- Un es domāju, ka tev ir saistība ar viņas aizbēgšanu. Atceros, ka esmu redzējusi tavas fotogrāfijas, kurās tu esi mazs un noskrandis cirka puika. Mēs ar Primo kļūdījāmies attiecībā uz tevi. Es domāju, ka tev ir potenciāls. Domāju, ka tev var uzticēties. Un tu, viņa turpināja, uzlūkojot Rokiju. Varbūt tu esi talantīgāks, nekā es domāju.
Lusijas skarbās, zilās acis nicīgi nopētīja viņus visus.
-Jūs taču saprotat, ka man jātiek no jums vaļā, vai nu hipnotizējot jūs, vai nošaujot. Tad kas man jādara? Manas acis vai lode? Tas jāizlemj jums.
Visi klusēja. Pacietība pavisam noteikti nebija Lusijas tikums, jo, nesaņēmusi atbildi, viņa strupi noteica: Īstenībā jūs visi esat man apnikuši. Šaušu nost jūs visus. Uz redzi! Viņa pavērsa ieroci pret Rokiju.
Mollija redzēja, ka Lusijas pirksts kustas, lai nospiestu revolvera gaili. Tajā pašā mirklī viņa aptvēra, ka tā nav rotaļa. Lusija Ļogana gatavojās nošaut Rokiju. Tādā ātrumā, kādu Mollija sevī nekad nebija apzinājusies, viņa tieši no gaisa savāca aukstās saplūsmes izjūtu un mirkli apturēja pasauli. Šajā laika kripatiņā viņas ausīs iesitās pirmā skaļa blīkšķa nanosekunde.
Viss bija sastindzis. Izņemot Ļoganu, Molliju, Petulu un Sinklēru. Lode kā sastindzis šāviņš karājās gaisā trīs collu attālumā no Rokija rīkles. Ļogana pasmaidīja un pavērsa ieroci pret Molliju.
- Labi aprēķināts, viņa sacīja. Pamēģini apturēt šo!
Mollija bija apjukusi. Viņa jau tāpat turēja pasauli
stingumā. Vai tagad tā jāaptur vēlreiz, pa virsu pirmajai sastingušajai pasaulei? Viņa turēja sastingušās lodes pasauli pilnīgā mierā. Tagad Mollija vēroja Lusijas plaukstu, cenšoties sajust, kad tā atkal nospiedīs gaili. Sinklērs aiznira aiz krēsla.
Mollija redzēja nedaudz saspringstam cīpslu Lusijas savilktajā plaukstā un izvēlējās mirkli. Laiks atkal apstājās. Mollija bija aprēķinājusi precīzi. Šoreiz lode karājās gaisā pa vidu starp viņu un Lusiju. Šī lode bija tēmēta uz Mollijas krūtīm.
- Hhhmmm, komentēja Lusija. Šī būtu trāpījusi tev sirdī.
Mollija nedrīkstēja padoties apdullinošajām bailēm. Viņai bija jāsaglabā vēss prāts, jo citādi viņa mirs. Līdz šim viņa nebija zinājusi, ka laiku var apturēt virs jau apturēta laika. Viņa paskatījās uz Sinklēru, lai redzētu tā reakciju, bet tagad ari viņš bija statuja, gluži kā Rokijs. Mollija ātri nolika Petulu aiz dīvāna, kur sastinga arī tā.
Meitene domāja, cik reižu viņai izdosies apturēt pasauli. Taču nebija laika domāt, jo Lusija gatavojās viņu nogalināt. Viņa izšāva trešo lodi. Mollija atkal apturēja laiku. Uz mirkli gan Ļoganas, gan Mollijas uzmanība bija novērsta, jo viņām bija jāpretojas sastingumam.
Ļoganai bija nepieciešams kāds brīdis, lai pielāgotos jaunajam laikam, bet tad viņa noņurdēja: Tu sāc zaudēt spēkus, Mūna, un drīz es tikšu tev klāt.
Viņa atkal izšāva.
Ceturtā lode. Piektā lode. Bailes caurstrāvoja Molliju, kad Ļogana vērsa šaujamo pret viņas galvu, sirdi, vēderu. Meitene drebēja, apturot pasauli astoto reizi. Viņa gandrīz nokavēja. Lode karājās gaisā collas attālumā no viņas pieres. Mollija metās dīvāna aizsegā.
- Tev palikušas vēl tikai dažas lodes! viņa kliedza cauri ledainajai miglai, kas sāka celties no ūdens un piepildīt telpu.
- Tu pārāk daudz skaties filmas. Es tikko pārlādēju, teica Ļogana. Mollija pameta skatu ap sava slēpņa stūri. Ļogana viņu pamanīja, un atskanēja vēl viens šāviens; skaņa mirklī apklusa, kad Mollija atkal visu sastindzināja. Mollija trīcēja. Ļogana trīcēja. Telpā sāka kļūt ļoti, ļoti auksti.
- Tu esi gļēvule, Mollija, smagi elpojot, izspieda. Būtu tikai godīgi, ja ari man būtu stroķis.
- Es neesmu gļēvule, atbildēja Ļogana. Es tikai gribu iegūt negodīgas priekšrocības, tas ari viss. Galu galā man jāuzvar, Mollij!
