patiesība bija atnākusi tik pēkšņi un pārsteidzoši kā eksplodējošs lodveida zibens.
- Vai… vai viņu… atveda… mīk… mīks… Mollija nespēja to pateikt. Viņa dziļi ieelpoja un mēģināja vēlreiz. Mīksto karameļu kastē?
- Varbūt, Primo lietišķi teica. Lusijai ļoti garšoja mīkstās karameles īpaši tad, kad viņa bija stāvoklī. Viņa ēda tās kastēm.
- M… Mūna mīkstās karameles? Mollija ļoti negribēja ticēt savām ausīm.
- Jā. Tā bija viņas iecienītākā marka, teica Primo Sells bez jebkādām emocijām balsī.
- Nē! Nē, tā nevar būt patiesība! Mollija novērsa skatienu.
Viņas galvā par virsroku sāka cīnīties divas balsis.
- Neesi taču idiote tā nav taisnība! dusmīgi dārdināja viena. Kāpēc lai tu ticētu šim cilvēkam? Tā nav taisnība!
- Vai tu esi stulba? kliedza otra balss. Kādus pierādījumus vēl tev vajag? Patiesība ir tavu acu priekšā. Mollija pielika rokas pie galvas, lai apklusinātu apdullinošo troksni. Rokijs uzlika roku uz viņas delma.
- Tu esi atradusi savus vecākus, viņš klusi teica. Mollija sagrāba zēna roku.
- Bet… bet kādi viņi ir? viņa riebumā jautāja. Es tam neticu. Es negribu tam ticēt!
Mollija jutās pilnīgi apkrāpta. Kā cilvēks, kurš visu mūžu ir lūdzis kaut ko īpašu un konkrētu un pēkšņi to saņēmis, bet, atvēris kārbiņu, secina, ka tas nav nekas labs. Mollijai nepatika viņai pasniegtā dāvana. Tomēr viņa arī nevarēja to atdot atpakaļ. Tā bija neatgriezeniska dāvana, ar kuru atliek vien samierināties.
- Paskaties, kādi viņi ir, Rokij! Es negribēju atrast savus vecākus šeit… tagad… šādus. Es negribu, lai viņi ir mani vecāki!
- Tu vienmēr viņus meklēji, Mollij, Rokijs atgādināja. Mēs abi meklējām. Tev ir paveicies. Tagad tu zini, kas ir tavi vecāki.
- Bet mans tēvs ir slepkava! kliedza Mollija. Es viņu negribu.
Primo truli blenza tukšumā. Sinklērs piecēlās un aizgāja uz virtuvi. Viņš ne visai labi jutās emocionālās situācijās.
- Es viņam neteikšu, ka esmu viņa meita. Es negribu, izspieda Mollija, nodrebot pie šīs domas. Viņa sažņaudza Rokija piedurkni. Un it īpaši es nekad negribu satikt to sievieti. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu, un viņu pildīja skumjas.
- Tev nemaz nav viņam jāsaka, kas tu esi, teica Rokijs.