- Varbūt mums vajadzētu uzmodināt Primo un tūlīt pat izdabūt viņu no šejienes, ierosināja Mollija.
- Pārāk riskanti, Sinklērs uzreiz atbildēja. Viņš vēl nebūs pie pilnas apziņas. Mēs varam sabojāt programmas noņemšanu. Un tāpat, kas zina, ko varam satikt pa ceļam. Sinklērs sāka berzēt pirkstus, it kā spaidīdams neredzamu tepi.
- Man šķiet, ka tev vajadzētu izpildīt dažus jogas vingrinājumus. Izskatās, ka tu tūlīt uzsprāgsi. Vai gribi, lai es pasaucu Forestu?
- Forests! iesaucās Sinklērs. Un ja nu viņa ir iekļuvusi Foresta dzīvoklī? Viņš bieži mēdz atstāt durvis vaļā. Ceru, ka ar viņu nekas slikts nav noticis!
- Forests teica, ka šopēcpusdien gatavojas kaut kur iet, atcerējās Mollija.
- Cerams, ka viņš tā ari ir darījis, nočukstēja Sinklērs.
Minūtes ritēja. Viņi palika uz vietas ārpus dzīvojamās
istabas ieejas, cīnīdamies ar bailēm, kas līda augšup pa muguru.
- Vai tu domā, ka viņai tur ir vēl citi? jautāja Mollija, košļādama piedurkni. Man liekas viņai varētu būt neliela armija, kas gatava mums uzbrukt no slēpņa.
Pēkšņi Mollija un Sinklērs sajuta vēsumu uz ādas zem saviem kristāliem un caur viņu ķermeņiem izstrāvoja aukstums. Mollija sagrāba Rokiju un, pasaulei sastingstot, palīdzēja viņam pretoties. Ārpusē uz ceļa ielejā apstājās satiksme. Ūdens strūklakā, kas baroja Sinklēra cilpas baseinu, apstājās pusceļā. Petula bija sastingusi. Visur valdīja klusums.
- Kas viņai padomā?
- Sajūta nāk no turienes, Mollija ar Rokiju iegāja dzīvojamā istabā un norādīja uz vietu, kur pakalna nogāzē aiz kokiem slēpās ceļš.
- Vai tu domā, ka viņa ir apturējusi policijas automašīnu un hipnotizē policistu, lai tas nāk un tevi arestē?
- Es paskatītos, teica Sinklērs, Mollijai piebiedrodamies, bet negribu, lai kāds man iešauj tiešā trāpījumā.
- Domāju, ka mums tieši tagad vajadzētu paķert Primo un laisties lapās, mudināja Rokijs. Ja viņa ir mājas attālajā pusē, mēs varam nepamanīti Sellu iedabūt mašīnā. Varbūt.
- Varbūt tiešām vajadzētu riskēt, piekrita Sinklērs.
Tikpat pēkšņi pasaule atkal sāka kustēties.
- Lai kas arī būtu tas, kā dēļ viņai ievajadzējās apturēt laiku, viņa to ir izdarījusi, teica Mollija. Neesmu pārliecināta, ka mums būtu jādodas prom. Es gribu teikt, ka viņa nezina, ka Primo ir šeit. Viņa nezina, ka šeit esam mēs ar Rokiju, viņa domā, ka esam miruši. Ja iesim prom tagad, uz ceļa varam nonākt aci pret aci ar viņu vai kādu kruķi, ko viņa nohipnotizējusi. Viņa liktu tam atņemt mums Primo Sellu. Un kas zina, ko viņa izdarītu ar mums! Mums būs labākas izredzes, ja gaidīsim, kad viņi pienāks pie durvīm. Šeit mums ir pārsteiguma priekšrocība. Es pret viņu varu likt lietā savas acis.
Visi neomulīgi tupēja telpas aizmugurē uz zvaigznes formas stiepļu pinuma krēsliem, kas īstenībā nemaz nebija paredzēti sēdēšanai. Ikviens gaidīja jebkurā brīdī ieskanamies durvju zvanu. Rokijs knibinājās ap caurumu biksēs, minūtēm ritot, padarīdams to divreiz lielāku. Sinklērs pārskatīja numurus mobilajā telefonā, it kā to uzlūkošana varētu sniegt atbildi, ko darīt tālāk. Mollija blenza uz cilpas baseina šauro grāvīti. Ūdens tajā tecēja gar lielās telpas sienu uz strūklaku, kur tika papildināts. Strūklaka nemitīgi klusi šļakstēja, taču tas nepalīdzēja kliedēt spriedzi. Vilnīšu ņirba no pretējās puses sadūrās ar ūdens plūsmu un lika ūdenim šļakstīties pret cilpas baseina malām. Mollijas skatiens sekoja grāvītim, kas līkumoja uz loga pusi, un viņa, nelabumā sagrīļojoties, secināja, ka ir kāda ieeja mājā, par kuru visi ir piemirsuši. Tad viņa sev par lielām šausmām ieraudzīja, no kurienes nāk vilnīši. Kāds peldēja pa cilpas baseinu. Lusijas Ļoganas galva kā pīle atrakciju parka šautuvē cīnījās pa ūdeni viņu virzienā.
trīsdesmit devītā nodala
Galva sāka lēni celties augšup, un pilošā Lusija Ļogana kā slepkavīgs nezvērs izslējās no ūdens ar zobos sakostu sudrabotu pistoli. Viņai vairs nebija apsēju un ieģipsējuma, kas bija viņu klājis Braiersvilā. Petula sāka aizgūtnēm riet.