Ļogana sarauca pieri. Viņa tiešām negribēja spēlēt paslēpes ar šo skuķi. Viņa gribēja darīt galu šai lietai. Visa šī laika apturēšana bija ļoti nogurdinoša. Bet vēl nepatīkamāk bija apzināties, ka viņa nekad neiedomājās, ka Mollija varētu būt tik spējīga. Pasaules vairākkārtējai apturēšanai nepieciešama ārkārtīga koncentrēšanās. Ļogana nekad nebūtu domājusi, ka to spēj paveikt bērns. Taču viņa zināja, ka, gluži tāpat kā daudzas reizes lokot papīra lapu, arī laika locīšana galu galā kļūst neiespēja-ma. Ļogana zināja, ka beigās Mollijai vairs nebūs nekādas iespējas izvairīties no viņas lodēm. Tāpēc, kaut arī Ļoganas spēki tika pārbaudīti pilnā apmērā, viņa tomēr apzinājās, ka uzvarēs. Viņa atkal pacēla revolveri.
Mollijai klabēja zobi. Ikreiz, kad viņa izspieda uz āru auksto saplūsmes izjūtu, bija tā, it kā pasaule izsūktu siltumu no viņas ķermeņa. Tagad pa visu telpu klājās ledusaukstas miglas plīvuri. Lusijas Ļoganas ķermenis bija saskatāms, bet Mollija tik tikko spēja izšķirt viņas pirksta kustību pret revolvera gaili. Viņa drīzāk nojauta nekā redzēja, kad Ļogana gatavojas šaut.
Arī Lusijas Ļoganas skatiens šķita aizmiglojies. Dzirdamība bija neskaidra. Likās tā, it kā viņa atrastos aukstā lidmašīnā ļoti lielā augstumā. Lusija šāva uz Molliju, taču, streipuļojot viņas virzienā, secināja, ka aprises, uz kurām viņa bija šāvusi, ir mētelis vai krēsls, nevis Mollija. Kreisajā pusē viņa pamanīja kustamies neskaidru tēlu.
Pasaule atkal sastinga. Šoreiz pirms vēl Ļogana bija izšāvusi. Kad Lusija pretojās sastingumam, viņas kājas kļuva nejūtīgas. Viņa pieķērās pie kāda priekšmeta, lai paliktu stāvam. Tagad abas jau tuvojās neiespējamajam laika locījumam. Ja jau viņa sāk zaudēt spēkus, tad bērns noteikti tūlīt sabruks. Lusijai bija priekšrocība. Viņa bija gadiem vingrinājusi savu prātu. Viņa uzvarēs šajā sacensībā, Lusija to zināja. Ļogana pataustīja savu kristālu zem slapjās jakas tas bija aukstāks par ledu. Ar lielām pūlēm viņa sāka runāt.
Nu, Mollij, bārenīt Mollij, kā tu justos, ja es tev pateiktu, ka zinu, kas ir tava māte un tavs tēvs?
Tupot aiz krēsla pie loga, Mollija atbildēja: Es gribētu teikt, ka šīs ziņas ir novecojušas. Tu nāc par vēlu, Logan. Es zinu… Es zinu, ka tu esi mana māte, un es zinu, ka Sells ir mans tēvs, un neuztraucies, jo es jau esmu no jums atteikusies.
Mollija cīnījās par savu dzīvību. Viņas mugurkauls bija auksts kā lāsteka. Likās, ka tas varētu pārlūzt. Kaklā pakārtā kristāla aukstums ieurbās ādā, it kā tas saldētu pašu dvēseli. Mollija domāja par to, cik ļoti viņa ienīst Lusiju Ļoganu. Viņa nespēja noticēt, ka cilvēks var būt tik ārprātīgs, tik ļauns. Taču vēl tūkstoškārt ļaunāk bija tas, ka pretīgā cilvēkveidīgā būtne, kas vicinājās ar pistoli, bija Mollijas miesa un asinis. Visu dzīvi Mollija bija vēlējusies uzzināt, kas ir viņas māte. Viņa bija iztēlojusies laipnu, gudru, jautru sievieti. Bet īstenībā tā bija šī lielummānijas apsēstā slepkava. Mollija viņu ienīda par to, ka tā bija sagrāvusi viņas sapņus. Mollija neļaus Ļoganai darīt galu arī viņas dzīvei. Bet viņa bija tik nosalusi… tik ļoti nosalusi… un tik nogurusi.
Mollija aizvēra acis. Aiz tām viņa redzēja sevi telpā ar Lusiju. Tad, kā jau viņai tik dabiski izdevās, viņa iztēlojās, ka izšaujas no sava ķermeņa kosmosā kā raķete. Vienā milisekundē viņa bija tur.
Šoreiz kosmoss bija citāds. Zem sevis Mollija redzēja sastingušu visu pasauli. Apkārt orbītās bija apstājušās planētas, arī zvaigznes, kas apturētas uz īsu mirkli laikā.
Mollija saprata, ka kosmoss ap viņu plešas vienmēr, mūžīgi. Šajā stingajā plašumā viņa jutās sīkāka par sīku, kā puteklītis, pat sīkāka. Viņa šķita tik niecīga, ka praktiski nebija nekas. Viņa bija atklājusi sevī pašas nanoniecīgumu.