Lusija apveltīja Sinklēru, Molliju un Rokiju ar aukstu, stindzinošu skatienu. Viņa nepavisam nelīdzinājās tai Braiersvilas bibliotekārei, kuru bija pazinusi Mollija. Viņa joprojām bija tērpusies tvīda svārkos un vilnas jakā no apģērba tagad straumēm tecēja ūdens -, un viņas gaišie mati, kā jau vienmēr, bija sakārtoti laucinieciskā mezglā galvas virspusē, taču viņa izskatījās tracinoši citāda. Acis bija zaudējušas visu labestību, un deguns izskatījās vēl līkāks.
- Neskatieties viņai acis! noelsās Sinklērs.
Tas nevienam nebija jāatgādina. Mollija jau bija piekalusi skatienu šaujamrīkam Lusijas Ļoganas rokā.
- Un neklausieties viņā!
- Bet viņai ir stroķis! iesaucās Mollija, it kā neviens to nebūtu pamanījis.
- Un tas ir pielādēts, Lusija piebilda tik rāmi, it kā gatavotos sākt vadīt ekskursiju pa māju. Viņa pavērsa pistoli pret Petulu. Apklusini suni, vai arī es to nokniebšu!
Mollija paķēra Petulu un apklusināja to, instinktīvi pakāpdamās atpakaļ no Lusijas. Sinklērs un Rokijs atvirzījās kopā ar viņu.
- Kur viņš ir? Ļogana noprasīja, paceļot ieroci. Jūs varētu man viņu atdot, vai arī es jūs nogalināšu un tāpat viņu atradīšu.
- Tu mūs nogalināsi jebkurā gadījumā, teica Sinklērs.
Mollija norija kamolu. Doma par to, kā lode, cieta tērauda lode, ieurbjas viņas miesā, bija šausminoša. Taču bailes mijās ar domu, kas viņu mocīja. Ārprātīgā sieviete, kas stāvēja viņas priekšā, bija viņas māte. Ļogana pacēla šaujamo.
-Ja tu šausi, tu nemūžam neuzzināsi, kur ir Sells, meloja Mollija. Mēs noņēmām viņam programmu, un viņš ir tik drošā vietā, ka pat tu nespēsi viņu atrast.
Lusija Ļogana nolaida revolveri. Viņa palūkojās uz virtuvi un otrām durvīm, kas veda ārā no telpas. Sinklēra guļamistaba. Viņa devās uz to, turot visus uz grauda. Lusija paraustīja durvju rokturi, kas nepadevās. Skaļi, bet tik mīļi, it kā paziņotu, ka gatavas pusdienas, viņa pasauca: Primo!
- Kas ir? atskanēja Primo miegainā atbilde. Ļogana viltīgi pasmaidīja.
- Bez šaubām, kādam no jums ir atslēga, viņa pieklājīgi sacīja. Mollija blenza viņā. Bija pārsteidzoši, ka tagad, kad viņa to ienīda, Lusija izskatījās daudz neglītāka, nekā Mollija viņu atcerējās.
- Viņam ir noņemta programma, bilda Mollija. Tev vairs nekad nebūs varas pār viņu.
- Tu pārāk zemu novērtē manas spējas, Lusija vēsi teica. Tieši tāpat kā es tavu veiksmi.
- Tu domāji, ka žagata mani un Rokiju ir nogalinājusi jau sen, vai ne? jautāja Mollija.
- Jā, es domāju, ka jūs esat beigti. Man gan vajadzēja parūpēties un atstāt tevi kādu hipnotisku pavēli gadījumam, ja tu izdzīvotu.
- Tev nemūžam nebūtu izdevies mani nohipnotizēt tajā dienā tavā mājā. Es biju pārāk modra, Mollija izaicinoši sacīja.
- Ak, varētu gan, ja vien būtu mēģinājusi, atteica Lusija. Man vajadzēja to darīt. Tagad viss būtu daudz vienkāršāk, ja tu būtu zem mana papēža. Taču izredzes, ka tāds sugas pārstāvis kā tu varētu pārdzīvot Sellu, bija pārāk mikroskopiskas.
Petula ierūcās.
- Mikroskopiskas tavās acīs, bet tavs mikroskops acīmredzot ir salūzis, dusmojās Mollija.
Ļogana viņu ignorēja un pavērsa ieroci pret Sinklēru.